Dzintris Kolāts. Lentītes griezējs uz citādu pasauli Apriņķis.lv
- Autors: Dzintris Kolāts
Ilustrācija - pixabay.com
Mihaila Gorbačova aiziešana ir parasts notikums tādā ziņā, ka visi ir mirstīgi. Reizē tas ir unikāls fenomens. Grūti iedomāties vērtību izpratnē un pasaules uzskatā atšķirīgākus politiķus kā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons un Krievijas diktators Putins. Taču abi pauduši līdzjūtības apliecinājumus sakarā ar pirmā un vienīgā PSRS prezidenta aiziešanu citā pasaulē.
Vēl grūtāk iedomāties pretrunīgāku personu kā mūsu jaunības un spēka gadu komunistu līderi ar ugunszīmi pierē. Daudzi šai zīmē it kā saskatīja pārmaiņu vēstis...visdrīzāk, neko nesaskatīja, tikai runāja to, ko gribēja dzirdēt sabiedrības vairākums.
Šeit ne tik daudz par ugunszīmes pētniekiem, kā par liktenīgu kļūdu, kuru izdarīja Gorbačovs un kuru vēlāk pieļāvuši citi politiķi. Gan tālās zemēs gan Latvijā. Pagaidām šādas kļūdas vērsušās mums par labu. Pagaidām.
Jautājums ir par sabiedrisko procesu kontroles zaudēšanu. Un neprasmi likt pretī kaut ko vēl pievilcīgāku, kas sabiedrības domas un cerības aizvirzītu prom no varai bīstamu ideju tiražēšanas. Nekādā gadījumā Gorbačova mērķis nebija PSRS sadalīšana suverēnās valstīs, citiem vārdiem – politiski sociālās centrbēdzes spēku palaišana brīvā lidojumā. Sajūtot, ka tā kā ir, palikt vairs nevar, ka citas metodes, piemēram, Andropova skrūvju piegriešanas politika nestrādā, Gorbačovs ar palīgiem izdomāja “perestroiku” un “glasnostj”.
Autora ieskatā, Gorbačova perestroikas apvārsnis beidzās nedaudz aiz krekliņu apdrukāšanas un privātu šašliku cepēju mikrobiznesiņiem. Tāds kā toreizējās Ungārijas sociālisms. Savukārt “glasnostj” ļāva maigi pakritizēt arī rajona komunistu pirmo sekretāru un veidot kādas operetiskas biedrības un apvienības gājēju tiltiņa salabošanai vai sikspārņu sargāšanai. Vai Rīgas metro idejas apšaubīšanai.
Toreizējo republiku neatkarība? Ko jūs! Kā tagad dzird, gandrīz katrs otrais esot zinājis un ticējis. Nezin, nezin...pagājušā gadsimta 80.gadu vidū rādījās pavisam citādi. Tomēr galu galā nekas no pieminētā nepalika iecerētajās robežās. Tautas ilgu un cerību koncentrējums kļuva par to maigo spēku, kas palīdzēja sabrukt uz māla kājām būvētajam milzim.
Gorbačova gribēšana vai negribēšana vairs nebija no svara. Asiņaini apspiest jaunās kustības nevarēja, jo bija ārkārtīgi svarīgas attiecības ar Rietumiem – kredītu iespējas, resursu tirgus un tehnoloģiju importu meklējot. Šāvieni skanēja, taču varēja būt daudz briesmīgāk... notika tā, kā notika.
Te vietā atgādināt citu līdzību. Vēl šajā pavasarī retais publiski atļāvās paust ideju par Pārdaugavas okupācijas simbola novākšanu. Vai atminamies Daniela Pavļuta brēcienu čerkstošā megafonā pie Saeimas (aptuveni) – “Iedomājieties! Daži pat runā par Rīgas atbrīvotāju pieminekļa demontāžu!”. Neba viņš vienīgais, bet spilgti palicis atmiņā un daudzviet internetā atrodams.
Pretrunīgā PSRS līdera aiziešana uzjundī un liek atkārtot seno patiesību – ja ļoti tic, var panākt daudz. Pat tad ja sākumā ideju realizācija “vidējam pilsonim” šķiet neiedomājama un – jā, arī bailīga. Šodienas pasaules dinamikā to īpaši sajūt. Gorbačovs bija tikai “lentītes griezējs” uz to pasaules izpratni, kuru pats ne gribēja, ne arī saprata. Taču arī šāda figūra ir vajadzīga pasaules politikas teātrī. Īstajā vietā un laikā.