Menu
 

Artūrs un Elma Petrovski: Nezaudēt nacionālo identitāti Apriņķis.lv

  • Autors:  Aira Jēkabsone
Foto – Laura Šūlmeistere Foto – Laura Šūlmeistere

Artūra un Elmas Petrovsku ģimenē aug četri bērni. 2009. gadā, lai pārvarētu finansiālo krīzi, ģimene pieņēma lēmumu doties uz Angliju. Lēmums nenāca viegli, bet tobrīd viņiem bija trīs mazi bērni, vīrs bija vienīgais apgādnieks. Anglijā Artūram bija labi apmaksāts darbs, ģimenei bija labi dzīves apstākļi, tomēr pēc pieciem gadiem svešumā viņi nolēma atgriezties Latvijā.

Artūrs un Elma apzinājās, kādas grūtības viņus sagaida šeit un ka vieglu, mierīgu dzīvi nomainīs garas stundas darbā, mazāk laika ar bērniem un daudz citu izaicinājumu, par kuriem Anglijā nebija jādomā. Tomēr savu lēmumu ģimene nenožēlo: bērni ir atgriezušies dzimtenē, vecvecāki var biežāk satikt mazbērnus, un mammai vairs nav pamata bažām, ka bērni zaudēs savu latvisko identitāti.

Drosmīgs un reāls stāsts par ģimenes gaitām Anglijā, par atgriešanos un izaicinājumiem, ar kuriem ir nācies saskarties gan svešumā, gan atgriežoties dzimtenē. Ģimene dzīvo Siguldas novadā, Artūrs kopā ar partneriem ir izveidojis savu galdniecības uzņēmumu, Elma strādā pirmsskolas izglītības iestādē par vadītājas vietnieci. Divi bērni nu jau ir pilngadīgi, trešajam ir sešpadsmit, bet jaunākajam – astoņi gadi.

– Jūs aizbraucāt no Latvijas pirms četrpadsmit gadiem, kad sākās ekonomiskā krīze, tāpēc pat nejautāšu motivāciju, kāpēc aizbraucāt. Pastāstiet par to laiku un cik viegli vai grūti bija pieņemt tādu lēmumu.

Artūrs: Braucām prom, lai izdzīvotu. Darbs man šeit bija, bet samaksa bija tik maza, ka nepietika, lai uzturētu ģimeni. Mums bija trīs mazi bērni. Kaut kā bija jādzīvo. Sarunāju darbu, nopirku biļeti par 10 latiem vienā virzienā un devos uz Angliju. Vispirms aizbraucu viens, lai iekārtotos, atrastu dzīvesvietu, tad atbrauca sieva ar bērniem.

Elma: Es tobrīd biju emocionāli gatava braukt prom, bet vīrs bija skeptisks par prom braukšanu. Savukārt, kad bija jāatgriežas, vīrs gribēja palikt, es biju tā, kas ļoti vēlējās atgriezties.

Artūrs: Tāpēc, ka tur ir ļoti vienkārši rūpēties par ģimeni. Stabili ienākumi, un arī no biznesa viedokļa valsts ir ļoti labvēlīga, liels tirgus, daudz iespēju, salīdzinot ar Latviju. Ja ir galva un rokas, palikt bez darba tur nav iespējams.

Elma: Anglijā vīrs strādāja kāpņu fabrikā par kāpņu meistaru, es uz pusslodzi strādāju apkalpojošajā sfērā. Tas bija krīzes laiks, vīram Latvijā, lai nopelnītu, bija jāstrādā divos darbos, un par trim projektiem viņam neizmaksāja algu – tā nekad iepriekš nebija bijis. Tajā laikā bērni bija maziņi, un man likās, ka mēs viņus nekādi netraumēsim, ja aizbrauksim uz citu valsti kādus pāris gadiņus padzīvot. Mēs būvējām māju Latvijā. Domājām – aizbrauksim, nopelnīsim naudu, atgriezīsimies, varēsim pabeigt māju un normāli dzīvot. Mērķis bija braukt uz diviem gadiem, lai pārdzīvotu krīzi, bet nodzīvojām tur piecus.

– Tomēr atgriezāties…

Elma: Es jau kādu laiku noskaņojos atgriezties, un tad mums pieteicās ceturtais bērniņš – tas bija kā pagrieziena punkts. Tu saproti, ka tie gadi ātri skrien un ir tik viegli nepamanīt, kā dzīve paiet. Bet tajā pašā laikā, domājot par bērnu nākotni, par gaidāmo bērniņu, bija pārdomas par to, ka ekonomiski daudz stabilāk būtu palikt tur. Es sāku pie sevis rēķināt ģimenes budžetu, mums bija tur vēl nelieli aizņēmumi, likās, ka vīram vajadzētu vēl pastrādāt tur, lai visu nokārtotu, kamēr bērniņš nav piedzimis.

