Logo
Drukāt šo lapu

Edvards Ratnieks: Šiem pieminekļiem nav vietas Rīgas un Latvijas kultūrtelpā Apriņķis.lv

Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Jau vairākas nedēļas sabiedrībā intensīvi tiek apspriests jautājums par pieminekļu demontāžu un ielu pārdēvēšanu Rīgā: kāpēc ir būtiski to vai citu pieminekli demontēt, kur ir robeža un mēraukla kāda pagātnes rīcības izvērtēšanai? Ar Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku Edvardu Ratnieku (NA/LRA) runājām ne tikai par pieminekļiem un ielām. Kopš gada sākuma viņš ir arī Rīgas un Pierīgas pašvaldību apvienības “Rīgas metropole” valdes loceklis un līdzpriekšsēdētājs no Rīgas puses, tāpēc sarunu sākām ar Pierīgas tematiku.

– Par Rīgas un Pierīgas pašvaldību apvienības “Rīgas metropole” līdzpriekšsēdētāju jūs kļuvāt šā gada janvārī. Iepriekš šīs organizācijas redzeslokā vairāk bija ar transportu un loģistiku saistītu jautājumu. Vai līdz ar vadības nomaiņu prioritātes ir mainījušās?

– Apvienības “Rīgas metropole” mērķis ir stiprināt Rīgas un Pierīgas savstarpējo sadarbību, izveidojot kopīgu metropoles platformu, kādas iepriekš nebija. Ušakova laikā Rīga darbojās atsevišķi, un Pierīga tāpat. Nebija tā dialoga. Tomēr šāds metropoles koncepts ir lielākajā daļā pasaules, kur piepilsētas koncentrējas ap lielpilsētām un galvaspilsētām.

Svarīgi ir būt aktīvākiem sava viedokļa paudējiem un interešu pārstāvjiem valsts politikas veidošanā. Rīgas metropole ir galvenais attīstības centrs Latvijā, tur dzīvo aptuveni puse valsts iedzīvotāju un tiek saražotas vairāk nekā divas trešdaļas valsts iekšzemes kopprodukta. Tai ir pavisam atšķirīgas problēmas, salīdzinot ar citiem Latvijas reģioniem. Līdz šim vairums jautājumu tika risināti vienādi visos reģionos. Šī pieeja “kas der vienam, der visiem” ir jāmaina.

Piemēram, sāpīgs jautājums ir mūsu metropoles pašvaldību iemaksas finanšu izlīdzināšanas fondā. Mēs esam galvenie šo iemaksu veicēji – maksājam no mūsu iedzīvotāju un uzņēmēju samaksātajiem nodokļiem citām pašvaldībām –, un bieži vien šīs iemaksas tiek izlietotas nevis pamatfunkciju segšanai, bet gan lai celtu jaunus infrastruktūras objektus, piemēram, sporta halles un stadionus, skolas, remontētu ceļus, tomēr mums pašiem pietrūkst līdzekļu, lai līdzīgas lietas attīstītu savās pašvaldībās un nodrošinātu līdzīgas ekstras saviem iedzīvotājiem. Mēs vēlamies panākt, ka kļūstam par pilntiesīgu sarunu partneri politikas veidotājiem valsts mērogā.

– Vai Pierīgas novadu iedzīvotājiem ir lemts piedzīvot tik daudz apspriesto stāvparku jeb park&ride sistēmas ieviešanu, kas krietni atslogotu autobraucēju ikdienu un ietaupītu ievērojamus līdzekļus, ko šobrīd nākas tērēt, novietojot auto maksas stāvvietās pilsētas centrā?

– Mēs vairs nerunājam par vienkāršotu park&ride sistēmu, bet gan infrastruktūras un pieejamības ziņā attīstītiem mobilitātes punktiem un mezgliem. Jau šobrīd notiek darbs pie deviņu mobilitātes punktu attīstīšanas pie dzelzceļa stacijām Rīgā, kas ļautu integrēt dzelzceļu pilsētas sabiedriskā transporta sistēmā. Plānots šos punktus izveidot pie dzelzceļa stacijām un pieturas punktiem “Vecāķi”, “Vecdaugava”, “Mangaļi”, “Brasa”, “Alfa”, “Gaisma”, “Atgāzene”, “Turība” un “Slokas iela”. Rīgas dome tikko atbalstīja finansējumu šo punktu būvprojektu izstrādei.

