Ar principu "Lēnāk brauksi, tālāk tiksi" Eiropas Savienības mērķus atkritumu apsaimniekošanā nesasniegsim ^{Apriņķis.lv}

Lai arī pārstrādāto atkritumu apjoms Latvijā gadu no gada palielinās (no 25,2% 2016. gadā līdz 39,6% 2020.gadā*), tas notiek salīdzinoši lēni. Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm līdz 2025.gadam jāspēj sasniegt 55% pārstrādes un atkalizmantošanas mērķrādītājus no kopējā sadzīves atkritumu apjoma, savukārt līdz 2035.gadam atkritumu poligonos drīkstēs apglabāt tikai 10% no kopējā atkritumu apjoma. Iepakojums līdz 2035.gadam jāspēj pārstrādāt 65% apmērā no kopējā tirgū novietotā daudzuma.

Cik tālu Latvija tikusi?

Jau 2021.gadā Latvija aktīvas darbības rezultātā, sadarbojoties gan valsts, gan nevalstiskajam sektoram, normatīvo aktu projektu līmenī izstrādāja vairākus priekšlikumus, kas veicinātu gan atkritumu dalītās vākšanas infrastruktūras attīstību, gan atkritumu šķirošanas un pārstrādes kapacitātes celšanu. Taču vēl līdz šim brīdim nav izdevies šos valstij svarīgos sistēmas pilnveidošanas priekšlikumus novest līdz ieviešanai jau normatīvo aktu līmenī.

Piemēram, normatīvo aktu projektos bez tālākas virzības atrodas nosacījumi par pasākumiem straujākai plastmasas pārstrādes veicināšanai. Kā norādījusi EK, šis Latvijai ir viens no klupšanas akmeņiem, jo līdz 2025.gadā noteiktajam plastmasas iepakojuma 50% pārstrādes slieksnim tai pietrūkst aptuveni 14 procentpunktu (pēc pēdējiem, 2021.gadā, apkopotajiem datiem). Tā vietā, lai strauji viestu izmaiņas, valsts patlaban apņēmusies ES maksāt nodokli 16 miljonu eiro apmērā par nepārstrādāto plastmasas apjomu. Turklāt šis slogs gulstas uz visiem valsts iedzīvotājiem.

Tāpat pirms vairākiem gadiem Latvija noteica, ka no 2023.gada visā valstī jābūt pieejamai bioloģiski noārdāmo atkritumu šķirošanas sistēmai, prioritāri kā pienākumu to ieviest jau no 2021.gada uzliekot Rīgas pašvaldībai. Tas sevī iekļauj – pieejamu dalītās vākšanas infrastruktūru, tostarp šķirošanu atkritumu rašanās vietā, šķirošanu pārstrādes vietā un pārstrādi. Šobrīd galvaspilsēta kopumā rāda labu piemēru, taču, raugoties uz iedzīvotāju pašreizējiem bioloģisko atkritumu šķirošanas paradumiem, vēl jāpaiet zināmam laikam, lai kapacitāte un kvalitāte būtu pietiekoša pārstrādes jaudu nodrošināšanai. Vēl sarežģītāka situācija ir reģionos, kur bioloģiski noārdāmo atkritumu dalīta vākšana attīstās gausi. Sanāk, ka pirms vairākiem gadiem tika noteikts, ka šķirošanas sistēmai jādarbojas jau šogad, taču tagad tiek gaidīts uz speciālu pārstrādes iekārtu izbūvi. Tikmēr Getliņu poligonā jaunizveidotās stāv pustukšas, jo nav apjoma, ko pārstrādāt.

Tajā pašā laikā tieši reģioni jau šobrīd ir kā piemērs bioloģisko atkritumu šķirošanā, kur labi darbojas paaudžu paaudzēs gūtais mantojums – komposta veidošana. Tas ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā samazināt atkritumu apjomu, turklāt mazinot CO₂ izmešu daudzumu, kas tiek radīti, piemēram, atkritumu transportēšanas laikā. Tomēr līdz likumam tas nav nonācis. Kompostēšana Latvijā vēl netiek atzīta kā gana efektīva atkritumu samazināšanai. Vai arī valstij pietrūkst kapacitātes, kā to virzīt un kontrolēt? Patiesībā viss ir vienkārši – kompostēšana, līdzīgi kā ar piemājas tualetēm, kuras nav pieslēgtas kopējai kanalizācijas sistēmai, jāreģistrē kopējā valsts reģistrā. Tātad bioloģiski noārdāmajiem atkritumiem tas darbotos pēc izvēles principa – vai nu mājsaimniecība šķiro bioatkritumus speciālajos konteineros, vai arī reģistrē savu kompostkaudzi.  

