Nav jāgaida konkrēts datums, lai kādam uzdāvinātu svētkus ^{Apriņķis.lv}

Par brīvprātīgo kļuva, kad saslima pati

Lienīte atzīstas, ka kļūt par brīvprātīgo nolēmusi tūliņ pēc tam, kad uzzinājusi savu baiso diagnozi – vēzis. Tas noticis tikai pirms septiņiem gadiem.

"Vēl tagad atceros to dienu, kad vīrs veda mani uz pārbaudi pie ārsta. Man bija maziņš bumbulītis krūtī. Pēc apskates dakteris mani uzreiz nosūtīja pie onkologa. Kad nācu ārā no kabineta, domāju: tikai neraudi, Lienīt! 

Bet asaras pašas bira uz visām pusēm. Man sevis bija mežonīgi žēl. Es taču tā biju centusies vienmēr visu izdarīt perfekti, pēc iespējas labāk! Izpatikt vecākiem, bērniem, jebkuram… 

Kāpēc ar mani tā notiek? Tieši ar mani? 

Un šajā mirklī manī kaut kas novibrēja. Es ar savu devīto, septīto vai desmito prātu sapratu: stop, Lienīt! Tava dzīve pieder vispirms tev pašai. Ar tavu nāvi beigsies tevis pašas dzīve. Pārējie paraudās, bet tieši mana dzīve būs beigusies. Es jutu, ka man ir vajadzīgs kaut kas, kas kompensē to manu mūžīgo skriešanu un naudas pelnīšanu."

Šī apziņa, ka ir vajadzīgs vēl kaut kas, Lienītē nostabilizējās pamatīgi un tiek realizēta vēl šobaltdien.

Bet tolaik Lienītes diagnoze bija audzējs starp pirmo un otro stadiju. Sākotnēji tas tika atzīts par labdabīgu, vēlāk tomēr konstatēja, ka tas ir ļaundabīgs. Lienītei paveicās – audzēju izoperēja, un viņas ārstēšanā netika pielietota ne staru, ne ķīmijterapija.

Taču tikai tie, kam pašiem bijusi diagnoze "onkoloģiska saslimšana", spēs saprast, ka emocijas, ko līdzi nes šis vārds, dziļi un pamatīgi izmaina cilvēka skatījumu uz pasauli sev apkārt. Tā notika arī ar Lienīti.

Labdarības organizācija "Ģimenes māja"

Uzzinot diagnozi, Lienīte nolēma to neizpaust nevienam. Kāpēc jāsāpina tuvinieki? Tā ir viņas pasaule, viņas sāpes, ar kurām pašai vien galā jātiek.

Taču kaut kā ļoti, ļoti šajā dzīves posmā pietrūka. Tik daudz neskaidrību, neatbildētu jautājumu. Neizpratne par to, kā būtu pareizi jārīkojas, kā pieņemt dzīvi, ja nāve var būt tik tuvu. Ko īsti nozīmē daktera pieminētais sliktais scenārijs? Un ko izdarīt, lai būtu optimistiskais? Nelīdzēja ne iegūtais diploms vecmātes zinībās, ne augstskolas diploms.

Un tad Lienīte Ansone ieraudzīja sludinājumu, ka labdarības organizācija "Ģimenes māja" (tagad "Caritas Latvija", – aut.) aicina pieteikties brīvprātīgos, kas būtu gatavi apmeklēt Onkoloģijas centra slimniekus. Lienīte uzreiz pieteicās. Un paralēli ārstējās, gāja pie dakteriem. Strādāja.

"Es sapratu – vienalga, kāds būs manas slimības iznākums, kļūšu par brīvprātīgo. Ir tik svarīgi stāstīt un dalīties ar cilvēkiem, kuri iet cauri kaut kam līdzīgam. Tā bija mana pārliecība," atceras Lienīte.

Lai kļūtu par brīvprātīgo jebkurā labdarības organizācijā, obligāts priekšnosacījums ir zināšanas. Tā tas bija arī "Ģimenes mājā": noklausies lekcijas un tikai tad vari doties pie slimniekiem.

Lienīte sāka apmeklēt Onkoloģijas centra Krūts slimību nodaļu. "Atceros, kā pirmo reizi ierados slimnīcā un, aizgājusi pie vecākās māsas, taujāju, vai ir kāds slimnieks, pie kura vajadzētu ieiet aprunāties. Viņa man ieteica ieiet pie vienas tantes no laukiem, kurai mājās palikuši lopiņi. Vēlāk šo sievieti apmeklēju vairākkārt – aiznesu jogurtiņu vai citu kārumu. Parunājāmies.

