Logo
Drukāt šo lapu

Pāvils Brūvers: Dziesmas spēks Apriņķis.lv

Foto - lnb.lv Foto - lnb.lv

Lai arī pagājis jau ilgāks laiks kopš Dziesmu svētkiem, joprojām ļaudis satiekoties runā par to, ko piedzīvojuši šajos svētkos, ko darījuši, kas paticis, kas varbūt nav paticis. Katram ir savs stāsts par to, kāda savstarpēja solidaritāte piedzīvota, cik draudzīgi un laipni cits pret citu bijuši gluži sveši cilvēki, kā bieži vien varējuši izjust savstarpēju mīlestību.

Arī mūsu ārzemju draugi, kurus saviļņoja gan lielā svētku kora dziedājums, gan dejotāju fantastiskā meistarība, atzīst, ka vislielāko pārsteigumu un prieku viņiem sagādājusi nepiespiestā, draudzīgā atmosfēra visā Dziesmu svētku norises laikā gan koncertos, gan sabiedriskajā transportā, gan arī pilsētā uz ielas. 

Acīmredzot te piepildās kaut kas no 89. psalmā rakstītā: “Svētīga tā tauta, kas māk gavilēt; tā staigā Tava vaiga spožajā gaismā.” Žēl, ka kaut kas tāds pie mums notiek tikai reizi piecos gados! Ja Dziesmu svētki notiktu biežāk, mēs biežāk varētu piedzīvot šādu garīgu pacēlumu, un galu galā tas varbūt mums palīdzētu arī ikdienā saglabāt šo pozitīvo attieksmi citam pret citu.

Dziesmu svētki aizvien no jauna atgādina, ka dziesma ir mūsu tautas dzīves un kultūras pamats. “Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju,” – tā pret dziesmu izturējās mūsu senči. Visos mūsu tautas vēsturē nozīmīgākajos notikumos klāt ir bijusi dziesma. Tautas pirmajā atmodā ļaudis ar dziesmām pulcējās brāļu draudzēs, latviešu strēlnieki ar dziesmām izgāja cīņās par Latvijas brīvību, arī Dziesmotās revolūcijas laikā mūs visus vienoja un stiprināja dziesma.

Ja apzināmies, ka dziesmai ir tik liela ietekme uz mūsu tautas garīgo spēku, vai mēs tam pievēršam pietiekamu uzmanību ģimenē, skolā, sabiedrībā? Bērnībā mana vecāku un vecvecāku paaudze visos svētkos ar prieku dziedāja tautasdziesmas. Atceros savu pamatskolas izlaidumu, kad pēc svinīgā akta ļaudis, pulcējušies pie gariem galdiem, nevarēja vien beigt tautasdziesmu dziedāšanu. Manos jaunības gados dažādās svinībās tautasdziesma jau bija retāk sastopama, tad galvenokārt skanēja ziņģes, piemēram, “Pie dzintara jūras”, “Še, kur līgo priežu meži” un tamlīdzīgas, bet manu bērnu un mazbērnu paaudze tikpat kā vairs nedzied. Pat Jāņos no pastiprinātāju tumbām dārd galvenokārt svešas dziesmas.

Tā jau ir, ka bērni mācās no vecākiem. Ja vecāki ģimenē nav atklājuši saviem bērniem dziedāšanas prieku, tad skolai nav viegli ar piespiešanas metodēm likt iemīlēt dziedāšanu un tautasdziesmu, ja nu vienīgi ar pāri plūstošu entuziasmu mūzikas skolotāji aizrauj bērnus un atver viņu sirdis dziesmai.

Domāju, nekļūdīšos, ka šādu entuziastisku dziedāšanas skolotāju nav daudz. Lai gan mūsu tautasdziesma saka: “Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāj’. Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam’,”, tomēr cik gan ilgi šo bēdu zem akmeņa noturēsi, ja pēc garas darba dienas mājās jāgrauž sausa maize. Tas pats attiecas arī uz koru diriģentiem, kas, nesaņemot pienācīgu atalgojumu, savu darbu līdz izdegšanai dara vienīgi uz entuziasma pamata un aiz mīlestības pret dziesmu. Ja šāds stāvoklis nemainīsies, tad, iespējams, Dziesmu svētku 200.gadadienu mūsu tauta vairs nepiedzīvos, vai arī tie būs kļuvuši par elitāru pasākumu – kā opera vai simfoniskās mūzikas koncerts.

Lai Dievs dod, ka mēs nepazaudējam šo lielo dārgumu, kas mums dots, – dziesmu! Ķēniņš Dāvids, iepazinis dziesmas spēku, uz dziedāšanu mudināja visu pasauli: “Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet Tam Kungam visa pasaule! Dziediet Tam Kungam, teiciet Viņa Vārdu, sludiniet dienu no dienas Viņa pestīšanu! Stāstiet tautām par Viņa godību, visām tautām par Viņa brīnuma darbiem!” Mums ir ko stāstīt, kā Dievs mūsu tautu ar dziesmu grūtos brīžos ir stiprinājis, kā Viņš mūs ir glābis. Mums ir daudz skaistu dziesmu, vajag tikai dziedāt!

Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2024