Manuprāt, ja vēlamies vēl efektīvāk risināt Rīgas mobilitātes jautājumus, šiem mobilitātes punktiem ir jābūt ar ļoti attīstītu infrastruktūru, ērtu pārsēšanos, kā arī sabiedriskajam transportam ir jānodrošina ātrs transfērs līdz Rīgas centram. Ja kāds no šiem punktiem iztrūks vai nebūs attiecīgajā līmenī, tas nemotivēs pārsēšanos no personīgā transporta uz sabiedrisko. Šis ir jautājums, pie kā ir jāstrādā Pilsētas attīstības departamentam. Vienlaikus šo punktu veidošanā arī valstij ir jāpiedalās ar finansējumu, jo tas kalpos par mezglu visas valsts iedzīvotājiem. Šīs investīcijas nevar būt tikai Rīgas atbildība.

– Pierīgas novados daudzviet ir tapuši un top veloceliņi. Kas notiek ar infrastruktūru, kad tiek šķērsota Rīgas robeža? Vai ir iespējams veloceliņus turpināt arī galvaspilsētā?

– Veloceliņu infrastruktūra attīstās gan Rīgā, gan Pierīgā. No Atveseļošanas un noturības mehānisma ir piesaistītas investīcijas, lai līdz 2026.gadam izbūvētu vai atjaunotu kopumā sešdesmit kilometrus garu veloceliņu virzienos Rīga–Carnikava, Rīga–Ulbroka, Rīga–Ķekava, Rīga–Babīte–Piņķi un Rīga–Mārupe. Ieguvēji no tā būs gan rīdzinieki, gan Pierīgas iedzīvotāji, kuriem pavērsies jaunas mobilitātes iespējas, it īpaši brīvā laika pavadīšanai.

– Iebraucot Rīgā, brīžiem ir sajūta, ka notiek nepārtaukts tiltu un ielu remonts: Deglava tilts, Lāčplēša iela, Brasas tilts, Ģenerāļa Radziņa krastmala un Maskavas iela, Daugavas stadiona apkaimes ielas un daudzas citas. Tad vēl kustības ierobežojumi “staķīšu” dēļ. Un tas ir ziemas periodā. Vai ir paredzams, ka autobraucējiem pilsētas centrs kādreiz būs vieglāk izbraucams?

– Daudzus remontus mēs vēsturiski mantojām no iepriekšējiem Rīgas pilsētas saimniekiem ar attiecīgiem līgumiem, saistībām, tehniskajiem risinājumiem un procedūrām. Ir lietas, kas netika risinātas gadiem, sagaidot, kad objekti būs kritiskā stāvoklī. Turklāt šobrīd ir jārod papildu risinājumi satiksmes organizācijai, ņemot vērā “Rail Baltica” izbūvi.

Jāņem vērā arī Rīgas centra specifika – tā ir sena pilsēta ar savu pilsētplānojumu, kas ir jāpielāgo gan autobraucēju, gan riteņbraucēju, gan sabiedriskā transporta, gan gājēju ērtībām. Tas ir sarežģīti. Mana pārliecība ir, ka Rīgas centra daļai ir jābūt pieejamai autotransportam, mākslīgi neapgrūtinot to un neradot papildu sastrēgumus. Rīga ir kompakta pilsēta, un ikviens var izmantot tās priekšrocības – vecāki strādā vienā pilsētas galā, bērniem pulciņi citā. Salāgot visu intereses ir izaicinājums Rīgas pilsētplānotājiem.

– Kāda šobrīd ir vērojama tendence iedzīvotāju migrācijai – prom no Rīgas vai uz Rīgu?