Tie slimnieki, kas ir no Latgales, pie viņiem jau ciemiņi tik bieži nevar atbraukt – ceļš dikti tāls. Viņa tik ļoti uztraucās par gotiņām, vai tās ir izslauktas laikā. Uzticējusi šo darbiņu kaimiņienei, bet tā mēdzot iedzer, un tad var gadīties visādi.

Centos viņā sēt cerību, uzklausīt. To tik ļoti var just, ka cilvēkā mazinās satraukums un parādās cerība," stāsta Lienīte.

Veidojas labdarības biedrība "Hospiss LV"

"Īstenībā labdarības organizācija "Hospiss LV" sāka veidoties tieši "Ģimenes mājas" paspārnē. Tās dibinātāja Ilze Neimane-Nešpora bija atnākusi un lūdza, vai nevar prezentēt savu darbu par hospisa aprūpi. Toreiz es Ilzi redzēju pirmo reizi.

Viņas prezentācija bija spilgta. Atceros, toreiz sapratu, ka viņa ir spējusi atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kas manī neatbildēti bija krājušies visu slimības laiku.

Es uzzināju, ka hospiss ir rūpes par mirstošiem cilvēkiem. Es sapratu, kādai šai aprūpei vajadzētu būt. Un es sapratu, ka tieši šajā jomā es redzu arī sevi kā brīvprātīgo," – tā Lienīte.

Nepagāja ilgs laiks, un Ilze Neimane-Nešpora un Ilze Zosule sāka veidot labdarības organizāciju "Hospiss.LV". Abu sieviešu fascinējošā enerģija un pārliecība sāka pulcēt ap sevi arvien vairāk domubiedru. Jaunizveidotajā biedrībā aktīvi iesaistījās arī Lienīte Ansone un Inta Gerharde. Abas brīvprātīgās turpināja darboties arī "Ģimenes mājā", taču arvien vairāk laika viņas veltīja jaunajai labdarības organizācijai "Hospiss.LV".

Šodien droši var apgalvot, ka viņas abas bija vieni no tiem stūrakmeņiem, uz kuriem balstās tagad jau plaši izskanējusī ideja par hospisa aprūpes nepieciešamību Latvijā.

Brīvprātīgo bums un apsīkums Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļā

Mērot ceļu uz Rīgas 1. slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļu kā brīvprātīgā Lienīte sāka jau laikā, kad aktīvi apmeklēja labdarības organizāciju "Ģimenes māja". Viņa atzīst, ka tur liels uzsvars likts uz kristīgajām vērtībām, bet viņa tās pilnībā neizjūtot kā savas. Ar baznīcu viņai esot īpašas attiecības, tādēļ tīri likumsakarīgi arvien vairāk laika sākusi veltīt brīvprātīgajam darbam "Hospiss.LV" paspārnē. (Jāpiebilst, ka, pirms kādas organizācijas pārstāvji vēlas doties uz kādu slimnīcu, ar šīs organizācijas vadību ir jānoslēdz līgums, un tikai tad, ja ir organizācija, kas uzņemas par jums atbildību, jūs varat apmeklēt slimnīcu vai kādu citu iestādi.)

Lienīte atceras to laiku, kad brīvprātīgo darbu nodaļā veikušas tikai divatā ar Sandru. Tolaik vēl nebija dzimusi ideja par svētku galdu, par koncertiem.

Un tad pēc "Hospiss.LV" apmācībām bija ļoti daudz cilvēku, kas gribēja palīdzēt, gribēja iesaistīties šajā brīvprātīgo kustībā.

"Zini, "daudz" – tas ir ļoti labi!" atzīst Lienīte un turpina: "Sākumā jau daudzi jūtas kā varoņi: es iešu, es palīdzēšu, es barošu slimniekus, es tik ļoti gribu tajā visā iesaistīties! 

Un tad tu ieraugi realitāti. Tev pretī nenāk tantiņas baltos lakatiņos, neapķer tevi, sirsnīgi smaidot. Un dažā palātā tevi nesagaida smaržas, bet gan smakas. Kāda tantiņa ir apkakājusies. Kādai tantiņai ir vaļā mute, un viņa skaļi krāc. Bet kāda cita nežēlīgi lamājas, to nevarot izturēt.

