Menu
 

Viedoklis. Kā dēļ bijām gatavi mirt? Kā dēļ ir vērts dzīvot? Apriņķis.lv

  • Autors:  Andris Upenieks, “Ogres Vēstis Visiem”
Publicitātes foto Publicitātes foto

Mēdz teikt, ka laiks visu noliek savās vietās. Bet, ja paši nepieliekam roku, var arī nenolikt. Var nolikt, bet sagrozīti, šķībi, nepatiesi. Ne viens vien novadpētnieks šķendējies, ka nepierakstām tagadni, bet pēc gadiem to pētām pēc sklerozes mocītu ļaužu atmiņām. Ir arī tā: nu cik tad var?! Arī par tām pašām barikādēm… Bet kas vainas atkārtošanai – visu zināšanu mātei?

Pagātnes atskatā, pasakot vienu, noklusējot tam likumsakarīgi sekojošu otro, viegli kādam nodarīt pāri, aizskart. Barikādēs bija ne vien tūkstošiem ļaužu, bet arī simtiem tehnikas vienību. Kāds to traktoru, automašīnu, celtni, autobusu vadīja, bet kāds arī rīkoja, mudināja: brauc, ir jābrauc! Pirms divdesmit gadiem Gunārs Preinbergs “Latvijas Vēstneša” 18. janvāra rakstā “Atspulgi” atgādina, ka lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris un satiksmes ministrs Jānis Janovskis ar premjera Ivara Godmaņa svētību sāka organizēt smagās lauksaimniecības un celtniecības tehnikas koncentrēšanu Rīgā.

Tehniku novietoja tā, lai pēc mītiņa krastmalā īsā laikā varētu aizšķērsot iespējamo piekļūšanu Jēkaba ielai, valdības namam, Salu tiltam, telefona centrālei, Ulbrokas raidstacijai un citām stratēģiskām vietām. Ar lauku celtnieku spēkiem izveidoja barikādes pie televīzijas torņa Zaķusalā, pie Latvijas Radio Smilšu ielā un citur. Tehnikas izvietošanu komandēja Aivars Zosulis, celtniecības darbus vadīja Andris Pavītols un Ivars Prūsis. Ar zvejnieku kolhoza “Auda” bija vienošanās par zvejas kuģu izvietošanu pie Vanšu tilta…

Bieži domāju, kādām jābūt barikāžu laika mācībām, kas atvieglotu mūsu tālāko brīvības, neatkarības ceļu. Neko citu bez nepieciešamā sabiedrības (tajā skaitā varas) izlīguma nevaru izdomāt. Ir vajadzīgs izlīgums, jauna derība, kas cilvēkiem neatņem sapni savā valstī justies kā savējiem, nedalīties pareizajos, nepareizajos un būt labās attiecībās, kuru veidošana un uzturēšana vienādi atbildīgi gulstas gan uz indivīda, gan valsts pleciem.

Kur viena degsme vai pārākums ir arī cita gods, nevis muļķīgas skaudības raisīts pulgojums vai ienaids. Kur godīgums, nesavtīga palīdzība nav sasniegums, bet pašsaprotama vajadzība un derības līguma noteikums. Kur valstsvīrs nebaidās no vārdiem: “Es nespēju pildīt derību. Manā vietā jānāk citam – labākam.” Un tikai tad mēs varēsim teikt, ka valsts esam mēs paši.

Kam gan nav, tā sakot, līdz ūkai piegriezies vārds “politika”? Kāds mans draugs nebeidz atkārtot, ka viņš savu galvu ar tādiem s..iem nepieslānot… Bet pats teju ik dienas, ejot veikalā, maksā PVN, darbā ienākuma un sociālo nodokli, ik gadu maksā nekustamā īpašuma nodokli, apdrošina automašīnu un spēj tik “šķīt kāpostu”. Bet tas “kāposts” ir tieši valsts politikas rezultāts, tāds pats rezultāts, kas tagad izšķir valsts spēju vai nespēju palīdzēt nedienu skartajiem, vakcinēšanas sekmīgu vai mazāk sekmīgu iznākumu, kas taču mūsu brīvība, veselība, dzīvība…

Negrasos aģitēt, bet atteikšanās, piemēram, no balsošanas vēlēšanās nozīmē tikai to, ka, nenodarbojoties ar politiku, politika nodarbosies ar mani un es valsts, pašvaldības kvalitātes veidošanu pašrocīgi uzticēšu citiem cilvēkiem, iespējams, ar man nepieņemamu domāšanu, lemšanu, atbildību.

Tāds laiks. Vakarā iededzu barikāžu piemiņas ugunskuru vienatnē. Kāpēc? Lai trīsdesmit gadu atcere būtu īsta, nevis attālināta, digitāla. Liesmas sildīja griezīgi trauksmaino vēju. Dzirksteles gaisā virmoja, izkrāsoja atmodas laika tēlus, arī manis iedomāto jauno derību, kas ik cilvēkbērnam ļaus reiz sajusties kā savējam savā valstī. Skarbā pagātne atgādinās, kā dēļ bijām gatavi mirt, ne mazāk skarbā tagadne liks saprast, kā dēļ ir vērts dzīvot.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.