Aelita un Gundars Bremšmiti: Latvijai mūsu dzīvē vienmēr būs priekšroka ^{Apriņķis.lv}

Abi saprata, ka nepieciešamas pārmaiņas. Vispirms svešumā devās Gundars, pēc kāda laika viņam pievienojās Aelita. Taču viņi nekādā gadījumā nav teikuši ardievas Latvijai. Bremšmiti ir pārliecināti, ka agrāk vai vēlāk viņi atgriezīsies savā mīļajā Latvijā, pie saviem tuvajiem.

“Aiziešana pensijā Gundaram bija tāds neparasts brīdis dzīvē – kad daudzus gadus esi darījis darbu, kas tev sagādājis gandarījumu, izaudzinājis dēlus par staltiem vīriem, bet pats vēl jūties darba spara un enerģijas pilns, un tomēr viens posms dzīvē nepielūdzami ir noslēdzies. Tolaik mums abiem bija skaidrs, ka pārmaiņas, kas sagaida, ir jāsāk ar dziļu un godīgu skatījumu uz sevi. Izvērtējām, ko spējam, ko nespējam, ko vēlamies. Domājām arī par neliela biznesa uzsākšanu, līdz beidzot nonācām pie kopīgas atziņas, ka varbūt šī ir iespēja padzīvot mazliet citādāk – paplašināt pasaules redzējumu, vairāk ieklausīties sevī un beidzot tā pa īstam pabūt kopā. Doties padzīvot ārpus Latvijas – tā bija mana ideja, bet konkrēto vietu izvēlējās Gundars,” stāsta Aelita.

Tuva vācu mentalitāte

Domājot par vietu, kurp pārcelties, Vācija bija pirmā izvēle. “Pirms 25 gadiem iepazināmies ar kādu vācu puisi, ar kuru turpinājām uzturēt sakarus, draudzēties. Viņš brauca ciemos pie mums, mēs – pie viņa. Kad nolēmām pārcelties, vācu draugs piedāvāja braukt pie viņa, solīja palīdzēt iedzīvoties, atrast darbu. Faktiski pirmo pusgadu mēs pie viņa arī dzīvojām,” stāsta Aelita, un Gundars sievu papildina: “Iespējams, īpašu saikni ar Vāciju izjutu arī tāpēc, ka viens no maniem vectēviem bija baltvācietis, no viņa nācis arī Bremšmitu uzvārds. Diemžēl es vectēvu netiku redzējis, jo viņš gāja bojā tūdaļ pēc Pirmā pasaules kara, dodoties bēgļu gaitās. Arī mans tēvs tolaik vēl bija tikai zīdainis, bet vācu mentalitāte laikam jau liek sevi manīt. Tieši tāpēc Vācija bija vienīgā zeme, kurp es varētu doties un dzīvot ārpus Latvijas.”

Ceļojumos dodas kopā ar runci

Gundars pārcēlās pirmais, iekārtojās, atrada darbu. Patiesībā uzsākt dzīvi svešā valstī nebūt nav viegli. “Vācijā, lai varētu noīrēt dzīvokli, nepieciešama darbavieta, savukārt, lai varētu atrast darbu, nepieciešama dzīvesvieta, un tā veidojas apburtais loks. Arī vācieši paši labprāt izmanto īres dzīvokļus, un, loģiski, ka priekšroka tiek dota pamatiedzīvotājiem, nevis atbraucējiem, Par laimi, šajā ziņā mums palīdzēja vācu draugs. Dzīvesvietu atradām samērā ātri. Tā ir 25 minūšu brauciena attālumā ar vilcienu no Nirnbergas. Ja šeit būtu mūsu ģimene, iespējams, domātu par sava mitekļa iegādi, turklāt kādreiz plānojam atgriezties Latvijā. Patiesībā šobrīd dzīvojam trijatā, jo mums ir pilntiesīgs ģimenes loceklis – skotu nokareno ausu šķirnes runcis, kurš visur brauc līdzi – gan ceļojumos pa Eiropu, gan ciemos uz Latviju. Šīs šķirnes kaķi pieķeras nevis vietai, bet cilvēkiem – vienalga kur, bet galvenais, lai mēs būtu līdzās. Arī nupat augustā, viesojoties Latvijā, kaķis mums brauca līdzi,” smaidot stāsta Gundars, kurš jau deviņus gadus strādā par maiņas vadītāju salīdzinoši modernā vācu uzņēmumā, kas apkalpo vietējās mašīnbūves industriju.

