Jānis Dimants: Kas un kad ņems galu, un kam tik velnišķīgi veicas ^{Apriņķis.lv}

Kad mediju vecie buki ar aizkustinājumu ir pakavējušies Doma laukumā un pie Saeimas nama sakurtajiem ugunskuriem un ir ieņēmuši arī kādu graķīti, sarunas neviļus vijas par toreiz un tagad notiekošo. Šķiet, vai katram prātā ir palicis, kā tolaik pēc vienas nomodā vadītas trauksmainas un asiņainas nakts kaimiņos Lietuvā neilgi pirms pieciem no rīta Dainis Īvāns radio uzrunā aicināja cilvēkus pulcēties, un acis gluži vai uzbur kopainu ar cilvēku jūru Daugavas krastmalas mītiņā. Iztēlē ataust ielu aizsprosti ar traktoriem, barikādes un apjauta, ka ir pulcējušies apņēmīgu ļaužu tūkstoši, kas gatavi aizstāvēt savu atjaunoto valsti, gatavi arī mirt par brīvu un neatkarīgu Latviju.   

Vadonis atkal aicina

No atmiņu pavedieniem tiek arī sameistarots tiltiņš pārejai uz šodienu. Ieminos: vai zināt, uz ko kādreizējais Tautas frontes līderis mūs vedina šajās janvāra dienās? Nu, nu?! Un gluži vai citēt atļaujos, ko Dainis, kurš aizvien ir spilgta personība, aizvien augstas raudzes publicists, nule ir izteicis žurnāla “Mājas Viesis” jaunākajā numurā. Ar cik nu iespējams piemērotu izteiksmi klāstu, kā Īvāns slavina Egilu Levitu: mūsu prezidents ir ļoti labs, es uz viņu ļoti paļaujos un uzticos; tas, ko viņš saka un dara, ir ļoti prātīgi; būtu ārkārtīgi žēl, ja viņš netiktu ievēlēts uz otro termiņu… Tikmēr barikāžu un ugunskuru pieminētāju mazajā kompānijā nāk uzšvirkstījums: neba Dainis nezina, ka daudzi jo daudzi prezidentu ne acu galā neieredz, vēl vairāk ir tādu, kas nepārtraukti burkšķ par viņa izdarībām, dažkārt savādajiem vēstījumiem, kas nāk no Rīgas pils. Visām negācijām savu artavu nupat pieplusinājis valstī vienīgais palikušais feļetonists Egils Līcītis, savā stilā “Latvijas Avīzē” aprādot, kā norīvējās, kur noberzās un atlupa Levita prezidentālais zeltījums.

Jā, šovasar mums Valsts prezidenta vēlēšanas un, kā izskanēja LTV raidījumā “De facto”, nāk tas trakais izšķiršanās laiks. Diemžēl sabiedrībai tajā teikšana gaužām maza vai vispār nekāda. Varam vien kārtējo reizi ierunāties par nepieciešamību mainīt likumdošanu, lai valsts galva tiktu izraudzīts ar tautas vistiešāko piedalīšanos. Taču balso 100 gudrās galvas. Cik noprotams, šoreiz ar kandidātu izvirzīšanu briest visādi iespējamie un neiespējamie brīnumi.

Atklātībā uz kādu brīdi bija pavīdējis variants, ka uz to visaugstāko posteni vienlīdz tīko gan Egils Levits, gan Krišjānis Kariņš. Zināmās ekspertu aprindās tiek lēsts, ka ar to izskaidrojama gan nepiedodami ieilgusī valdības veidošana, gan citi ilgstoši ievilcinājumi.

Laika skaitīšana, rēķināšanās ar zudumiem pie valsts stūres esošajiem nu galīgi sagājusi tūtā. TV skatītājiem un radio klausītājiem mutes palika vaļā, kad jaunais finanšu ministrs Arvils Ašeradens pēc apstiprināšanas amatā tolaik decembrī klārēja savas prioritātes un vēstīja, ka jauno budžetu tradicionālajā rituālā cauri Vecrīgai stiepšot uz Saeimu pēc pāris mēnešiem. Hmm… Kamēr tur trīs lasījumos izies cauri, kamēr Valsts prezidents izsludinās… Sanāk, ka aptuveni pusgadu dzīvosim un saimniekosim ar tā saukto tehnisko budžetu, ieturoties pagājušā gada noteiktajos rāmjos. Pie Kariņa lielās transformēšanas vēl ilgi, ilgi nemaz nevarēs klāt ķerties, jo iepriekšējā budžeta veidotājiem nekas no premjera tagadējiem dižprojektiem pat sapņos nebija rādījies.