Atceros, kad jautāju vīram: “Tad jā vai nē? Varam vai nevaram atgriezties?” – viņš man atbildēja: “Nu, es nevarēšu izturēt tavu skatienu, ja gadījumā es tagad teiktu nē.” Viņš saprata, ka man tas ir nopietni. Viņš man piekāpās, lai gan labāk būtu palicis. Artūrs ir Latvijas patriots, bet bija gatavs turpināt dzīvot svešā zemē. Es, protams, saprotu viņu, jo tur bija drošības sajūta, ka varēs uzturēt mūs visus. Viņam bija ļoti labs atalgojums, augstāks nekā vidēji citiem līdzīga līmeņa meistariem.

Artūrs: Jā, man no pašas pirmās dienas bija laba samaksa. Darbs bija manā specializācijā – es taisu kāpnes, un tā bija kāpņu fabrika, un priekšniekam bija nostāja, ka viņam jāmaksā vairāk nekā citos uzņēmumos. Jau atbraucot, uzsākot darbu, man bija noteikta stipri augstāka samaksa nekā citiem darbiniekiem fabrikā.

– Priekšniekam droši vien bija grūti palaist tādu labi speciālistu…

Artūrs: Kad es paziņoju priekšniekam, ka braukšu atpakaļ uz Latviju, viņš piedāvāja ļoti būtisku algas pielikumu – 10 000 mārciņu vēl klāt algai.

Elma: Bet ar nosacījumu, ka viņš paliek vēl desmit gadus. Tas, protams, izšķīra visu.

– Elma, jums tā motivācija atgriezties vairāk bija tieši bērnu dēļ? Bērni, tur augot, sāka vairāk identificēties kā angļi, zaudējot savu nacionālo identitāti?

Elma: Jā, tā ir absolūta taisnība, ka bērni sāka kļūt par angļiem, un mēs to negribējām, protams, bet tomēr kaut kā tā sanāca, ka pat es jau sāku ar viņiem runāt angliski, jo tā viņi mani saprata labāk un ātrāk. Vīram tā varbūt nebija, bet mana ikdiena pagāja ar bērniem, ar visām praktiskajām ikdienas lietām un skriešanām. Un tas notika diezgan automātiski, kā tāds mehānisms ieslēdzās, kā sistēma, kas tevi parauj, un tu vairs īsti nespēj tam pretoties. Un, protams, es arī baidījos, ka sāks veidoties plaisa starp mums un bērniem. Domāju par viņu identitāti, par to, kā viņi jutīsies, ja mēs vēl vēlāk atgriezīsimies. Un kas tad īsti viņi būs? Jaunākajai meitai bija divi gadiņi, kad aizbraucām uz Angliju. Kad atgriezāmies, viņai jau bija septiņi. Var teikt, ka Anglija ir viss, ko viņa pazina. Ciemos mēs uz Latviju braucām bieži, bet Anglijā viņa jutās kā mājās. Viņa ir vienīgais no bērniem, kurš labprāt būtu palicis Anglijā, un joprojām viņa saka, ka vajadzēja palikt. Protams, arī mūsu vecāki ļoti skuma un ilgojās, arī brālēni un māsīcas.

– Kā bērni tika galā ar pārmaiņām, kā bija iejusties skolā Latvijā?

Elma: Bērniem nācās atstāt ļoti tuvus draugus. Jaunākajai meitai ļoti ilgi neveidojās tuvas attiecības šeit ar citiem bērniem, bet tur viņai palika ļoti laba draudzene. Arī vecākajai meitai Anglijā palika divas tuvas draudzenes, ar kurām viņa joprojām tiekas, mēs braucam ciemos. Atgriežoties bija nepieciešams laiks, lai sagatavotu bērnus skolai. Mums omīte ir sākumskolas un latviešu valodas skolotāja, un, zinot šo skolas vidi, patestējot bērnus, viņa saprata, ka vecākajai meitai vajadzētu iet klasi zemāk, lai paspētu atgūt svarīgās sākumskolas tēmas tieši latviešu valodā. Pārējie bērni aizgāja klasēs, kas bija atbilstošas viņu vecumam – pirmajā un trešajā. Bet socializēšanās ziņā visi bērni vairāk vai mazāk iejutās labi.

