"Latvijas lepnums" Arnis Banga: Gribu dot viņiem labāku dzīvi, nekā man bija ^{Apriņķis.lv}

Kādā ziemīgā dienā dodamies ciemos pie Arņa uz Ikšķiles pusi. Pie mājas mūs laipni sagaida divi milzīgi un draudzīgi suņi – tie klausa Arnim no pusvārda un tikai vieglītiņām pieglaužas man pie kājām, lai pakasu muguru. “Kafiju dzersiet?” jautā Arnis, ievedis mūs siltumā. Iekārtojamies virtuvē pie galda. Pie plīts sarindoti septiņi lieli kalti, plauktos saliktas pārtikas kastes – uzreiz var redzēt, ka Arņa ģimene tur rūpi par brašu bariņu jauniešu ar labu ēstgribu.

– Kas tevi motivēja palīdzēt pusaudžiem ar atkarībām?

– Dot viņiem labāku dzīvi, nekā man bija. Es savu dzīvi nodzēru. Es gribu palīdzēt viņiem saprast un neļaut izdarīt tās kļūdas, kuras pieļāvu es. Viņi visi ir sākuma stadijā, viņi vēl ir glābjami. Visi. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo ir grūtāk, bet ar pusaudzi vēl visu var labot.

– Kāds ir tavs stāsts? Cik gadu vecumā tu sāki lietot alkoholu?

– Apzināti sāku dzert četrpadsmit gadu vecumā. Kad man bija astoņpadsmit, es jau biju nodzēries, dzēru arī odekolonu, visu pēc kārtas, man nebija nekādas intereses par dzīvi, visu noteica alkohols. Pilnībā beidzu dzert pirms gadiem astoņiem deviņiem ar Dieva palīdzību. Attapos viszemākajā punktā, kad sāku zaudēt ģimeni un visu, kas man bija. Tad tajā lūzuma punktā vienkārši sāku lūgties Dievam: “Ja Tu esi, parādi savu spēku, palīdzi man!”

– Bet tas taču nenotika vienā mirklī, vai ne? Tev nāca kāda atskārsme tajā brīdī?

– Miers iestājās. Zinu, ka ļoti sāpināju sievu ar savām atkarībām. Dievs man deva mieru un pacietību tikt galā ar sevi savas ģimenes dēļ. Tas prasīja lielu gribasspēku, bet es nejutos viens. Mani izvilka Dievs un mīlestība. Es nekad vairs negribu būt tur, kur biju.

– Vai tas, kam pats esi gājis cauri, palīdz labāk saprast bērnus ar atkarībām?

– Es viņus jūtu. Pat ja bērns man tikai piezvana, stāsta savas problēmas pa telefonu, es viņu jūtu, dziļi saprotu. Man jau no skolas laikiem patīk vērot cilvēkus. Dažreiz, sēžot sabiedriskā vietā, es vēroju. Vēroju cilvēku acis un prātoju, ko viņš domā vai, piemēram, kāpēc viņam garšo siers, bet man ne. Vai – kāpēc viņš domā citādāk nekā tas otrs. Mēs it kā esam vienādi, bet tajā pašā laikā ļoti atšķirīgi. Gan mūsu rakstura īpašības, gan vērtības un uzskati. Pat pēc cilvēka acīm var pateikt, kāds viņš ir – labsirdīgs vai ļauns un tamlīdzīgi. Cilvēks nevar sevi noslēpt, acis atklāj visu. Vecis var būt ar bārdu apaudzis, bet acis viņu atklās. Esmu arī daudz lasījis dažādu literatūru par ķermeņa valodu, un tas man ļoti palīdz darbā, ko es daru. Tāpēc man patīk pusaudžus vērot, meklēt viņos tās visas īpašības – vai nu caur sarunām vai kādu filmu, vai kā citādi, bet es atrodu veidu, lai uzzinātu, kāda ir viņa problēma, viņa ciešanas. Jo sarežģītāks pusaudzis, jo lielāks man izaicinājums atklāt viņu. Bija mums viena meitene, romu tautības, ļoti agresīva, visu laiku beņķus mētāja. Man viņa beņķus mētāja pirmajās divās maiņās, pēc tam vairs ne, prom ejot man lācīti uzdāvināja.

– Kā šie bērni nonāk pie tevis?