– Latviešiem ir savs ideālais dzīves modelis – dzīvesvieta Rīgā un īpašums laukos, kur uzturēt savas latviskās saknes. Ņemot vērā dzīvojamā fonda pieejamību Rīgā un Pierīgā, Rīga vienīgā var nodrošināt šo pieprasījumu ar piedāvājumu. Arī jauno projektu īpatsvars koncentrējas Rīgas pilsētā. Vēl arī redzam, ka pieaug cilvēku migrācija no reģioniem uz Rīgu labāka darba meklējumos. Ja vēl turpināsies skolu tīkla samazināšanās reģionos, tad tas arī būs veicinošs faktors, kāpēc ģimenes vēlēsies pārcelties uz galvaspilsētu, lai nodrošinātu bērniem kvalitatīvu izglītību.

– Kā Rīgas iedzīvotāju sastāvu ir ietekmējuši bēgļi no Ukrainas? Vai Rīgā izmitināto bēgļu skaits turpina palielināties?

– Migrācija ir mainīga, jo daļa bēgļu dodas atpakaļ uz dzimteni – Ukrainu. Šobrīd jaunu bēgļu plūsma ir samazinājusies, bet saglabājas augsts to bēgļu īpatsvars, kas dzīvo Rīgā un Pierīgā. Rīgas pašvaldība turpinās atbalstīt ukraiņu bēgļus.

– Februārī tika parakstīts vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra rīkojums par Rīgas teritorijas plānojuma spēkā stāšanos. Kā šajā plānā ir atrisināts strīdīgais jautājums par azartspēļu organizēšanu?

– Azartspēles turpmāk Rīgā tiks būtiski ierobežotas. Taisnību esam panākuši, un iepriekšējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra nesaprotamais lēmums aizturēt Rīgas teritorijas plānojuma stāšanos spēkā ir apturēts. Pašvaldība ir atsaukusi arī savu prasību Satversmes tiesā.

– Uzņēmēji nereti ir sūdzējušies, ka nevar piesaistīt darbiniekus uzņēmumiem, jo trūkst dzīvokļu, ko varētu piedāvāt potenciālajiem darbiniekiem un viņu ģimenēm. Tas gan vairāk attiecas uz reģioniem, bet kāda ir situācija Rīgā? Vai un cik daudz tiek būvēti pašvaldības daudzdzīvokļu nami?

– Rīgā ir labi attīstīts privātais īres tirgus, tāpēc nav vajadzīga īpaša pašvaldības iejaukšanās. Cits jautājums, pie kura strādājam kopā ar Ekonomikas ministriju, ir, piemēram, mājokļi un to pieejamība jaunajām ģimenēm, kā arī jaunajiem profesionāļiem. Šīs programmas jau līdz šim ir uzrādījušas labus rezultātus.

– Tikko sašutuma vētru sociālajos tīklos izraisīja galvaspilsētas mēra Mārtiņa Staķa viesošanās LGBTQ  kopienas kluba “Skapis” atklāšanas pasākumā, kurā viņš esot uzstājies ar runu, solot būt biežs viesis naktsklubā. Kā vērtējama šāda rīcība?

– Es nevēlos komentēt Mārtiņa Staķa privātās iniciatīvas un to, ko viņš dara brīvajā laikā. Viņš iet pie sava elektorāta. Savukārt es kā Nacionālās apvienības pārstāvis atbalstu nacionālās vērtības un latvisku Latviju. Katram savs.

– Par politisko situāciju Rīgas domē... No malas raugoties, nav nekādas stabilitātes – “Progresīvie” nu jau ilgstoši rīvējas ar bijušajiem partneriem “Attīstībai/Par!”, “Konservatīvie” deputāti pametuši partiju. Kas šobrīd veido koalīciju, un cik stabila tā ir? 

– Rīgas domes koalīcija ir stabila. Nacionālās apvienības un Latvijas Reģionu apvienības veidotā frakcija turpina darbu ar sākotnējo deputātu skaitu. Šobrīd koalīcijai stabili ir trīsdesmit četri no sešdesmit deputātiem. Tās stabilitāti nodrošina arī mūsu kopīgā sapratne, ka Rīgai vajadzīga nacionāla koalīcija. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka atkārtojas pilsētas izsaimniekošana Ušakova stilā. Tādēļ šajos apstākļos mums nav laika domstarpībām – mēs esam pietiekami motivēti strādāt kā vienota komanda.

