Menu
 

Carnikavas viesmīlības vārti – Blusu krogs Apriņķis.lv

  • Autors:  Olga Rinkus, “Carnikavas Novada Ziņas”
"Blusas" 20. gs. 50. gados. Foto - no Aldoņa Lūkina ģimenes arhīva "Blusas" 20. gs. 50. gados. Foto - no Aldoņa Lūkina ģimenes arhīva

Iebraucot Carnikavā no Garciema puses, pirmā acīs krīt senatnīga gara un eleganta ēka uzkalniņā. Latviešu literatūras klasikas cienītājiem uzreiz jābūt skaidram, ka šī šarmantā ēka kādreiz bijusi krogs. Blusu krogs savulaik bijis viens no Carnikavas populārākajiem krogiem, tur noritējušas vietējās sabiedrības tikšanās un slēgti darījumi, tas deva arī naktsmājas ceļotājiem.

Krogu vēsture Latvijā

Krogu kultūras pirmsākumi Latvijas teritorijā meklējami jau viduslaikos. Krogi parasti atradās blakus lielceļiem un pildīja viesnīcu vai iebraucamo vietu funkcijas, piedāvājot naktsmājas un vietu, kur atpūtināt un padzirdīt zirgus. 14. gadsimta sākuma rakstos sastopamais vārds “krogs” ir radies no zviedru krog. Krogu ierīkošana bija viena no muižnieku privilēģijām, kas deva muižām ienākumus.1633. gadā Zviedrijas valdība Vidzemē deva rīkojumu muižniekiem pie lielceļiem ik pa divām jūdzēm ierīkot krogu.

Sākotnēji krogos nebija pieejama maltīte, bet 16. gadsimtā krogos jau varēja iegādāties arī pārtiku. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs 1630. gadā izdeva pavēli, ka krogos jātur pasta zirgi un jānodrošina tiem barība, bet karaļa kurjerus, kas pildīja pastnieka funkciju, bija jāapgādā ar pārtiku un jāizmitina, neprasot samaksu. 1633. gadā Vidzemes ģenerālgubernators noteica, ka uz provinces ceļiem attālumam starp krogiem jābūt no 10 līdz 14 kilometriem un visi ceļotāji ir jāapgādā ar pārtiku, protams, par atsevišķu samaksu. 17. gadsimta nogalē Vidzemē bija 251 krogs, no tiem 178 apkalpoja galvenokārt vietējos iedzīvotājus. Latvijas teritorijai nonākot Krievijas impērijas sastāvā, 18. gadsimta otrajā pusē krogi pamazām kļuva par galvenokārt alkoholisko dzērienu tirgotavām un dzertuvēm.

Vēstures pētnieki apgalvo, ka krogos lielā mērā veidojās arī latviešu tautas pašapziņa un sabiedriskā doma. Līdztekus baznīcai krogs kļuva par vienu no svarīgākajām sabiedriskajām vietām, kas vienlaikus pulcināja dažādu amatu, kārtu un tautību apmeklētājus. Ņemot vērā to, ka dievnamā apspriest sabiedriskās lietas neklājās, izvēle krita par labu krogiem.

Tuvojoties 19. gadsimtam, krogus sāka celt no mūra. 18. gadsimta beigās, 19. gadsimta sākumā Latvijā, kas atradās Krievijas impērijas sastāvā, tika aizvērti 70 procenti krogu, izmaksājot muižniekiem kompensācijas, un to vietā tika atvērti degvīna monopola veikali. Statistiski rēķinot, sanāk viens krogs uz 30 saimniecībām. Protams, šie krogi tik un tā tika būvēti pie ceļiem vai baznīcu tuvumā, lai varētu pildīt arī atpūtas staciju funkcijas. 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā veidojās jaunā loģistika, un savu nozīmi zaudēja vecie pasta ceļi, līdz ar to arī veco krogu nozīme mazinājās, vairāki Vidzemes krogi iznīka vai tika pārveidoti par dzīvojamām mājām. Kāpumus un kritumus piedzīvoja arī viena no Carnikavas pazīstamākajām vēsturiskajām ēkām – Blusu krogs jeb, kā carnikavieši to mēdz saukt, Carnikavas Blusas. Iebraucot Carnikavā no Kalngales puses, katru ceļotāju sagaida branga ēka, kuras veidolā ir viegli atpazīt veco kroga siluetu.