Tik daudz lietu, ko savā ikdienā mēs neredzam… Un, kad tās ieraugi te slimnīcā, rodas jautājums: vai man to vajag?

Par šīm lietām mēs nemēdzam runāt. Bet tas ir jādara! Ir jārunā arī par nāvi – tā jau arī nav baigi skaistā. Cik tad cilvēku nomirst skaisti? Ļoti maz. Mirst ilgās mokās, zaudējot prātu. Apkakājoties, apčurājoties.

Dzīve ir ļoti trausla, un visi mēs esam mirstīgi."

Lienīte Ansone un raksta autore slimnīcā pie Ivetas (ratiņkrēslā). Ivetas vairs nav... Viņa bija stipra gara cilvēks, mēs viņu ļoti iemīlējām.

"Ja es vinnētu miljonu…"

"… es noteikti vairāk pievērstos brīvprātīgajam darbam. Es noteikti darītu vēl ko papildus," ir pārliecināta Lienīte.

Katru trešdienu apmeklējot slimnīcas nodaļu, ir izveidojies savs īpašais cilvēku loks, ar kuriem Lienīte parunājas. Pacienti uztic savus dzīvesstāstus, uztic bēdas un priekus. Viņa klausās. Pati gan smej, ka tas bijis grūts ceļš – iemācīties klusēt, klausīties un arī dzirdēt. Būdama aktīva savā dzīvē, Lienītei nācies krietni vien piestrādāt pie šīs prasmes. Raugoties uz viņu šodien, grūti tam noticēt.

Reizēm Lienīte seko līdzi pacientu gaitām arī pēc tam, kad viņi slimnīcas gultu atstājuši: "Man vienmēr liekas savādi – divus mēnešus esmu runājusi un uzklausījusi cilvēku, tad viņš dodas uz patversmi vai pansionātu, un viss beidzas? Kur ir tā robeža, cik tālu mēs ejam ar viņu kopā?

Viņš nonāk patversmē. Nu tad es viņam sekoju. Ne jau katru nedēļu, bet pa diviem mēnešiem reizi es cenšos pie viņa aizbraukt. Tam cilvēkam ir mans telefona numurs, viņš var man piezvanīt.

Reiz kādu kundzīti veda uz pansionātu, viņa satver manu roku un jautā: vai tu uz pansionātu atbrauksi? Tajā brīdī es domāju: maniem darbiem pievienojas vēl viena organizācija – pansionāts. Vai es to varēšu? Es viņiem nekad nesolu. Saku: es centīšos, es baigi gribu, bet es nezinu, kad man sanāks. Un tad es ierodos kā lietuvēns, jo tur es neesmu piesieta grafikam.

Bet brīvprātīgā darbs var būt tik dažāds! Tā, piemēram, mūsu mīļā Nika, kas tik aktīvi sākumā nāca uz nodaļu. Viņai bija vēlme iet mājas vizītēs pie konkrētiem cilvēkiem. Viņa izgāja brīvprātīgā darbu no pašiem sākumiem un tad saprata, kas viņai būtu tuvāks un piemērotāks. Viņa nepazuda, viņa ir. Viņa nav ar mums, bet viņa dara, un tas ir viņas aicinājums, būtība."

Kā var palīdzēt brīvprātīgais?

Lienīte ir pārliecināta: lai ienestu svētkus kāda cilvēka ikdienā, nav jāgaida konkrēts datums. To var darīt katru dienu. Tev nav obligāti jāiet uz slimnīcu. Tu vari sarūpēt kārumus, ziedot mazumiņu – kaut vai vienu kafijas paku – konkrētai organizācijai, slimnīcai.

"Katru trešdienu mums Rīgas 1. slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļā "Hospiss.LV" brīvprātīgie organizē  svētku galdu slimniekiem – ar cigoriņu kafiju, saldējumu un visādiem našķiem, ko tie izvadā pa palātām. Bet tas jau ir tikai viens no veidiem, kā palīdzēt," stāsta Lienīte un sāk uzskaitīt lietas, kā brīvprātīgie var palīdzēt: "Podologa, manikīra un friziera pakalpojumi – tik ļoti nepieciešami. Tas būtu fantastiski, ja kāds brīvprātīgais uzņemtos vienreiz nedēļā, piemēram, sakopt kaut vai divus pacientus. Protams, tas viss ir jāsaskaņo ar administrāciju.