Piemēram, Nacionālās apvienības prioritātes ir sekmēt nacionālo piederību, skolu un publisko ēku infrastruktūras sakārtošanu, jaunu sporta laukumu izveidi, tostarp tautas sportam, uzsākt koncertzāles attīstīšanu, kas ir neatņemama mūsu nacionālās identitātes sastāvdaļa.

– Kā liecināja “Latvijas faktu” pērn augustā un septembrī veiktā rīdzinieku aptauja, pēdējos gados būtiski ir samazinājusies iedzīvotāju apmierinātība ar Rīgas pašvaldības darbu – 2018. gadā Rīgas pašvaldības darbs kopumā apmierināja septiņdesmit procentus rīdzinieku, bet 2022. gadā vairs tikai četrdesmit trīs procentus aptaujāto. Neapmierinātību pauduši četrdesmit pieci procenti. Vai šāda situācija prasīt neprasās pēc izmaiņām, lai pašreizējās koalīcijas partijas neciestu fiasko nākamajās pašvaldību vēlēšanās 2025. gadā?

– Uz šo aptauju ir jāparaugās no cita skatupunkta. Rīgā ir liels cittautiešu īpatsvars, kas ir uzticīgi kreisi orientētajām partijām, neiedziļinoties to darbos un nedarbos. Šis vairāk izskatās pēc protesta pret labējo un nacionālo spārnu, kas šobrīd vada Rīgas pašvaldību.

– No Rīgas centra būtu jāpazūd rakstnieka Andreja Upīša  piemineklim, PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa un kodolieroču izstrādātāja Mstislava Keldiša krūšutēlam un dzejnieka Aleksandra Puškina piemineklim, tāpat piemineklim rakstniekam Sudrabu Edžum, patvaļīgi uzstādītajam Annas Sakses piemineklim, kā arī plāksnei Jānim Zutim un vēl dažiem. Tā lēmis Rīgas domes Pieminekļu padomes vairākums. Vai piekrītat?

– Rīgas domes Pieminekļu padomi veido atsevišķi deputāti un skaitliski daudz ekspertu. Jāsaka, ka šī ir reize, kad tā ir pieņēmusi izsvērtu un drosmīgu lēmumu. Mana pārliecība ir, ka šiem pieminekļiem nav vietas ne Rīgas, ne Latvijas kultūrtelpā. Tagad tas ir tikai procedūras jautājums, kā to izdarīt pēc iespējas drīzāk.

– Līdzīgs ir jautājums par ielu nosaukumu maiņu. Pērn decembrī Rīgas dome nolēma mainīt nosaukumu Brantkalna, Pikuļa, Staraja Rusas un Keldiša ielai. Maskavas ielas nosaukumam būtu jāpaliek? Puškina ielai? Pionieru un Andreja Upīša ielai?

– Līdzīgi kā ar pieminekļiem, attiecīgi ir jāsakārto arī ielu nosaukumu jautājums. Tā ir iespēja stiprināt mūsu nacionālo identitāti. Piemēram, kāpēc gan mēs nevarētu kādu ielu Rīgā nodēvēt par Leģionāru ielu?

– Visbeidzot – sporta attīstības iespējas bērniem un jauniešiem Rīgā. Vai nojauktā Pārdaugavas pieminekļa vietā taps kāds sporta laukums, halle? Varbūt stadions, lai paplašinātu pretī esošā futbola kluba infrastruktūru?

– Uzvaras parkam ir jāatgriež tā vēsturiskā nozīme. Pēc Latvijas brīvības cīņu un Pirmā pasaules kara beigām parkam deva nosaukumu Uzvaras laukums par godu Latvijas armijas uzvarai pār bermontiešiem. Līdz ar to parka tālākā attīstība būs saistīta ar laukuma sākotnējo nozīmi. Vienlaikus tas papildinās Arkādijas sporta centra funkcijas un kalpos rīdziniekiem aktīvai atpūtai un sportam.

Saistītie objekti

Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2024