Brīvdabas muzejā Jāņus ielīgos 19.jūnijā

“Kā ikvieniem svētkiem, arī Jāņu dienai ir jāgatavojas – dārzs un puķudobes sētā ravējamas, alus brūvējams un siers sienams, goda drēbes un košākās rotas pielaikojamas, malka Jāņugunij gādājama un  tā bez gala, lai līgotājus godam varētu sētā uzņemt.  Citu darbu vidū jāatceras arī balsis ielocīt  un dziesmu pūru pārlūkot, jo Jāņu naktī dziesmu nedrīkst pietrūkt. Lai atcerētos sen dziedātas vai iemācītos  jaunas dziesmas, apmēram divas nedēļas pirms vasaras saulgriežiem sākas ielīgošana. Tā burtiski ielīgo – iešūpo gan tos, kas klausās, gan pašus dziedātājus svētku noskaņās,” stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pedagoģe Ieva Bērziņa.

“Par ko stāsta dziesmas? Par darbiem, kas līdz svētkiem vēl jāpagūst apdarīt, par to, kā  pasaule sazied, Jānim atnākot,  par saulgriežiem kā svētu laiku, kad Dieva dēls bildina Saules meitu, un apjausmu, cik skaistums ir gaistošs un Jāņu nakts īsa. Iespējams, tieši tādēļ Jāņi ir tik bagāti tradīcijām, lai gada visgarāko dienu un īsāko nakti mēs izdzīvotu intensīvi un piepildīti, ne brīdi neatstājot miegam un pasivitātei. Saulgriežu laikā mēs ne tikai uztveram dievišķo Saules gaismu, mēs to radām  paši - daudzinot labo, skaisto un saderīgo, daudzinot Jāni, apakš kura cepurīte visa plaša pasaulīte.”

Vasaras saulgriežos Saule ir pakāpusies visaugstāk debesu kalnā un dāsni dāvā zemei gaismu un siltumu, un zeme atbild, krāšņi saziedot. “Visa zemes zāle zied” – tā tautasdziesmā raksturota Zāļu diena, un cilvēki smeļ dabas doto svētību, lasot Jāņu zāles, rotājoties paši un pušķojot sētas. Ikviena dzīva radība un pat nedzīva lieta tiek pie savas rotas – kam ziedu vainags, kam zāļu pušķis, kam meija. Ienesot Jāņu zāles sētā, cilvēka radītajai pasaulei tiek piesaistīts dabas dzīvības spēks. Vasaras saulgriežos, saskaņojoties ar dabas ritiem, cilvēka pasaule tiek jaunradīta, vēsta Brīvdabas muzejā.

Katrai zālei ir savs spēks, sava varēšana un, gudri izmantota, tā nes cilvēkam labumu. Saulgriežos sievas un meitas rotājas ar pļavu ziedu vainagiem, bet vīriem un puišiem pin ozollapu kroņus. Tādējādi sievietēm tiek skaistums, vīriem spēks un visiem veselība. Saimes vīrieši pārved sētā meiju vezumu, un katra ēka tiek pušķota ar bērzu, pīlādžu, kļavu un ozolu meijām. Arī goda vārti, pa kuriem sētā iebrauc Dieva dēls – Jānis un sanāk Jāņa bērni, tiek celti no meijām.

Jāņu zāles jālasa klēpjiem – tās liek gultās, met laidarā un dārzā, dāvina saimniekiem – Jāņu mātei un Jāņu tēvam, pat istabas grīdu un ganu ceļu – olnīcu – nokaisa zālītēm un ziediņiem, jo auglība un svētība vajadzīga it visur. Malu malas tiek apspraudītas ar ozolu, bērzu, liepu un pīlādžu zariem. Vainagi tiek visam ganāmpulkam, bišu stropiem, dzirnakmenim maltuvē, ūdens spainim pie akas un pat piena ķipim.