– Man ir viesģimenes statuss, bērni pie manis lielākoties nonāk pēc Gintermuižas motivācijas progammas. Motivācijas programma ir tikai vienu mēnesi. Tas ir stipri par ātru, lai bērnu palaistu prom. Vajag vismaz trīs mēnešus, lai vecos paradumus mainītu. Viņam jāmaina vide, citādi nav jēgas tai motivācijai. Lai palīdzētu, vajag vismaz četrus mēnešus. Pirmais mēnesis, kamēr bērns atveras, kamēr tu viņu vairāk iepazīsti, atrodi pieeju, pēc tam trīs mēneši – darbs ar viņu. Protams, būs vēl krīzes, bet tās nebūs tik smagas un viņš pats jau mācēs tās pārvarēt.

Man zvana arī ģimenes, kas uzzinājušas, ka es palīdzu bērniem ar atkarībām. Bet ar ģimenēm ir tā, ka pašiem vecākiem ir vajadzīga palīdzība un atbalsts. Bieži vien viņi neredz savu bērnu, nesaprot un neredz viņa problēmu, neredz savu vainu, nemaina attieksmi, turpina ierasto ceļu. Domā, ka viņš te atbrauks, izārstēsies, un viss. Nē, tā nebūs, tas ir process, kurā arī viņiem ir aktīvi jāiesaistās. Vecākiem ir jāmainās, vecāki ir jāizglīto, jāatbalsta.

– Kas, tavuprāt, ir galvenie iemesli, kāpēc bērni nonāk atkarībās? Kas, pēc tavas pieredzes, ir atbildīgs par to?

– Pirmkārt, ģimene, otrkārt, vide, bērnunamu vadība, sociālie darbinieki, kas nav pievērsuši pietiekami daudz uzmanības ģimenēm, kurās ir šis alkohola risks.

– Ir ģimenes, arī labi situētas, kur liekas – nu tur gan viss ir kārtībā! –, bet tāpat pusaudža gados bērniem sāk parādīties visādas problēmas, alkohols, smēķēšana. Kaut kā tomēr bērnam ir pietrūcis.

– Pie manis ir vērsusies jauniete – no labas ģimenes, sportiste ar lieliskiem panākumiem –, kas jau agrā pusaudža vecumā sāka lietot narkotikas, un iemesls bija tas, ka viņas mammai piecus gadus bija seksuālas attiecības ar viņas treneri. Meitenei tas bija smags pārdzīvojums, viņa nevarēja pateikt to tēvam, viņa nevēlējās sāpināt tēti, ka mamma tā dara. Viņa staigāja ar šo sāpi, šīm ciešanām sevī. Viņa sāka lietot nervu zāles, tad pamēģināja narkotikas, tad viņai piedāvāja iešpricēt, un tā viss aizgāja pa nopietno.

Šie ir divi iemesli – ģimene un pārdzīvojumi –, bet trešais ir nonākt nepareizajās kompānijās. Ja apkārt visi draugi lieto, viņiem ir forši un jautri, es arī gribu pamēģināt, kas tas tāds ir.

– Kāds bija tavs iemesls?

– Es biju pārāk kautrīgs, alkohols man palīdzēja to kautrīgumu pārvarēt. Bet ir vēl viens svarīgs faktors, ko man teica arī narkologs – gēni jeb iedzimtība. Ja kāds no vecākiem ir bijis alkoholiķis, arī bērnā šis gēns būs. Tas jau nenozīmē, ka viņš obligāti būs alkoholiķis, bet risks ir daudz augstāks. Ir jābūt uzmanīgam ar to vienu glāzīti, jo tas ļoti strauji var ieraut tajā purvā.

– Padalies ar pozitīvo pieredzi! Tev tik daudzreiz ir izdevies palīdzēt šiem pusaudžiem, vai tev ir kāda konkrēta metode?

– Mīlestība, cieņa, sapratne. Un pacelties līdz viņu līmenim. Bieži vien es arī pietēloju. Piemēram, man drausmīgi nepatīk reps – ciest nevaru, it īpaši to jauno, moderno. Bieži mēs, pieaugušie, bērniem sakām: “Kā tu tādu sūdu vari klausīties?” Bet es viņiem saku: “O, baigi foršā dziesma!” Bija man tādi reperi, kas paši savus vārdus ierunā, un tad viņš man stāsta to savu dziesmu, un es saku: “Jā, tev ir talants!” Viņiem ir tik ļoti nozīmīgs tas novērtējums.