Blusu krogs gadsimtu griežos

Vidzeme ir Blusu krogiem bagāta: Blusu krogs ir gan Skultes pagastā, gan Valkā, arī Carnikava gadsimtu gaitā varēja lepoties ar savu Blusu krogu. Tāpēc, iespējams, 17. gadsimta beigās, 18. gadsimta sākumā kartē atzīmētais krogs ir šodien zināmā Blusu kroga priekštecis. Tiek uzskatīts, ka “Blusas” Carnikavā uzbūvētas 1726. gadā kā muižas krogs – sākotnēji bez piebūves, bet, neraugoties uz to, tas naski apkalpojis ceļotājus.

Iespējams, šis bija viens no pasta stacijas krogiem uz Rīgas–Pērnavas pasta ceļa. Carnikavas krogs devis nosaukumu arī ceļa posmam – Blusu kroga ceļš kādreiz ir vedis cauri Garupei. Daļēji saglabājies arī ceļš, kas ved paralēli dzelzceļa sliedēm gar autoceļu P1. Vecais Blusu kroga ceļš vēl tagad redzams mežā Garupes stacijas apkārtnē, kur to šķērso dzelzceļa līnija.

1811.gada dvēseļu revīzijā* pieminēti pieci Carnikavas krogi: Gilse, Blusse, Warne, Kukain, Lilast. Par kroga zelta laikiem var uzskatīt 19. gadsimtu, kad tur pulcējās gan vietējie zvejnieki, gan viņu konkurenti no Mangaļiem, jo krogs atradās netālu no Mangaļu pagasta robežas. Tolaik Blusu krogā aktīvi slēdza līgumus, izmaksāja naudu par paveikto darbu, te notika dieliņš jeb nopelnītā sadale, te ļaudis arī pārnakšņoja – sākot no vienkārša slīpernieka (tēstu kokmateriālu izgatavotājs) līdz pat bagātam koktirgotājam. Arī zvejnieki nemeta vietējiem krogiem līkumu, ne tikai atstājot krogā daļu savas peļņas, bet arī pārdodot tiem zivis. Blusu, Lilastes un Dūņu krogs lielākā vai mazākā mērā tirgojās ar zivīm.

20.gadsimts Blusu kroga ēkai izrādījās liktenīgiem notikumiem un pārmaiņām bagāts. Uldis Siliņš savā grāmatā “Mēs esam carnikavieši” atstāsta atmiņas par to, ka 20. gadsimta sākumā Blusu krogs kalpojis par koku tirgotāju biržu. Krogā atstājuši savu nopelnīto naudu arī slavenie Gaujas plostnieki.

20.gadsimta sākuma presē krogs vēl pieminēts, bet 1914. gadā, aprakstot tur notikušo ugunsgrēku, kas līdz pamatiem izpostījis kroga klēti un nesis 500 rubļu zaudējumus, ēka pieminēta jau kā bijušais Blusu krogs. 1905. gada revolūcijas laikā Blusu krogs ir piedzīvojis nepatīkamu starpgadījumu – kādā 1906. gada laikraksta “Balss” numurā varam lasīt satraucošu ziņu: “Carnikavas muižā vakar vakarā plkst. 7 izlaupīts Blusu krogs. Ienākuši 8 apbruņojušies vīri, paņēmuši 20 rbļ. naudas, saplēsuši patentu un nolieguši krodziniekam turpmāk kroģēt.” Interesanta ir 1910. gada Vidzemes adrešu grāmata, kas satur daudz informācijas par Carnikavu un carnikaviešiem. Par “Blusām” tur var lasīt šādu ierakstu: “Blusu krogs,  nomnieks Jānis Purmalis.”