– Ja neskaita tuviniekus, kas vēl vilka atpakaļ uz Latviju?

Artūrs: Kā jau sieva teica, es gribēju palikt. Man nebija tā, ka baigi kaut kā pietrūktu. Protams, vecāki, radi, bet mēs diezgan regulāri braucām viņus apciemot – reizi vai divas reizes gadā. Arī pie mums brauca ciemos.

Elma: Lai gan es izbaudīju laiku Anglijā, kopā daudz ceļojot, vedot bērnus uz dažādām izklaidēm, braucot uz kalniem, kas bija divu stundu brauciena attālumā, kā arī apmeklējot Anglijas vēsturiskās vietas, kas man ļoti patīk, tomēr tā sajūta, ka tu tur esi imigrants, nav īpaši patīkama. Liela daļa sabiedrības tevi tā uztver, un es nejutos labi ar to. Nav patīkami, kad vietējie angļi čukst tev aiz muguras: “Tie ir tie poļi,” un tamlīdzīgi. 

Vīrs tur jutās lepns kā latvietis, bet es zinu, ko angļi domā par imigrantiem, viņi nav priecīgi, ka tur imigrācija notiek tik plaši. Anglijā tomēr jutos kā ciemos. Ilgstoša prombūtne rada sajūtu, it kā tu būtu ieelpojis gaisu, tad ieniris zem ūdens, un tu visu laiku gaidi, kad varēsi izelpot un ieelpot vēlreiz. Man bija tāda sajūta tur Anglijā. Mājas tās nav, tas ir labs piedzīvojums, bet visu laiku gribas vienkārši mierīgi elpot. Gribas atgriezties mājās un mierīgi atpūsties. Tu it kā dzīvo, bet ir tā sajūta, ka īstā dzīve visu laiku skrien tev garām.

Artūrs: Man bija tur mierīgāk dzīvot, jo tur nav jādomā par darbu tik daudz.

Elma: Te viņš strādā divpadsmit stundas dienā, bet tur darbadiena bija astoņas stundas un bērni vairāk satika tēti. Artūram ir savs bizness, kas ļoti daudz no viņa paņem, savukārt Anglijā viņš nostrādāja astoņas stundas, izdarīja savu darbu un aizmirsa par to.

–  Vai Anglijā jūs tikāties ar citām ģimenēm no Latvijas?

Artūrs: Iepazinām un uzturējām attiecības ar divām ģimenēm no Saldus. Abas šīs ģimenes atgriezās Latvijā arī ap to pašu laiku, kad mēs. Visiem klājas labi, cik zinu. Anglijā bija tāds Austrumeiropas preču veikaliņš, un tur strādāja pārdevēja no Latvijas, īpašnieks bija no Daugavpils, abi viņi runāja latviski. Vienu dienu vedu remontēt datoru pie datorspeciālista Jāņa no Latvijas un braucu autobusā, kur par šoferi brauca Mārtiņš no Latvijas.

Elma: Anglijā latvieši lielākoties koncentrējas dažās pilsētās, bet mēs nedzīvojām tādā pilsētā, kur ir ļoti liels latviešu īpatsvars. Mums bija ļoti plašs angļu paziņu loks, Artūra kolēģi, vietējā draudze, ko apmeklējām, arī pārsvarā bija angļi.

– Mainīt labi apmaksātas astoņu stundu darba dienas pret garām, smagām darba dienām – tam vajadzīga liela drosme.

Artūrs: Protams, es zināju, kā ir strādāt Latvijā, lai nopelnītu ģimenei iztiku, zināju arī, kā ir vadīt savu uzņēmumu. Es zināju, kas tā ir par cīņu, un es zināju, ka atgriežos uz smagāku darba ikdienu. Paldies Dievam, nav jau tik traki, strādāju un nopelnu, bet tāda viegluma, kā tur bija, protams, nav.

Elma: Piemēram, atvaļinājumi viņam bija tikai Anglijā. Šeit Latvijā viņš neņem atvaļinājumu. Kādreiz piespiedu kārtā norezervējam kādu ceļojumu mums abiem. Uz Izraēlu bijām aizbraukuši!

– Kā ar remigrācijas atbalstu no valsts? Tagad ir atbalsta programmas, bet pirms deviņiem gadiem laikam nekā tāda nebija?

Artūrs: Nebija mums atbalsta. Jā, es redzēju, bija kaut kāda mājaslapa internetā, un tā iespējamā palīdzība bija kaut kādi darba piedāvājumi ik pa laikam. Latvieši Anglijā ironizēja par to algu, kas šeit tika piedāvāta. Ja arī bija kāds atbalsts, tad ļoti simbolisks.