Vai arī, piemēram, viņš slauka grīdu, tu pasaki: “Baigi labi, super!”, bet redzi, ka tur vēl gruži stāv, un tu saki: “Nu iedod bišķi to slotu, es tur vēl pieslaucīšu, tu neesi tur ievērojis.” Bet es viņu paslavēju par to, ko viņš ir izdarījis, un nekad nepārmetu to, kas viņam nav izdevies. Nākamreiz, kad tu viņam kaut ko uzticēsi darīt, izdarīs perfekti. Tas pats ar to repu – nu patīk viņam tā lieta, klausās viņš tos slavenos reperus, mācās no viņiem. Tu viņi paslavē, un viņam ir stimuls, motivācija, viņš sāk dzejot, un tiešām sanāk labi. Viņš ir atradis to savu, kas viņam patīk un padodas.

– Bet tieksme pēc alkohola taču viņam tā pēkšņi nepazūd, viņš ir pieradis dzert, tā ir ikdiena. Tu viņiem dod arī kādus konkrētus padomus, jūs par to runājat?

– Regulāri. Arī tie bērni, kas pēc motivācijas programmas netiek laisti pie manis, ar viņiem es sazvanos, atbalstu pa telefonu, dodu padomus, brīdinu. Dažkārt pat nepareiza mūzikas izvēle vai filma var pavilkt uz leju. Arī par to runājam. Citreiz bērns saka: “Man šķiet, ka rīt toč noraušos.” Es viņam saku, lai noteikti zvana. Tad mēs runājam tālāk. Viņš man stāsta, kā viņu mājās lamā un tramda, tētis dzer, un mamma ir stulba, un tā tālāk. Es skaidroju, ka vecāki viņam ir devuši dzīvi, bet viņam tā ir jānodzīvo pareizi, tā ir viņa dzīve. Un, jā, viņš aizdomājas un piekrīt.

Šie bērni bieži atzīst, ka grib piedzerties tīšuprāt, un tad es saku, ka tā jau viņi paši sev nodara pāri. Jā, vecākiem sāp, bet vairāk jau paši sev nodara pāri. Tad viņi atzīst, ka nav par to aizdomājušies. Tādas it kā mazas lietas un it kā vienkāršas sarunas dažkārt var mainīt viņu domāšanu, uzskatus, likt aizdomāties.

Piemēram, atnāca vienreiz gotu meitene – visa vienās rētās. Nāca iekšā ar ģitāru rokās, visa melna nokrāsojusies, apgraizījusies. Un es domāju, kā lai ar viņu atrod kontaktu, jo viņa ar mani nerunāja. Sēžam pie galda, un es viņai saku: “Klausies, tu vari mani tāpat izkrāsot?” Viņa uz mani paskatās un prasa: “Tev patīk goti?” Es saku: “Jā, man baigi patīk! Tu vari?” Viņa izkrāsoja mani melnu, sēdējām un skatījāmies viens uz otru. Pieņēmu viņu tādu, kāda viņa ir, tā teikt – iekāpu viņas kurpēs. Nākamajā maiņā es viņai jautāju, kāpēc viņa vispār graizās, vai viņai tas kaut kā palīdz. Viņas atbilde mani satrieca: “Katrs pāridarījums liek man iegriezt savā miesā, lai izņemtu tās sāpes no dvēseles. Tad sirds nesāp.”

Tā viņas dzīvo, tā viņas tiek galā ar sāpēm tās mazās, ievainotās dvēselītes. Kādu dienu sieva man zvana panikā uz darbu un saka, ka mūsu adoptētā meita ir sadūrusi sev rokā garās knopkas. Es viņai saku, lai tikai nedomā bļaut, jo tas ir pirmais signāls, ka meitai kaut kā trūkst. Tad sapratu, ka tā ir mana vaina – biju zaudējis līdzsvaru, nevienmērīgi sadalīju resursus starp citiem bērniem un ģimeni. Tas ir lielākais izaicinājums manā darbā – neizdegt un pareizi sadalīt resursus, lai uzmanības un mīlestības pietiktu visiem.  

– Šie bērni lielākoties ir cietuši, ievainoti, traumēti... Vai gadās arī kādi sarežģījumi sadzīvē, ikdienā? Kā tu tiec galā ar sarežģītām situācijām?

