Vada vilkšana – sena nodarbe ar mūsdienīgu piesitienu (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

“Zvejnieku  draudzes” vairo optimismu

Zvejā katrs dalībnieks piedalījās ar savu “daļu”, organizējoties “zvejnieku draudzēs”. Katrai draudzei piederējis viens vads, zvejnieku būda un lielā jūras laiva – kārba. Draudzē bija divi stūrmaņi – vienam piederējusi virsvadība, otrs bija tā sauktais lencmanis, kuram vajadzēja stāvēt pie vada āmja (vada kule, ķesele) un raudzīties, lai tas pareizi nāk ārā. Katrs vada draudzes loceklis devis savu vada daļu – līsti –, stūrmanis vēl tā sauktos audoķus – vada gabalus līdzās āmim.

Par zivīm ieņemto naudu svētdienas rītā nolikuši draudzes kasē ar divām atslēgām. Vienu glabājis kases vīrs, otru – vecākais stūrmanis. Naudu laiku pa laikam tā sauktajos dieliņos sadalījuši draudzes locekļiem. Stūrmanis saņēmis pusotras daļas. Sējas pagastā, piemēram, astoņi zvejnieki bija sabiedrojušies viena vada draudzē. Viņi paši gāja zvejā, kamēr citās vietās saimnieki sūtīja puišus un meitas. Stūrmanis saņēma sevišķu atlīdzību – procentuālu. Pabažu pagasta zvejnieki bija sadevušies četrās draudzēs, bet Carnikavas – trijās.

1929.gada “Zvejnieku Vēstneša” 10.numurā Salacgrīvas zvejnieks Bernhards Skuja apraksta tāspuses “zvejnieku draudzi”: “Reņģu vads sastāvēja no 8 “cilvēku daļām”. Vada saimei bija viena liela laiva un vadu daļas. “Vecais” (stūrmanis) bija laivas vadītājs un noteicējs par zvejas gaitu. “Vada taisītājs” airēja mazo laivu un, kad vadu iemeta jūrā, brauca līdzi to atbrīvot no ķērājiem. Otro mazo laivu airēja divi cilvēki – “virsējā spārna vilcēji”. Lielo laivu airēja trīs spēcīgākie vīri. Zēns vai meita izmeta treiliņus (vada striķus) un vada apakšējās auklas. Vadu izmeta stipri izstiepta pakava veidā. Vilkšanai kārtīgi noritot, loms pēc trim stundām nāca malā. Kulē sagāja 60–80 pūru reņģu, gadījās lomi arī līdz 600 pūru. Par vada zvejas tiesībām maksāja gadā 25 rubļus rentes.”

Savukārt Ansis Bandrēvičs pētījumā “Zvejnieku un jūrnieku tautas dziesmas” (1924) raksta par Ragaciema “zvejnieku draudzi”, kas sastāvējusi no astoņiem līdz piecpadsmit biedriem vada un murdu zvejai. Peļņu dalījuši pēc tīklu skaita un  citām zvejas lietām. Divas daļas saņēmis vīrs ar zābakiem, vienu daļu – katrs tīkls, sieviete, kas pienes ēdienu, palīdz sakailēt, uzvērt reņģes, stūrmanis par reņģu novešanu malā mazā laivā. Tāpat vienu daļu saņem zirgs, kas palīdz laivu iedzīt jūrā un uzvilkt krastā, savas daļas –  laiva un citas darba lietas, arī kailis – vada striķis. Vai te nav lieliskas vēsturiskas liecības, lai vada vilkšanu mūsdienās patiesi organizētu kā savdabīgu radošu izklaidi?

Gaidām ciemos – pie mums ir zivis!

Starpteritoriālā sadarbības projekta “Zivju sezona. Gaidām ciemos – mums ir zivis!” ietvaros izdotā brošūra “Zivju sezona” aizved lasītājus uz jūras krastu, kur no Nidas līdz Ainažiem tiek piedāvātas dažnedažādas izklaides, ko pavada zivju aromāts, zvīņas matos un kaiju klaigas sedumā. Kurzemes krastā šīs aktivitātes kūrē biedrība “Liepājas rajona partnerība”, aicinot arī uz vada vilkšanu.

Imants Pričins un Aleksandra Maksakova Rucavas pagasta “Oliņos” jūs sveiks uzņēmumā “Rucavas Segliņi”. Te jūs sastapsiet senu zvejnieku dzimtu, kas ar zvejošanu un zivju kūpināšanu nodarbojas jau vairākās paaudzēs, izmantojot tradicionālās metodes gan jūrā, gan pie kūriņa. Saimnieki laipni aicina piedalīties vada vilkšanā un zivju kūpināšanā jūras krastā. “Oliņi” esot iecienīta vieta vecpuišu ballītēm, bet arī visi citi ciemiņi varēšot vārīt īstu zivju zupu uz ugunskura, izmēģināt roku zivju kūpināšanā un pavadīt vakaru jūras krastā. Te nebaidās no lielām tūristu grupām (līdz 50 cilvēkiem), sezonas laikā gan noteikti vēlams iepriekš pieteikties.

Savukārt Bernātos, kur Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste nākotnē redzēja kūrortu, mūsdienās “Jaunprieduļu” saimnieks Elvijs Reķēns mudina iet jūrā, vilkt zvejas vadu un kūpināt zivis pēc paaudzēs pārbaudītām receptēm. Pats Elvijs zvejo daudzviet Liepājas pusē, un viņa uzņēmums “Reķēni” piedāvā svaigas zivis, iznomā laivas un veic vēl kādu mobilu pakalpojumu – ir iespējams nokūpināt zivis klientam vēlamā vietā, izmantojot pārvadājamo kūpinātavu. Tas varētu būt īpaši rosinoši romantiskas atpūtas cienītājiem – Elvijs atved paša zvejotas zivis, jums ērtā atpūtas vietā tās kūpina kopā ar ceļotājiem, vienlaikus daloties stāstos par piekrastnieku ikdienu un brīžiem, kas vairo optimismu.

Stāstnieks Vilis Veldre savā grāmatā “Dzīve pie jūras” (1937) uztvēris piekrastnieku dzīves ritmu piejūrā, un optimismam te vēl ir vieta, kur paaugties: “Tikai sestdienās un svētdienās Liepājas zvejnieku laivas stāv mierīgi pie krasta un visur jūtams svētdienīgs klusums. Sestdienās zvejnieki pārlūko un labo tīklus, apskata laivas un motorus, vai viss kārtībā. Sarunājas cits ar citu, sēdēdami uz laivu malām. Svētdienās pastaigājas, aiziet ciemos, satiekas ar pazīstamiem un draugiem, papriecājas. Pēc tam atkal nāk piecas darbadienas, kad motoru parkšķēšana un viļņu šļaksti ir vienīgā mūzika, ko zvejnieks dzird rītā un vakarā. To spēlē darbs, un vairs nevienai citai mūzikai nav tik lielas varas šinī pasaulē.”