Tas varbūt ir cilvēks, kurš atnesis vienas palātas slimniekiem krekliņus, ko pārvilkt, zeķītes, ko uzvilkt. Nav obligāti jādala kafija un saldējums. Daudziem slimniekiem nav čību.

Vasarā aktuālas ir sportam paredzētās ūdens pudelītes. Lai personāls tās var uzpildīt un katru nedēļu tās varētu nomainīt. Guļošam pacientam tas ir ļoti svarīgi.

Vajadzīgi ir guļammaisi. Vedot ārā slimnieku ratiņkrēslā, vieglāk ir ietīt viņu guļammaisā nekā saģērbt siltajās drēbēs.

Taču viens gan brīvprātīgajiem ir jāiegaumē: slimnīcas nodaļā neko nedrīkst darīt bez atļaujas.

Daļa personāla mūs jau uztver kā palīgus. Vienmēr būs arī kāds, kurš uztver kā kaitniekus – tas arī ir skaidrs. Bet var jau viņus arī saprast. Tu tikko saklāj gultu, bet te ierodamies mēs ar saldējumu, un – pļukš! – slimnieks iegāž to baltajā pārvalkā.

Šobrīd nodaļā ir ļoti daudz guļošo, ar smagām, ielaistām slimībām, daudziem nestrādā galva, ir demence. Šie slimnieki ir ar smagu slimības gaitu. Tādēļ personālu arī var saprast – viņiem ir daudz sarežģītāk, daudzas reizes grūtāk. Varbūt tādēļ viņi arī reizēm ir neiecietīgi.

Runājot par ziedojumiem... Var piezvanīt sociālajam uzņēmumam "Hospiss Māja" un teikt: es gribu ziedot to un to, lai tas nonāk tam un tam, piemēram, lai tas nonāk slimnīcas personālam.

Mēs tik ilgi nevaram uzbūvēt hospisa māju. Tik ilgi! Ja katrs Latvijas iedzīvotājs ziedotu 5 eiro... Par 5 eiro tu neko nenopirksi, bez 5 eiro varbūt būs grūti, bet, ja katrs noziedotu, mēs šo māju jau sen būtu uzcēluši. Ne vienu vien.

Kāpēc mēs varējām būt tik vienoti, sagaidot mūsu hokejistus Rīgā? Vai tad šī lieta arī nav tik pat svarīga?"

Jāatrod laiks arī atpūtai

"Es zinu to, ka man reāli nav laika. Tāpēc man ir plāns – viena diena nedēļā. Nevar visu laiku skriet. Ir jābūt brīdim, kad tu apsēdies. Un to es daru, kad aizbraucu pie vecākiem uz Dobeli. Man ir bērni, kas ik pa laikam zvana. Tie ir ceļojumi. Tas galu galā ir mans porcelāns, ko es mīļoju, kolekcionēju. Un mani sauc par dullu un traku, ka es varu iztērēt lielu naudu porcelānam, bet tas ir tas līdzsvars.

Ar šo dažādību es dabūju dzīvē līdzsvaru – ar prātīgām un ne tik prātīgām lietām. Es to iegūstu no porcelāna, bērniem, vecākiem, no slimnīcas, kur reizēm kāds mūs nosauc par eņģeļiem."

Pēc katra slimnīcas apmeklējuma Lienīte Ansone dalās ar kolēģiem "Hospiss LV" brīvprātīgo čatā:

• Šodiena ir dažus soļus tuvāk pavasarim. Slimnīcas palātās iespīd saule, un garie, tukšie koridori, šķiet, uzelpo no svaigāka gaisa. Daudz pacientu, kas jau kādu laiku nav baudījuši vēja pūsmas un to svaigumu, ko spēj dot gaiss. Laukā iešana jāatliek uz vēlāku laiku, kad droši varēs gozēties saulītē. Šobrīd ir par vēsu un drēbes par plānu. Kādā palātā, runājot par to, kā ir laukā, pat pati vārgākā balss atsaucās: neaizmirstiet mani paņemt līdzi, es arī gribu! Sejās parādījās smaids un apņēmība sagaidīt to dienu, kad, rībot ratiņkrēsla riteņiem, varēs apskatīt apkārtni. Cerība. Tik vajadzīga un ārstējoša... Šodien mūs atcerējās un gaidīja. Rokās saspiedās cepums, sanāca neveikli, bet tantuks neatdod drupačas un mazos gabaliņus ātri saber mutē un nošmaukstina: garšīgi!
  