Tehniskais budžets – ne jau gaidītajam izrāvienam. Un mums taču veselus trīsarpus mēnešus valsti tika vadījusi tehniskā valdība jeb, kā teic “Dienas” jestrā politikas apskatniece Agnese Margēviča, neleģitīmu ministru kabinets. Tā nu bija sanācis, ka astoņi no četrpadsmit Kariņa pirmās valdības ministriem ir tādi, kuriem vēlētāji šīs Saeimas vēlēšanās pārliecinoši bija pateikuši, ka viņiem vairs neuzticas ne valdībā, ne Saeimā, ne politikā vispār. Bet viņi turpināja darboties, turpināja arī šo ministru labi apmaksātie biroji ar veselu padomnieku korpusu. Nāktos papētīt, kāds bijis neliģitīmo pienesums valstij, patiesībā taču bijusi dīkstāve. Ja Jāņa Reira Finanšu ministrija līdz nomaiņai divarpus mēnešus strādātu pilnā darba dunā, tagadējais ministrs Ašeradens ar budžeta koferīti rokās uz Saeimu būtu varējis doties ievērojami drīzāk un, skat, pie veiksmes jauno gadu mēs sāktu ar jaunu, leģitīmu budžetu.   

Jāpateic kas būtisks vismaz arī par dažiem nu jau, “Dienas” terminoloģijā dēvējot, leģitīmajiem ministriem. Pieņemts uzskatīt, ka līdz ar Kariņu vietu jaunajā valdībā saglabājuši Edgars Rinkēvičs, Nauris Puntulis un Ilze Indriksone. Tā jau nu gan, tikai nākas atgādināt, ka Kariņa pirmajā valdībā veselus piecus mēnešus ekonomikas ministrs bija Jānis Vitenbergs, kas tagad ir satiksmes ministrs. Tak bija noticis prātam neaptveramais – Kariņš par toreizējās iekšlietu ministres Marijas Golubevas pieļautajām kļūdām pieprasīja viņas demisiju, un vienlaikus, ne mazākā mērā nesaistītam ar kolēģes grēkiem, no amata bija jāaiziet arī ekonomikas ministram. Kad sabiedrībā sākās rūkšana, toreiz ironizējām: nu ko jūs, Kariņam taču bija dzelžains un neapgāžams galdā liekams arguments – Vitenbergs ir jaunākais gan amatā pavadītā laika, gan vecuma ziņā, un tas nekas, ka viņam aug bārda. Vēl piebildām: melna bārda, kādas nav nevienam citam mūsu politiķu aprindās, tikai Kariņš to nespēj novērtēt (“Rīgas Apriņķa Avīze”, 03.06.2022.).

Laikam teiktajā ieklausījies un šoreiz praties. Un – johaidī! – atkal ir sanācis tā, ka Vitenbergs arī Kariņa otrajā valdībā ir gados visjaunākais ministrs, tikai bārda, šķiet, kļuvusi vēl melnāka. Bet tagad slavens kļuvis, izraugot sev par padomnieci satiksmes lietās padsmitgadīgu vidusskolniecīti. Ak jaunība, jaunība!

Čudars – gadumijas cilvēks

Decembra beigās, janvāra sākumā tikpat kā uzlecošas zvaigznes pie Latvijas debesīm ar īpašu uzmanību vai itin visos masu medijos tika aplaimoti Kariņa otrās valdības ministri, jo īpaši jaunie, mazāk zināmie. Arī parastu ļautiņu aprindās tagad dzird secinām: jā, vairāki ir ielikti īstajā vietā. Tā ne viens vien teicis par jaunpienācējiem – tieslietu ministri Inesi Lībiņu-Egneri un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Māri Sprindžuku. Tiešām, viņiem publicitātes nav trūcis.