Vēl viens nepatīkams starpgadījums skāris Blusu krogu jau Neatkarības kara laikā.  1919. gadā, Carnikavā ienākot lieliniekiem, bija nošauti vairāki cilvēki, arī Gēgingera laika muižas pārvaldnieks J. F. Malkoms no Blusu kroga, kur viņam ar sievu Mariju Natāliju bija ierīkota maza bodīte un maizes ceptuve. Tālākie notikumi mainīja kroga likteni uz visiem laikiem. Pēc Pirmā pasaules kara kroga ēku ieguva Malvīne un Eduards Rūtenbergi. Rūtenbergu dzimtas vārds turpmāk uz gadu desmitiem tika saistīts ar Blusu kroga vārdu. Brīvvalsts laikā ēka nosaukumu mainīja pavisam, atņemot tam kroga daļu un atstājot mājas nosaukumu – “Blusas”. 1926. gada ziņās par jaunsaimniekiem var lasīt, ka krogs kā gabals ar numuru 86 tiek dalīts divās daļās, no kurām vienu daļu saņēma Rūtenbergu ģimene, otru – Anna Dranka.

Otrā pasaules kara notikumu ēna metusi ēnu arī uz Blusu krogu un tā tuvāko apkārtni. Maiga Rūtenberga ar asarām acīs bija atcerējusies, ka, būdama maza meitenīte, netālu no Blusu kroga redzējusi, kā Carnikavas ebreju ģimeni – Šagaļu tēvu un dēlu – ved uz nošaušanu, dzirdējusi arī šāvienus. Pateicoties Blusu kroga pēdējai saimniecei, ir izdevies atrast precīzu ebreju noslepkavošanas vietu. No arhīvu dokumentiem izriet, ka uz Carnikavu atvestie un netālu no Blusu kroga nogalinātie cilvēki ir atvesti no Rīgas geto. Carnikavieši atcerējušies, ka vienā reizē nošauti 30 cilvēki ar Dāvida zvaigznes dzelteno uzšuvi uz krūtīm. Šos holokausta upurus piemin drēgnajā laikā 30. novembrī.

Pārdzīvojot Otro pasaules karu un dzīves likstas, līdz pat savai nāvei Blusu krogā dzīvojusi Latvijas valsts vienaudze – Maiga Rūtenberga, Malvīnes un Eduarda meita. Pēc tam ilgus gadus krogā dzīvojuši Rūtenbergu ģimenes pēcteči. Padomju laikā krogam bija iespēja ieņemt goda vietu Brīvdabas muzeja ekspozīcijā – arī šo ēku padomju laikā Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs reiz skatījis kā potenciālu apskates objektu, taču to īpašumā nonāca zvejnieku un pārcēlāju mājas “Cēlāji”, kā arī ledus pagrabs no “Kaķu” mājām.

Top par kultūras pieminekli

Pašlaik Blusu kroga ēka pieder Carnikavas novada pašvaldībai, un tajā ir plānots ierīkot kultūras un amatniecības centru, saglabājot kroga sabiedrisko un kultūrvēsturisko nozīmi arī nākotnē. Tuvākajā laikā bijušajai kroga ēkai ir plānots piešķirt vietējās nozīmes pieminekļa statusu, un jau tuvā nākotnē krogs atkal aicinās ciemiņus un kalpos par Carnikavas viesmīlības vārtiem. Pašlaik vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statuss Latvijā ir piešķirts 25 krogu ēkām, no tām 12 atrodas Vidzemē.

Rakstā izmantoti materiāli no Ulda Siliņa grāmatas “Mēs esam carnikavieši”, periodikas izdevumiem, kā arī interneta resursiem.

* Dvēseļu revīzija – tautskaites nosaukums Krievijas caristes, vēlāk Krievijas impērijas teritorijā. To ieviesa Pēteris Lielais 1718. gadā, un līdz 1858. gadam tika veiktas 10 dvēseļu revīzijas. To galvenais mērķis bija ar “galvas nodokli” apliekamo iedzīvotāju un potenciālo rekrūšu uzskaite.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.