Menu
 

Ieva Struka. Mērijas hronika Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka
Foto - LETA Foto - LETA

Līdzīgi daudziem steidzīgajiem, arī man pielipis paradums lasīt vairākas grāmatas uzreiz. Dažas ir itin viegli nolikt malā, bet dažās joprojām izdodas iekrist kā atvarā un nepacietīgi gaidīt brīvāku brīdi. Tāpēc šoreiz gribu ieteikt lasāmvielu gariem tumšiem vakariem – apgāda “Latvijas mediji” izdoto grāmatu “Mērijas Grīnbergas atmiņas un dienasgrāmatas. Mana pasaku zeme”.

Lai netērētu vietu sarežģītajiem radurakstiem, paļaujos, ka liela daļa būs dzirdējuši vai nu par Kristīnes Želves augstu novērtēto biogrāfisko romānu “Grosvaldi”, vai tikpat brīnišķīgo dokumentālo filmu “Mērijas ceļojums”. Pirmais aptver visu dzimtu, tomēr ir literāra versija, savukārt otrajā runa ir par Mēriju jaunāko – Mērijas Grīnbergas, dzimušas Grosvaldes, meitu, kas 1944. gadā devās līdzi Latvijas Nacionālā muzeja evakuētajam krājumam uz Vāciju, nosargāja lielāko tā daļu, krievu armijai panākot vācu armiju, un atveda atpakaļ uz Rīgu.

Vairāk nekā 600 lappušu biezajai “Manai pasaku zemei” ir četras daļas: atmiņas par bērnību, kas pagāja Rīgā gadsimtu mijā, rakstītas jau pēckara gados; piezīmes par laiku, kas tika pavadīts latviešu kolonijās Krievijā 1919.–1921. gadā; dienasgrāmata, kurā fiksēta ikdiena kara pēdējā gadā, pirmajos pēckara gados līdz Staļina nāvei un vēl brīdi pēc tam; izvērsts apcerējums par latviešu ornamentiem.

Grāmatas vērtību veido ne tikai autores lieliskais stāstnieces talants, kas bagātā valodā uzrakstīto tekstu neļauj nolikt malā, “Mana pasaku zeme” aizrauj arī ar unikālām drošticamām liecībām par laiku, kuru pārzinām mazāk nekā, teiksim, starpkaru perioda Latviju. Tā Latvija, kad vēl nebija valsts, bet jau bija nācija, kuras šķērsgriezumā redzamas visas sabiedrības daļas, vairāk zināma no Blaumaņa, Poruka, Upīša un citu rakstnieku literārajiem darbiem, un, tēlaini izsakoties, lielākoties šis skatījums ir trūcīga inteliģenta piedāvāts. Te ir iespēja ieraudzīt latviešu patriciešu dzimtas atvases dzīves pieredzi, uzaugot pie Bastejkalna un vasaras pavadot Edinburgā (tagad – Majori). Vienlaikus šī meitenīte ir bijusi bezgala vērīga un ar labu atmiņu, tāpēc aina, ko viņa zīmē daudzus gadus vēlāk, ir tik krāsaina, ka grāmatu var gabaliem vien lasīt priekšā.

Pārvarot kārdinājumu darīt to šeit un tagad, uzmanību gribu vērst arī uz Mērijas Grīnbergas piezīmēm par dzīvi latviešu kolonijā. Arī te viņa ir īpašā situācijā, jo nu jau ir luterisko draudžu bīskapa Jāņa Grīnberga kundze un divu bērnu māte, bet vienlaikus – viena no visiem, kas piedzīvo aukstumu, badu, šoku par žandarmērijas un ierēdniecības patvaļu un aprobežotību. Viņas ikdiena paiet Novgorodas guberņā, bet būtiski atcerēties, ka 19. gadsimta otrajā pusē latvieši iepirka zemes un izklīda pa visu plašo Krieviju.

Mēs zinām šo to par strēlnieku gaitām Iekškrievijā, šo to par Augšbebriem un Lejas Bulānā, esam dzirdējuši par 1937.–1939. gada genocīdu, kas tiešā veidā bija vērsts pret latviešiem, bet pavisam maz vai nemaz – par latviešu koloniju dzīvi pilsoņu kara laikā, kad nācās sev definēt politisko pārliecību, bet tam savukārt bija nozīme brīdī, kad radās iespēja doties uz Latviju.

Visbeidzot dienasgrāmata par laikaposmu, kas objektīvi pastāvošu briesmu un baiļu dēļ, ir tumšs plankums Latvijas vēsturē, jo aiz katra ultraoptimistiskā pēckara padomju literārā darba slēpjas nezināmais. Prieks par kara beigām ir ticams, bet vai mēs šodien ticam mūsu vecvecāku laimei dzīvot piecpadsmit republiku saimē?

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.