Pēc dažiem gadiem šajā uzņēmumā sāka strādāt arī Aelita. “Mana pirmā pieredze vācu darba tirgū sākās ar kvalitātes uzraudzības pienākumiem. Abi ar vīru strādājam vienā maiņā – no pulksten 14.30 līdz pulksten 23.00. Uzzinot, ka man ir divas augstākās izglītības – pedagoģijā un teoloģijā, vācu kolēģi bija visai izbrīnīti. Pirms pārcelšanās uz Vāciju jau laikus sāku apmeklēt vācu valodas kursus. Gundars vācu valodu apguva pašmācības ceļā, bet pietiekami labā līmenī, lai varētu komunicēt gan darbā, gan sadzīvē,” stāsta Aelita.

Valodu zināšanām ir liela nozīme

Gundars atklāj, ka savulaik skolā mācījies angļu valodu, tagad brīvi runā arī vāciski. “Valodu zināšanas man ne vienreiz vien ir palīdzējušas pašreizējā darbā, kur nākas komunicēt ar klientiem no dažādām valstīm, arī Krievijas. Ar viņiem varu runāt gan angliski, gan krieviski, un darba devējs to novērtē. Ir bijušas pat kuriozas situācijas – piemēram, ierodas klients no Latvijas, kuram ir grūtības ar svešvalodām. Dzirdu, ka cilvēks mokās un savā runā iestarpina arī pa kādam vārdam latviski. Pāreju uz latviešu valodu, un klients ir pārsteigts, sak, kā tas var būt, ka vācu uzņēmumā kāds pēkšņi prot latviešu valodu!” smaidot stāsta Gundars.

Jāprot pielāgoties

Aelita atzīst, ka, viņasprāt, lielākā māksla ir māksla dzīvot, un tā ietver sevī arī spēju un prasmi iekļauties apkārtējā vidē, pieskaņoties citiem. “Vācijā iedzīvoties nav grūti, tomēr tas ir ļoti individuāli. Vīram bija vieglāk, man šis process prasīja ilgāku laiku. Bieži atceros sava pasniedzēja sacīto, ka laba pieredze ved uz debesīm, bet tā vienmēr iet caur elli. Mēs jau no paša sākuma nelolojām ilūzijas, ka dodamies uz paradīzi, tādēļ adaptēšanās laiku par elli nekādā gadījumā nevaram saukt, tomēr ar rozēm mums šeit ceļu arī neviens nekaisīja. Piedzīvojām gan labus un ļoti labus brīžus, gan arī sāpīgus un smagus. Daudzas lietas, kas Vācijas iedzīvotājiem šķiet pašsaprotamas, mums bija svešas. Piemēram, vārdu “draugs” vai “draudzene” vācieši lieto, runājot par dzīvesbiedru, un, ja es saku “mans draugs”, viņi ir izbrīnīti: kā, bet tev taču ir vīrs! Viņi šādos gadījumos saka “labs paziņa”.

Toties lietas, kuras mēs uzskatījām par niekiem, viņiem radīja milzu problēmas. Nevarējām pierast arī pie tā, ka svētdienās Vācijā vispār neko nedrīkst darīt, pat iemest stikla pudeli atkritumu tvertnē, jo tas rada troksni. Pirmos gadus šķēršļus komunikācijā un mērķu realizēšanai radīja arī valodas nezināšana. Bieži nācās mācīties pielāgot uzvedību dažādām dzīves situācijām. Bija arī tāds eiforisks atelpas brīdis, kad šķita, ka Latvijas problēmas mūs vairs neskar un vācu – vēl neskar. Toties tagad pārdzīvojam līdzi abu valstu notikumiem un pavērsieniem. Mums darbdienas rīti sākas ar ziņām, kas notiek Vācijā, pasaulē un Latvijā, un vakars beidzas identiski. Šobrīd tas, protams, ir Covid-19,” stāsta Aelita.

Gundars piebilst, ka arī darbabiedri, uzzinot, no kuras valsts ir kolēģi, cenšas pēc iespējas vairāk uzzināt par Latviju. “Esmu liels sporta fans, un dēls man reiz jautāja, kam tagad vairāk jūtu līdzi – Latvijas vai Vācijas valsts sportistiem. Jūtu līdzi gan vieniem, gan otriem, bet, kad Čehijā notika pasaules čempionāts hokejā, uz kuru bijām aizbraukuši un vērojām Latvijas un Vācijas spēli, protams, jutu līdzi Latvijas izlasei. Latvijai mūsu dzīvē vienmēr būs priekšroka,” saka Gundars.