  
• Šodiena atkal ir atziņu diena, un tās rokas, kuras turēju savējās, lai sasildītu, samīļotu, atbalstītu, iegūla manās plaukstās, atstājot rievas, stāstu un milzu cerību dzīvot. Varbūt līdz pavasarim, līdz puķu smaržām, līdz zāles stiebram, bet varbūt līdz rudenim vai kādu soli ilgāk... Paldies, foršās meitenes Ņina, Santa, Zanda, ka atradāt šo sprīdi laika, lai būtu kopā ar mūsu pacientiem un lai uz brīdi apturētu mirkli!
  
  
• Pēc ilgāka laika atkal klātienē tikāmies ar pacientiem 1. slimnīcā. Vēl joprojām garie koridori tukši, atpūtas telpās neskan balsis. Ļoti daudz guļošu pacientu, smagas diagnozes. Gaisā vēdī neikdienišķi aromāti, logus atvērt nav iespējams, jo kādam salst, citam šķiet, ka no loga pūš... No jau iepazītajiem pacientiem bija tikai viens – Georgs. Viņš izstāstīja, ka mūsu sarūpētie našķi tika dalīti katru trešdienu. Un daudziem bijusi cerība kādu no mums satikt vēl pirms izrakstīšanas. Bet nostāsti par "Hospiss LV" eņģeļiem kā teikas no senām grāmatām klīst palātās un gaiteņos. Ir pacienti, kuri par mums ir dzirdējuši, lai gan vēl nebija satikuši. Saņēmām atbalstu, laba vēlējumus un mīļus apskāvienus. Kāds kungs drudžaini ar pirkstiem mēģināja saķemmēt matus un pieglaust bārdas rugājus. Ja nu kādai iepatikšoties! Par to saņēma buču uz vaiga! Tantuks saķēra roku un reizes desmit pateicās par cienastu. Ir citi pacienti, bet šķiet, ka nekas nav mainījies. Sejas citas, roku spiedieni un smaidi, apskāvieni un jaukie vārdi tie paši. Tik ļoti pietrūka šo emociju, atkal ar pilnu jaudu tika iedarbināta katra stīga – palīdzēt, atbalstīt, just līdzi, uzklausīt. Un dienas lielākais pārsteigums – personāls! Tikām apmīļotas, atbalstītas un cienātas ar saldo ēdienu. Vārdi: "Kā jūsu pietrūka! Beidzot jūs atnācāt!" – tas tik ļoti sasildīja! Uz tikšanos nākamajā trešdienā!
  
  
• Trešdienas vienmēr ir pārdomu dienas, jo sastaptie cilvēki, smaržas, asas smakas, smaidi, bēdīgas acis, gārdzošas skaņas, netīri palagi, puķes palātā, raudas skaļas un sirdi plosošas, tukša ūdens pudele, savijušies pirksti, nagi, kas uzburbuši, un kājas, kurās ir maz no dzīvības, pliki dibeni, neprāts un gaidas, prieks, sajūsma, vilnas zeķītes vasarā, siera maize, kas nosviesta uz skapīša... 
  Kas ir cilvēka cienīga telpa? Kas ir cilvēka cienīgi apstākļi? Un arī aiziešana? Četru cilvēku palāta, visa smaku, smaržu, emociju buķete. Viens vīrs šodien mēģina aiziet, sieva raud pie gultas, glauda viņa roku. Stāv kājās, var redzēt, ka spēki izsīkst, nav kur piesēst. Asaras kā pupas birst uz vīra drēbēm. Un viņa čukst: "Tu tikai dzīvo, lūdzu, es esmu tepat..." Un tu ar saldējumu, jo citiem šajā palātā dzīve turpinās, vismaz šodien. Bet tam, kurš lūdz vēl mirkli, nav pat krēsla. Un viss, ko tu vari darīt, ir nozagt krēslu citam, kuram šobrīd to nevajag. Vai tā esam pelnījuši atvadīties? Gārdzošas skaņas pavadībā aiztaisu durvis… nē, tā nevar… atgriežos, pielieku pirkstu pie lūpām, un trijotne mani saprot: būsim klusi...
  Es ļoti gribu, lai būtu citādāk!

Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.