Gundega Repše: Jutos tā, it kā no manis lītu biezas asinis ^{Apriņķis.lv}

Pavisam nesen Gundega Repše pārsteidza spalvasbrāļus un lasītājus, izdodot dzejas krājumu “Ekstāzes un metastāzes” (“Dienas Grāmata”), kas, nelaipojot un nemeklējot pustoņus, runā par mums un par viņiem pēc 24. februāra. Tas nav vienkārši dzejoļu krājums, tā ir eksplozija, kas uzspridzina visus “par to es skaļi ne”. Neesmu lasījusi citu dzeju, kas tik precīzi tēmē lasītāja domtelpā un sirdsapziņā.

– Par ko tu nerunā intervijās?

– Par privāto dzīvi. Kaut tas ir paradokss – nevienas citas profesijas cilvēks savu iekšējo pasauli nenoliek anonīmas pasaules priekšā. Aktieri ir tēli, gleznotāji paslēpjas krāsās, simbolos... Bet patiess rakstnieks savās grāmatās ir pilnīgi kails. Reizēm pat redzami iekšējie orgāni. Tāda ir tā maksa.

– Piemirsu, kā jūs ar Andru Neiburgu un Evu Rubeni literārajā vidē dēvēja jaunībā. Dumpīgās?

– Tur bija variācijas. Vispopulārākais laikam bija “jaunās – niknās”. Vēl jau tām niknajām pieskaitīja arī Rudīti Kalpiņu un Aiju Vālodzi. Bet džeki jau arī tad rakstīja nikni – Tarvids, Spāre, Zelmenis, Ozoliņš, Berelis, Lejiņš.

– Esi sava veida hroniste – vispirms divdesmitā gadsimta stāsti, tad romāni, filma par Kurtu Fridrihsonu, tagad sērija “Es esmu”, eseju krājumi “Skiču burtnīca” un “Naži betonā”, visbeidzot – dzejas krājums “Ekstāzes un metastāzes”. Vienmēr esmu gribējusi pavaicāt, vai, lasot pašas izlolotos sērijromānus, tev ir bijusi kāda jauna atklāsme, kāda nianse Latvijas vēsturē, ko nezināji, bet rakstnieks ir uzracis un talantīgi uzrādījis?

– Protams, bet jāsaka, ka vēl vairāk es priecājos par to, ka tikpat kā visiem iesaistītajiem rakstniekiem tie ir bijuši arī viņu līdz tam labākie darbi. Jā, tieši radošais uzrāviens mani ir gandarījis vairāk nekā kāda konkrēta vēsturiska detaļa. Jo detaļa ir tikai detaļa, un ar dekoratīviem maketiem es neesmu nekādos tuvos draugos.

– Kāpēc tev tas ir svarīgi – dokumentēt?

– Nezinu galīgo atbildi, taču man niez ielikt laužņus Laika mutē. Liecināt, ka kaut kas ir bijis – ne tikai algoritmi. Miljoniem dzīvju, personību, gleznu un notikumu ir pazuduši smiltīs uz neatgriešanos. Tā ir man tāda pretošanās indeve. Dot vēl vienu dzīvi.  Arī cieņas apliecinājums. Un man patīk turpinājumi, sasaiste, ka neesam vieni kosmosā, bet viss riņķo, saduras, rodas atkal jaunas konstelācijas. Galu galā – man joprojām šķiet, ka latviešu kultūrai Latvijā, ne Arābu Emirātos, nav adekvāta vieta. Tikai dekoratīva un reprezentatīva.

– Precīzi! Jo, kad jārunā no tribīnes, politiķi pirmos piemin izcilus valsts kultūras darbiniekus un sportistus. Sports ir birža, bet tieši kultūrai visbiežāk “nepietiek naudas”. Man šī attieksme atgādina tēvus, kas sava bērna audzināšanā nav piedalījušies, bet, kad bērns ko ievērības cienīgu ir paveicis, sit pie krūts: “Mana meita (dēls)!”