No kalna virsotnes var labāk saskatīt

Jautāti, vai pirms daudziem gadiem pieņemtais lēmums doties projām ir sevi attaisnojis, Bremšmiti atzīst, ka vide, kurā viņi šobrīd dzīvo, ir mainījusi attieksmi pret daudzām lietām. “Mani iedvesmo vācu tautas vienkāršība, praktiskums, kārtīgums un godīgums. Godīgums ir īpašība, ko vērtēju visaugstāk, un tieši šī dzīves kvalitāte bieži vien palīdz izprast daudzas sarežģītas situācijas, kuras kaitina, dusmo un sarūgtina. Raugoties no šī skatupunkta, lēmums dzīvot šeit ir, ja ne pilnībā, tad daļēji sevi attaisnojis, jo sākotnēji mums bija plāni par savu biznesu, arī darbs bij domāts pavisam cits. Tas neīstenojās, tomēr palikām. Varbūt tas, kā ir, nav sliktākais variants,” saka Aelita, piebilstot, ka, tāpat kā lielākā daļa Eiropas cilvēku, ir “kalnā kāpēji”.

“Varbūt tas tāpēc, ka no kalna virsotnes var labāk saskatīt mozaīku, kuru veido pasaules notikumi. Man jau no studiju laikiem ir kāds sapnis, kāda vīzija. Un es zinu, kuru virsotni vēlos sasniegt. Šī virsotne zināmā veidā ir saistīta ar došanos prom no mājām uz kādu laiku, un tas nozīmē, ka cita risinājuma nav. Bet tie, kuri ir “kalnā kāpēji”, saprot, cik grūts un bīstams šis ceļš brīžiem ir, tāpēc vislabāk iet divatā. Man prieks, ka ir kāds cilvēks uz pasaules, kurš mani saprot un dodas līdzi. Manā gadījumā tas ir mans vīrs. Visticamāk, mēs nekad nesasniegsim pašu augstāko kalna virsotni, un tas arī nav mūsu mērķis. Vilinošs un skaists ir pats process, pats ceļš, pati kāpšana, tāpēc šobrīd to darām gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Raugoties ar šodienas acīm, mēs to noteikti darītu vēlreiz,” ir pārliecināta Aelita.

Emocionāli piepildītāki ir ceļojumi uz Latviju

Kopējus priekus un bēdas Gundars un Aelita dala jau 18 gadus, un abiem šī ir otrā laulība. Abiem kopā tagad ir četri bērni un septiņi mazbērni, kurus viņi nedala savējos un tavējos, jo visi ir savi – gan Gundara divi dēli, gan Aelitas dēls un meita. “Viesošanās Latvijā mums parasti ir ļoti piesātināta – jāsatiekas gan ar bērniem, gan draugiem, kuri šogad bija sagādājuši daudz pārsteigumu un dažādas ekskursijas. Bijām plānojuši atbraukt jau uz Jāņiem, bet Covid-19 šos plānus mainīja, toties varējām paviesoties ilgāk. Ja iepriekš divas reizes gadā devāmies aplūkot pasauli, tad šobrīd emocionāli piepildītāki ir ceļojumi uz Latviju, kurus vienmēr papildina atkalredzēšanās prieks un šķiršanās sāpes. Bet bez tā jau nevar!

Katrā braucienā uz Latviju redzam milzīgas pozitīvas pārmaiņas. Latvija kļuvusi skaista, moderna, un, jo ilgāk esam projām, jo labāk to saskatām. Kādos Ziemassvētkos bijām Latvijā, izbraucām cauri pusei Eiropas, un pati skaistākā egle – muzikālā egle – bija Ogrē! Un tās gaismas! Ogrē bijām aizgājuši arī līdz muzikālajam soliņam, un, ja vēl būs jaunā bibliotēka, tā vieta būs Eiropas līmenī! Nenoliedzami, pats grūtākais, dzīvojot ārpus Latvijas, ir apzināties, ka tu patiešām dzīvo ārpus Latvijas un tā atrodas 1650 kilometru attālumā,” saka Aelita.

Pietrūkst vakariņu pie ģimenes galda

Runājot par to, kā svešumā pietrūkst visvairāk, Aelita teic: “Šoreiz sākšu ar to, kā mums nepietrūkst. Mums nepietrūkst saules, rudens krāsainības, zvaigžņotu nakšu, klinšu smaiļu, kalnu virsotņu, ezeru dzidruma un jaunu draugu. Tas nozīmē, ka visa pārējā mums pietrūkst. Bet visvairāk pietrūkst vakariņu pie liela, apaļa ģimenes galda. Šobrīd pozitīvais lādiņš ir gūts, un turpmāk komunikācijai kādu laiku atkal būs jāizmanto visi mūsdienās pieejamie saziņas līdzekļi.”

Jautāta, vai bērni neplāno doties pie viņiem uz Vāciju, Aelita teic, ka visiem bērniem, par laimi, ir ļoti laba izglītība, stabils darbs un sava vieta Latvijā. “Nevienam nav pat ienākusi prātā doma doties projām no Latvijas. Mazbērni vēl ir par mazu, lai par to domātu. Tiesa gan, lielākais mazdēls jau mācās ģimnāzijā, bet viena mazmeita mācīsies Tīnūžu pamatskolas 6. klasē. Mazbērniem piekodinu, lai mācības noteikti turpina ģimnāzijā, jo Eiropas valstīs ģimnāzija kotējas, un, to pabeidzot, ja ir vēlme, var mācīties jebkurā augstskolā,” saka Aelita.