Taču pat apbrīnojami, kā ilgāku laiku TV ekrānos, radioviļņos, drukātos izdevumos – visur dimdināja Raimonds Čudars. Jaunais klimata un enerģētikas ministrs ļāvies intervijām neskaitāmā daudzumā. Un jāatzīst – neparasto slodzīti godam izturējis. No skata simpātisks, nosvērts kungs ar brillīti, kur nākas – prot jauki pasmaidīt vai citkārt savilkt pierē grimasi. Vien dabiski samulst, kad “ReTV” žurnāliste Alīna Lastovska apjautājas, kādas ir sajūtas, no Salaspils mēra krēsla pārsēžoties daudz augstākajā ministra krēslā. Toties ne uz mirkli nesamulst par darāmo valstiski svarīgajās jomās.

Pats jaunajam ministram gan atļaujos pārmest gaužām uzkrītošo nenoteiktību par sašķidrinātās dabasgāzes termināļa projektu Skultē. Iesaldēts tas? Vai tiks atsaldēts? Lasītāji droši vien atceras, ka Čudaram Salaspils valdīšanas laikā bijuši arī konflikti, vairākos gadījumos mērs iespītējies, dažu projektu īstenošana nevajadzīgi nobremzēta. Tas viņam tiek atgādināts stundām garajās intervijās. Bet it kā jau netīkamais mijas ar to, ko teic pašreizējais Salaspils mērs Raivis Anspaks: Čudars ir ļoti godīgs, mērķtiecīgs, konstruktīvs un tolerants vadītājs. Vispārējs secinājums ir tāds, ka, iepazīstot Čudaru vaigā, pagaisusi sākotnēji lielā negribēšana, lai mums vispār būtu tāda Klimata un enerģētikas ministrija. Domājams, ir pat ļoti palaimējies ar ministru.  

Šeit izteiktie atzinumi gan kontrastē, pat ļoti, ar Armanda Pučes raidījumā “Kārtības rullis” kanālā “TV24” pausto. Tur izklāstīts, kā un pat kādā secībā kritīs daži tagadējie ministri, kādu galu vispār ņems Kariņa otrā valdība un ciktāl astē jau būsim palikuši Igaunijai un Lietuvai. Pareģi gan tūdaļ arī dievojas, cik ļoti viņiem gribētos, lai drūmās prognozes nepiepildās. Tāds prātojumu miksējums nemaz nav slikti. Tiek vairota intriga, kā nu būs…

Varbūt nepieklājīgi, bet par augstos amatos tikušajiem ausīs nonāk arī pa kādai klačiņai. Tā svaigākā kādā dāmu bariņā dzirdētā: nu ir taču, kam arī trakajos mūslaikos velnišķīgi veicas. Skat, tai deputātei četrdesmit trīs gadi, bet tāds ķēriens!

Atklāšu, ka esmu diezgan kaislīgs savādību, paradoksu, visādu līdzību un ačgārnību vācējs. Patlaban sarunās mēdzu paspēlēties ar vienu vēsturē paliekošu cipariņu. Vai nav kaut kas mistisks? 14. Saeima 14. decembrī ārkārtas sēdē apstiprina Ministru kabinetu ar Krišjāni Kariņu premjera amatā un 14 ministriem. Pēc tam Saeimā ienāk 14 jauni deputāti, kas vēlēšanu listēs bijuši tuvīnākie aiz Saeimā iepriekš ietikušā simtnieka. To 14 tak jau veiksmīgo skaitā par ievērojamāko uzskatāma Ieva Brante – zināma kā aktīva Rīgas domniece, atzīta juriste. Turklāt, ieejot Saeimas namā, vai taisnā ceļā devusies ieņemt Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadību. Tā ir arī par medijiem atbildīgā komisija, un mūsu jaunā priekšniece jau metusies Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas sakarsējumos. Ir tik tiešām prestiži, ļoti atbildīgi izdarīt sabiedrisko mediju vēsturiskus pavērsienus, galu galā izlemt divu lielu radošo kolektīvu likteņus.

Ieva Brante visā ir ar lielu teikšanu, raisa bijību un arī izbrīnu, kādā postenī tikusi ar laimīgo tā dēvēto mīksto mandātu. Bet, izrādās, manas paziņas čalo par deputātes ķērienu pavisam citā medību lauciņā. Ir palaista ziņa, ka pēc divām šķirtām laulībām jau tā veiksmīgā deputāte tikusi pie daiļa, gudra un ievērojami jaunāka partnera, kurš ir arī iznesīgs dejotājs un kas tik vēl ne. Tālab citiem sievišķiem dziļā grūtsirdībā pasprūk atzinums, ka ir tomēr, kam velnišķīgi veicas arī tais trakajos mūslaikos…