– Šeit darbu atrast nebija grūti? Kad atgriezāties, vispirms kā algots darbinieks strādājāt, tad vēlāk savu uzņēmumu veidojāt?

Artūrs: Nebija grūti, bija vairāki darba piedāvājumi. Vispirms sarunāju darbu, tad atgriezos. Vēlāk izveidoju savu uzņēmumu. Viens mans bērnības draugs, kurš te ir pietiekami veiksmīgs uzņēmējs, jau tad, kad vēl dzīvojām Anglijā un viesojāmies šeit, mani centās pierunāt – teica, lai braucu atpakaļ uz Latviju, taisu savu biznesu, palīdzēs kaut ko. Tā arī sanāca.

– Nebija doma veidot savu uzņēmumu Anglijā?

Artūrs: Domāju, ka ar laiku būtu izveidojis. Viens kolēģis no Ungārijas pastrādāja tajā uzņēmumā, kur es, aizgāja no darba, izveidoja savu biznesu, un viņam tur labi iet, cik es redzu, sekojot viņam līdzi sociālajos tīklos. Daži kolēģi, ar kuriem es biju vairāk sastrādājies, runāja par kopīga biznesa veidošanu. Piecos gados man vēl nebija vēlme veidot uzņēmumu, bija viegli būt algotam darbiniekam.

Elma: Viegli, salīdzinot ar šejieni, jā, bet darbs tomēr bija ļoti intensīvs. Bija novērošanas kameras darbā, vēroja, kā viņi strādā. Viņi nedrīkstēja telefonu lietot darba laikā, tikai pusdienlaikā.

Artūrs: Es biju pie tā ritma pieradis, un man tas likās normāli. Kad atbraucu uz Latviju, es nevarēju izturēt, cik te viss lēni notiek. Pirmajās divās darbavietās man bija sajūta, ka nekas nenotiek, tik lēni šeit visu dara. Man tas bija zināms šoks. Anglijā pelna daudz, bet arī strādā ļoti daudz, un Anglijā ir stipri zemāki nodokļi. Man likās dīvaini: es maksāju mazākus nodokļus nekā Latvijā, bet saņemu lielākus pabalstus nekā Latvijā.

– Kā bija ar medicīnas pieejamību Anglijā?

Elma: Medicīna tur ir valsts apmaksāta, bet nonākšana līdz kvalitatīvam izmeklējumam var sanākt novēlota. Pat slimnīcas uzņemšanā viņi ļoti skatās, kam uzreiz palīdzēt, ko sūtīt mājās ar ārstēšanās rekomendācijām. Es piedzīvoju nepatīkamu situāciju, kad mani būtībā ar pārplīsušu zarnu aizsūtīja mājās, tāpēc ka neizmeklēja pietiekami rūpīgi. Ar ļoti smagām sāpēm un augstu temperatūru aizsūtīja mani mājās. Latvijā droši vien tā nebūtu noticis.

Artūrs: Vietējie angļi mūs mācīja, ka pie ārstiem ir jālaužas – ja izdzen pa vienām durvīm, ej pa citām. Es arī ievēroju, ka ārstniecības iestādēs viss notika lēnāk nekā šeit. Piemēram, Latvijā meitai bija izmežģīta kāja, aizbraucām uz Siguldas slimnīcu, ātri un ļoti operatīvi visu izdarīja. Kad Anglijā meita salauza roku, tieši tāds pats aprīkojums, bet tas viss notika ļoti lēni. Viņi tur pastaigājas, dzer kafiju, kamēr bērns ar lauztu roku stundām gaida rentgenu.

– Kas, jūsuprāt, būtu tas nepieciešamais atbalsts cilvēkiem, lai viņi būtu gatavi atgriezties?

Arturs: Sakārtota nodokļu sistēma. Es uzskatu, ka maza valsts nevar atļauties lielus nodokļus. Tāda liela valsts kā Anglija neatļaujas uzlikt tik lielus nodokļus kā Latvija. Valsts pazaudē ļoti daudz cilvēku, ļoti daudz uzņēmēju. Nodokļi ir nepanesami. Anglijā ir daudz latviešu uzņēmumu – frizētavas, transporta uzņēmumi, auto servisi. Viņi tur ir apmierināti un saprot, ka Latvijā diemžēl neizdzīvotu.


Par publikācijas saturu atbild laikraksta “Rīgas Apriņķa Avīze” redakcija.

#SIF_MAF2023

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.