Vēlas veidot Ziemeļbavārijas Latviešu biedrību

Bremšmiti atzīst, ka viņu ikdienas dzīvē neizbēgami ienāk gan vāciskais, gan arī multikulturālais. “Bet, neraugoties uz to, mēs esam un paliekam latvieši, ar savu kultūru, tradīcijām, vēsturi un nākotnes redzējumu. Apziņa, ka esi latvietis, ir ļoti nepieciešama, dzīvojot jebkurā pasaules vietā, jo tā ir unikalitāte, kas mūs padara īpašus un atšķirīgus no citiem un palīdz neapmaldīties lielajā pasaules tautu pūlī. Mūsu apkārtnē ir daudz latviešu, bet tuvākus kontaktus esam nodibinājuši ar sešām latviešu ģimenēm, kuras dzīvo 150 kilometru rādiusā.

Vai ir viegli iedraudzēties? Gan jā, gan nē. Tas ir ļoti individuāli. Kā teicis rakstnieks Milans Kundera, “bieži liktenis uz cilvēka pleca nolaižas ar nejaušības spārniem, bet dažkārt ierodas šķietami nejauši satikta cilvēka veidolā”. Tā veidojas jaunas attiecības, jaunas idejas darbošanās priekam un aizraujošiem piedzīvojumiem. Mēs kopā svinam Jāņus, Ziemassvētkus, Štutgartē svinējām arī Latvijas simto dzimšanas dienu. Šogad Vasarsvētkos sanācām kopā vairākas latviešu ģimenes ar līdzīgām noskaņām, sajūtām un iedvesmu, lai veidotu Ziemeļbavārijas Latviešu biedrību, kurai esam saņēmuši atbalstu no Latvijas vēstniecības Berlīnē un citām latviešu biedrībām,” stāsta Aelita.

Ja vajadzētu, kāptu mašīnā un dotos uz barikādēm

Jautāti, vai, atbraucot uz Latviju, viņi jūtas kā mājās, vai arī mājas tagad ir Vācijā, Bremšmiti teic: “Latvija ir mūsu dzimtene, tēvu mājas, zeme, par kuru esam cīnījušies un Dievu lūguši, par kuru esam priecājušies un dusmojušies, tā ir zeme, no kuras nekad pavisam nevar aiziet... Tas vienkārši tā ir... Bet, ja runājam par mājām, tad šobrīd tās mums ir šeit, Vācijā. Un vienalga, no kurienes mēs atgrieztos, pat no Latvijas, mēs šeit esam mājās.”

1991.gadā Gundars bija aktīvs barikāžu aizstāvis. Savulaik intervijā viņš teica, ka, ja būtu tāda nepieciešamība, viņš atkal dotos uz barikādēm. “Šajos gados nekas nav mainījies. Arī tagad, ja vajadzētu, es nešaubīgi dotos aizstāvēt savu valsti. Kāptu mašīnā un brauktu uz Latviju. Joprojām tiekos ar cīņu biedriem, piedalos barikāžu atceres pasākumos. Tieši to dienu notikumi mums arī ir devuši šo iespēju iepazīt pasauli. Mēs vēlamies vēl dažas lietas paveikt svešumā, bet Latvijā noteikti atgriezīsimies uz palikšanu. Tas varētu būt pēc gadiem sešiem septiņiem, kad Vācijā būšu sasniedzis pensionēšanās vecumu,” saka Gundars.

Būsim laimīgi!

“Katram ir sava dzīve dzīvojama, nav pareizi vai nepareizi. Katram ir savs ceļš ejams, reizēm gluds, reizēm grubuļains. Patiesībā jau tāpat pa šo ceļu laimes zemē nonākt nav iespējams, jo tādas vienkārši nav. Laimīgi mēs kļūstam tad, kad pārkāpjam savu egoistisko vēlmju robežas un tiecamies pretī citiem cilvēkiem un Dievam. Būsim laimīgi, dzīvojot Latvijā, un vēlēsim laimi tiem, kuri dzīvo svešumā. Bet reizēm lapa vienkārši jāapgriež otrādi – būsim laimīgi svešumā un vēlēsim laimi tiem, kuri dzīvo Latvijā, bet visi kopā skatīsimies plašajās debesīs, jo tās taču ir tik skaistas un visiem vienas,” vēl Aelita un Gundars Bremšmiti.

#SIF_MAF2020