– Man vienmēr gribas atgādināt, ka, ja nebūtu autoru, nobruktu vairākas industrijas. Taču ikdienā par lielajiem vezumniekiem iztaisās tā sauktie pietuvinātie. Par to visu var pasmaidīt, bet gadu gaitā tas ir atstājis iespaidu arī uz literatūras un rakstnieku prestižu. Tāpat to sekmējis teātris, kas pats mudžina tekstus, un pilnīgs komercliteratūras nenošķīrums no kvalitatīvās, “īstās” literatūras. Šauros lokos jau nošķir, bet publiskajā telpā bilde ir diezgan žēlīga.

– Dīvaini ir arī klausīties līdzcilvēku pārmetumus, kāpēc gan kultūras darbiniekiem būtu jelkas jāsaņem no nodokļu maksātāju naudas. Bet no tās taču donorē entās sfēras – tostarp pabalstus tiem, no kuriem “darbs baidās”. Par to nez kāpēc nerunā.

– Jā, mēs vēl esam audzināti, ka par naudu ir nepieklājīgi runāt, šūs vakarkleitu no tiem aizkariem, un miers mājās. Bet es allaž prātoju, cik rakstniekam daudz jāredz, jāceļo, jālasa. Vai tas kaut kur ir iebudžetēts? Jo arī tā, neapšaubāmi, ir kvalitātes paaugstināšana. Bet mēs tik kuļam topšu putriņas un balvu rozītes. Mūs spiež konkurēt, ne augt un attīstīties. Tam es jūtos totāli sveša.

– Kā tu domā, kur aug kājas situācijai, ka kultūrai Latvijā ir tikai dekoratīva un reprezentatīva vieta? Mēs taču labi atceramies laikus, kad kultūra tautai bija kā elpošana.

– Slāpes vari remdēt visā plašajā pasaulē. Internets. Jaunbagātnieki, kas braukalē pa operām un koncertiem klātienē. Tā ir likumsakarība, kapitālisma brīnišķā blakne.

– Vienmēr esi bijusi pazīstama prozaiķe, bet pēkšņi – dzejas krājums. Tas tiešām bija pārsteidzoši, jo pēdējos gados latviešu literatūrā vērojama otrāda tendence – dzejnieki sāk rakstīt romānus. Kāpēc tieši šis darbs prasījās dzejā?

– Neko racionālu nevaru izdomāt skaidrojumam. Protams, tas ir karš, cilvēces fiasko manās acīs un personiska, fizioloģiska reakcija. Jutos tā, it kā no manis lītu biezas asinis. Protams, es bargi sijāju savas septiņas ar roku rakstītās klades, bet es nejutos iebrukusi kādā izredzēto templī. Es jutos brīva, lai paliktu garīgi dzīva. Kāpēc gan es nevarētu izteikties jebkurā veidā, kas man šķiet organiski nepieciešams?

– Esi atklājusi, ka tolaik tevī saslēdzās vairāki lieli satricinājumi – vispirms brāļa nāve, gandrīz uzreiz pēc tam karš Ukrainā. Ko tu par sevi uzzināji caur abām traģēdijām?

– Ka Radītājs nudien ir parūpējies, lai cilvēkā būtu viņam pašam nezināmas rezerves. Un tieši tādos brīžos literatūra mani vienmēr aiz ausim ir izrāvusi no purva un elles. Pašpaļāvība – ka iztenterēsi cauri. Iracionāla.

– Kāda lasītāja man teica, ka nespēj pieņemt tavā dzejā nolādējumus, jo lāsts vienmēr atgriežoties. Ko tu uz šo atbildētu?

– Dzejolī pašā ir atbilde. Izdzimteņa agonizējošā māte saka, ka tie ir “svētie lāsti”, kas neatgriežas. Jāsaka, ka dzīvē es tiešām nevienu neesmu nolādējusi, bet nu pasaule ir vēkšpēdus, un literatūra to spoguļo.

– Ivande Kaija 1919. gadā aicināja visas Latvijas sievietes ziedot savu zeltu, sudrabu un rotaslietas Latvijai, lai palīdzētu brīvības cīņās. Jo ziedot – tas nozīmē atjaunot organismu. Ko vēl mēs varētu darīt, kā ziedoties Ukrainai?