– Vienkārši – samīļoju viņus. Džekam es tā draudzīgi uzsitu uz pleca, sak, kas ir, vecais, ko tu vari ņemties? Tu taču saproti, ka tikai pats sev problēmas radi. Tad viņš man pasūdzas, ka tas tur viņam to ne tā pateicis, tas tur viņam izsmēķi atņēmis. Tad es saku, ka tie ir sīkumi, nav vērts tā cepties. Un paiet kādas desmit minūtes, viņš nomierinās un atzīst, ka, nu jā, nekā tāda jau tur nebija. Ar meitenēm ir citādāk. Ja es redzu, ka meitene raud vai ir sabēdājusies, es pajautāju, vai drīkstu viņu samīļot. Meitenēm vajag izrunāties, viņas vajag uzklausīt. Kad viņa stāsta man savas sāpes, mana dvēsele sāk raudāt, viņa to jūt, redz, ka man asaras acīs, un tad bieži sanāk, ka viņa samīļo mani un mēs raudam kopā. Tad mēs parunājamies, es saku, ka viss būs labi, piedāvāju kaut kur kopā aiziet – pastaigā vai ekskursijā.

Viņiem nenormāli trūkst mīlestības, uzmanības, gādības, tas ir viss, kas viņiem ir vajadzīgs. Liela daļa šo bērnu nekad nav jutušies mīlēti, liela daļa nekur nav bijuši, neko nav redzējuši. Es vedu viņus ekskursijās. Visbiežāk braucam uz Siguldu, “Tarzāns” mums ir iemīļotākā vieta, visiem tur ļoti patīk. Viņi grib mani uzraut tajās lielajās šūpolēs, viņi grib, lai es baidos, viņi mani izaicina. (Smejas.) Viņi dzīvo līdzi man, es dzīvoju līdzi viņiem. Savstarpējā mijiedarbībā. Kad man kādreiz ir grūti, piemēram, atnāku no maiņas saguris, pusaudzis, kas ir pie manis mājās, mani sagaida ar maizītēm, – tā ir tāda savstarpēja cieņa.

Kad viņi iet prom no Gintermuižas, viņi raksta atvadu vēstulītes – tā ir mana balva, mans diploms. Man vesela bundža ar tām sakrāta.

– Ko viņi visbiežāk raksta?

– To, ka es viņus uzklausu, izrunājos, ka esmu viņus pieņēmis tādus, kādi viņi ir, neesmu viņus lamājis, esmu ar viņiem izrunājies, esmu devis viņiem mieru un iedrošinājumu dzīvot citādāk. Tas ir tas, kā viņiem ir pietrūcis.

– Vai ir bijis kāds gadījums, kad saproti: nē, te es neko nevaru palīdzēt.

– Jā. Divi trīs gadījumi, kad bērnam bija iedzimta garīga diagnoze. Bet, ja viņiem nav šīs diagnozes, viņiem visiem var palīdzēt. Nav bezcerīgu gadījumu. Viņiem visiem ir kādas traumas vai mīlestības trūkums, bet tas viss ir risināms. Bērnus nevajag sodīt, viņiem vajag piedot, izrādīt sapratni, pieņemt.

– Kā ir ar disciplīnu darbā ar šiem bērniem?

– Disciplīnai ir jābūt. Protams, ka ir mums noteikumi un robežas, bet tam ir jābūt mijiedarbībā ar mīlestību. Es viņus sarāju, bet es arī piedodu. Un tas viņiem ir ļoti svarīgi, piedošanai ir ārkārtīgi liela nozīme, tas ir viņiem tik dziedinoši.

– Kas tev visvairāk sāp šajā stāstā ar un par problēmbērniem un pusaudžiem?

– Tas, ka Latvijā nav strukturēta, mērķtiecīga atbalsta. Tas, ka pret šiem bērniem izturas kā pret zemāku šķiru. Tas, ka viņu tuvākie viņus nesaprot. Šie bērni nav problēma. Šie bērni ir iespēja – mana, tava, sabiedrības, valsts. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki, bet viņi ir sāpināti, cietuši. Viņiem ir jāpalīdz no tā izrauties.

– Kas tavā dzīvē ir mainījies kopš “Latvijas lepnuma” balvas iegūšanas?

– Ir lielāka pienākuma apziņa pret cilvēkiem, pret sabiedrību. Skatos uz nākotni ar cerībām palīdzēt vēl vairāk jauniešu. Vēlos vairāk vērst valsts un sabiedrības uzmanību uz viņu vajadzībām un meklēt iespējas, kā palīdzēt vairāk, kā mainīt šo situāciju uz labu. Un es redzu šo cerību! Paldies visiem maniem atbalstītājiem, bet vislielākais paldies maniem jauniešiem, kas man uzticas! Paldies viņiem, ka viņi sāk jaunu dzīvi! Tā ir mana vislielākā laime, vislielākā balva!