Attālinātas mācības mūzikas skolā. Ģimeņu pieredze Apriņķis.lv
- Autors: Marta Dzintare
Mākslu skolas “Baltais flīģelis” Mūzikas nodaļas audzēkņi attālināti ne tikai mācījās, bet arī sniedza koncertu par godu mācību gada noslēgumam. Attēls – no Mākslu skolas “Baltais flīģelis” lapas “Facebook”.
Siguldas Mākslu skola “Baltais flīģelis” skolēniem piedāvā mācības Mūzikas, Mākslas un Teātra nodaļā. “Rīgas Apriņķa Avīze” devās noskaidrot, kā attālinātais mācību process norisinājās Siguldas Mākslu skolas “Baltais flīģelis” Mūzikas nodaļā.
Jau vēstījām, ko par attālināti organizēto mācību izaicinājumiem stāstīja skolas pedagogi. Nu audzēkņu un viņu vecāku domas.
Kārlis, mācās klavierspēli
Bija grūtāk saņemties spēlēt klavieres, trūka motivācijas. Pierasts satikt skolotāju, parunāties, bet tagad bija tikai viena tiešsaistes reizi nedēļā. Bija diezgan dīvaini caur datoru mācīties, skaņa arī nebija diez ko laba.
Solfedžo un mūzikas literatūru pirmās divas nedēļas nemaz nemācījos, jo nebiju izlasījis “E-klasē”, kas jādara. Pēc tam gan ātri visu izdarīju, atzīmes bija labas. Solfedžo bija diktāti, skolotāja atsūtīja audioierakstus.
Mūzikas literatūrā bija vairāki testi “Uzdevumi.lv”. Tur gan mierīgi varēja nošpikot visas atbildes no materiāliem. Es gan tā nedarīju. Viss atkarīgs no katra paša sirdsapziņas. Jauki, ka skolotāji teica, ka pēc mums ilgojas. Es arī ilgojos satikt skolotājus un draugus. Lai gan neplānoju turpmāko dzīvi saistīt ar mūziku, man mūzikas skola patīk, jo patīk skolotāji.
Līga, Gundegas mamma
Gundega spēlē vijoli, klātienē viņai bija divas trīs nodarbības nedēļā, bet attālinātā mācību procesa laikā notika tikai viena tiešsaistes nodarbība nedēļā ar “WhatsApp” videozvanu. Man šķita, ka tā ir teju neiespējamā misija ar telefona starpniecību mācīties, jo vijoli bija grūti saskatīt. Līdz ar to ļoti daudz bija patstāvīgais darbs. Cik nu skolotājs reizi nedēļā kaut ko piekoriģēja, tik arī bija. Gundega daudz spēlēja mājās vijoli, jo pirkstu veiklība ātri zūd, jāspēlē regulāri.
Solfedžo un mūzikas literatūrā tiešsaistes stundas nenotika. Solfedžo tas pietrūka. Var teikt, ka darbs gandrīz vai nenotika, bija diktāti un patstāvīgie darbiņi, bet maz. Savukārt orķestrī audzēkņiem bija ar metronomu jāieraksta savas partijas, un tad diriģents lika visu kopā. Ja parasti noslēguma ieskaite notiek uz skatuves koncerta veidā, tagad tas notika mājās, istabā. Izpalika stress, jo video varēja ierakstīt kaut vai 100 reizes.
Viens skaņdarbs bija ar pavadījumu, tas nozīmē, ka fonā tika atskaņots ieraksts ar klavierēm. Skaņas kvalitāte kāda bija, tāda bija, bet mēs izdarījām, ko varējām. Rakstījām video vairākas stundas, kamēr rezultāts apmierināja.
Bet nevajag salīdzināt šo laiku ar parasto situāciju. Labi, ka mācības netika atceltas, darbs turpinājās, zinājām, ka gatavojamies ieskaitei. Ja pārbaudījumi tiktu atcelti, nebūtu motivācijas mācīties.
Laura, Gustava mamma
Ja sākotnēji es bažījos par attālināto mācību procesu savu bērnu mūzikas nodaļas specialitātes priekšmetos, tad ar pirmajām nodarbībām sapratu, ka bažām nav pamata. Tiešsaistes nodarbības instrumentu spēlē – klavierēs vecākajam dēlam un trompetē jaunākajam dēlam – notika divas reizes nedēļā (jāpiebilst, ka jaunākajam dēlam notika arī klavierstundas).
Lieliski, ka bija rasta iespēja šīs nodarbības atstāt tajos pašos laikos kā klātienē, kas izslēdza jebkādu sajukumu laika grafikos, tos apvienojot ar attālināto mācību procesu parastajā skolā. Bērni, apzinoties uzdoto specialitātē, cītīgi gatavojās, lai ir progress katrā stundā, nezinot, vai noslēguma ieskaites būs klātienē vai neklātienē.
Protams, vecāku līdzdalība bija nepieciešama, gan atgādinot, ka nepieciešams patrenēties, gan kameru uzstādīšanā tiešsaistes stundām, lai bērnam ir pareizs attēla rakurss un pedagogs var redzēt gan rokas, gan bērna seju, gan notis. Uzdodot jautājumu, kā viņi jutās labāk – mācoties klātienē vai tiešsaistē –, atbilde mani pārsteidza, jo abiem bērniem abi šie varianti šķita ļoti pieņemami, par ko liecina arī rezultāti liecībā otrajā semestrī un gadā kopumā.
Pedagogi uz katru nodarbību bija sagatavojušies, kā arī papildus sūtīja gan pavadījumus (trompetē), gan uzdeva jaunus skaņdarbus treniņiem. Sarežģītāks process bija ansambļa spēle, bet sarežģīts tas bija tikai videomontāžas un skaņas sinhronizācijas dēļ, taču ar abpusēju ieinteresētību arī no vecāku puses ansamblis varēja noritēt bez problēmām. Attālināts solfedžo bija tas priekšmets, uz ko visvairāk vajadzēja saņemties.
Gan bērniem, gan vecākiem attālinātās nodarbības bija daudz vieglāks process nekā klātienē, ņemot vērā attālumu līdz mūzikas skolai un laika grafiku katram bērnam, kas ir vienam pēc otra, kad kopējais laiks citreiz sasniedza pat piecas stundas, taču attālinātajās mācībās, kad vienam bērnam viss beidzās, viņš varēja nodoties saviem hobijiem turpat mājās, negaidot, kad brālim stunda beigsies. Tas pats attiecas uz vecākiem, kuri varēja darboties savos mājas darbos, nevis sēdēt automašīnā vai Siguldas kafejnīcā, gaidot, kad otram bērnam beigsies nodarbības, lai kopā visi brauktu uz mājām Līgatnē. Protams,
nenovērtējams ir satikšanās prieks, kā pietrūka abiem maniem bērniem, taču viņi apzinās, ka mūsu ģimenē veselība ir pirmajā vietā, un esam gatavi attālināti mācīties tik ilgi, cik tas būs nepieciešams pilnai drošībai.