– Katrs lai dara, ko māk vislabāk. Bet lielos mērogos – mums pašiem ir jākļūst stipriem. Kādi neesam, cits citu apkarodami, revanšējoties, vecas traumas kā saplīsušas tarbas sev līdzi nēsājot. Mums ir jātrenējas visos veidos. Kāpēc mums nav pat uzsāktas sarunas par bunkuriem? Bezpalīdzīgi cilvēki ir manipulējami cilvēki. Ja būsim stipri savā dažādībā, palīdzot Ukrainai, neko nopietnāku nevaru iztēloties.

– Vai tici, ka beidzamo gadu notikumi – kovids un karš Ukrainā – būs radījuši apvērsumu sabiedrības kolektīvajā apziņā, vērtību izpratnē? Kādi būsim pēc tam?

– Domāju, ka mūs vēl gaida ļoti lieli jauni satricinājumi. Vecā dzīve nekad neatgriezīsies. Bet mani vērojumi ir tādi, ka cilvēki kļuvuši naida pārpilni. Un ne pret rašistiem, bet saviem tautiešiem. Ka mēs noslēdzamies vēl vairāk nekā lokdaunā, ka melojam kā krievu laikos, un iztēloties “pēc tam” man nudien nevedas. Jo daudzmaz sakārtotu pasaules kārtību un cilvēciskotus procesus es redzu pēc aptuveni trīsdesmit gadiem.

– Nesen tu feisbukā ievietoji dažas savas bērnības fotogrāfijas. Tam noteikti ir kāds zemapziņas diktēts iemesls. Varbūt reakcija uz nedrošo situāciju?

– Nē, nē. Savā dzimšanas dienā es ielūrēju vecās bildēs. Un tajā foto tas skuķis ir ar brīvību matos. It kā ierakstīts liktens, kaut ieģērbta mietpilsoniskajā grietiņkleitā.

– Nu, nu – parasta, mīlīga meitenīšu kleitiņa. Un tolaik taču mūsu vecākiem nebija lielas izvēles. Bet raksturiņš tajā bildē, nenoliedzami, ir! Kas tevi veidojis par tādu Gundegu, kāda esi tagad?

– Ar to mietpilsonisko grietiņkleitu gribu teikt, ka manī vienmēr ir bijušas divas savstarpēji plēsonīgas daļas – tā, kam neviens neliegs lidot, un tā, kas novērtē un mīl mājas. Un bērnībā mani ļoti pucēja.

– Reižu pa reizei feisbukā kāds ieliek piedāvājumu atdraugoties visiem tiem, kas...

– Es bloķēju tos, kas raksta rupjības. Jau tā latviešu valoda ir saradojusies ar krievu cietumnieku žargonu un vispār kļuvusi ārkārtīgi vulgāra, prasta, ka sev šo mazo bloķēšanas prieku atvēlu. Taču cilvēkus nešķiroju, man tur ir pilns ar visādiem nepazīstamiem un dīvainu uzskatu paudējiem. Naivi pieļauju, ka tas tāds sabiedrības barometrs.

– Un tomēr – kas būtu iemesli, kuru dēļ tu vairs negribētu kādu savā tuvumā pat virtuāli? Lietas, darbības, kas, tavuprāt, nav attaisnojamas.

– Ja es būtu karaļmeita, ne acu nepamirkšķinot šautu pedofilus un uz sāls raktuvēm izsūtītu dzīvnieku mocītājus un pametējus.

– Par ko vēl tev sāp sirds? Par ko priecājies, lepojies, kas ir vienalga, un kas tevi sadusmo?

– Sirds sāp par neaptveramajām ciešanām, kas kā plūdi sagrauj visu savā ceļā. Sāp, ka nācies pilnībā revidēt priekšstatu, ar ko ilgi biju dzīvojusi, – ka Ļaunums ir abstrakcija. Nav. Līdz ar to man nācās pilnībā revidēt savus uzskatus par cilvēku. Priecājos un lepojos par Latvijas ātro reakciju Krievijas iebrukuma Ukrainā sakarā. Sadusmo permanenti meli un korupcija. Tas ir Latvijas pūķis.

– Uzdāvini, lūdzu, vienu dzejoli no krājuma “Ekstāzes un metastāzes” “Rīgas Apriņķa Avīzes” lasītājiem!

Krievs līda gar žogu,
Žīds sildīja kamīnu,
Dūmus ozdams.
Vāciets viksēja zābakus.
Latviets, pielūgdams Dievu,
Nomira,
Pirkstos kozdams.