Vai esošajā tempā sasniegsim ES mērķus?

Pārstrādes un atkritumu samazināšanas tempus iespējams paātrināt, ātrāk virzot jau rosinātās un vairākus gadus diskutētās izmaiņas normatīvajos aktos. Taču vēl viens faktors, kas tempu ietekmē, ir tas, ka atkritumu apsaimniekošanas nosacījumi Latvijas reģionos ir atšķirīgi. Līdz ar to arī šķirošanas sistēma ir nevienmērīga un sadrumstalota. Tā visstraujāk attīstās Rīgā. Lai arī teritoriāli tā ir liela pret pārējiem Latvijas reģioniem, galvaspilsēta viena ES normas neizpildīs. Normatīvajos aktos būtu jāveicina vienlīdzīgus nosacījumus visām pašvaldībām, nosakot standartizētu atkritumu apsaimniekošanas kārtību, tostarp to, cik daudz un kura veida atkritumu šķirošanas konteineriem jābūt pieejamiem iedzīvotājiem.

Piemēram, daļā Latvijas reģionu jau vēsturiski darbojas pašvaldības kapitālsabiedrības. Protams, starp tām ir arī labie piemēri, taču virkne šo pašvaldības uzņēmumu izvēlēti bez jebkādiem iepirkumiem, ko labi ataino pēdējais Valsts kontroles veiktais revīzijas ziņojums par pašvaldību dalību kapitālsabiedrībās. Publiskie iepirkumi ir instruments, kas palīdzētu veicināt ne tikai konkurenci tirgū, bet arī dalītās vākšanas sistēmas attīstību un finansiāli efektīvākos atkritumu apsaimniekošanas nosacījumus iedzīvotājiem. Patlaban sanāk, ka šajos reģionos virspusēji tiek izpildīta valstī noteiktā minimālā norma nodrošināt atkritumu šķirošanas iespējas, kas atsevišķos gadījumos tiek nodrošinātas pat par maksu, nemotivējot sabiedrību iesaistīties atkritumu šķirošanā.

Aktīvāka sabiedrības iesaiste caur principu “piesārņotājs maksā”

Viens no veidiem, kā veicināt sabiedrības iesaisti atkritumu dalītā vākšanā un apjoma samazināšanā, ir ekonomiskais izdevīgums jeb maksu par atkritumu apsaimniekošanu veic tikai tie, kuri atkritumus rada. Šāds princips Latvijā jau daudzus gadus darbojas elektroprecēm, iepakojumam un citiem atkritumu veidiem. Tas nozīmē – preces ražotājs, pirms preces laišanas tirgū, ir samaksājis par preces apsaimniekošanu brīdī, kad tā ir kļuvusi par atkritumu. Normatīvo aktu grozījumu likumprojektos tas ieskicēts arī tekstilizstrādājumiem. Taču ir sperts tikai pussolis, lai tekstila apsaimniekošanas sistēma varētu darboties pilnvērtīgi. Savākšanas sistēma attīstās lēni, jo izmaksu slogs šobrīd gulstas uz iedzīvotāju pleciem, nevis, kā tas būtu pareizi, tiktu virzīta caur ražotāju.

Līdzīgā formātā scenārijs “piesārņotājs maksā” būtu ieviešams arī nepārstrādātā plastmasas iepakojuma daļai, par kuru šobrīd maksā visi iedzīvotāji caur nodokļiem. Pareizāk būtu šo maksu novirzīt uz ražotājiem. Tas tiek virzīts arī Dabas resursu nodokļa likuma grozījumos, nosakot nodokli 800 eiro apmērā par vienu nepārstrādātās plastmasas tonnu. Pieņemot šīs izmaiņas, tiktu veicināta straujāka pāreja uz pārstrādājama iepakojuma izmantošanu, savukārt par nepārstrādājamu iepakojumu maksātu tikai konkrētās preces patērētājs. Izmaksas gan nebūtu lielas un būtībā tās segtu pats pircējs, līdz ar to arī ražotājiem lielu slogu neradītu. Piemēram, vienas čipsu paciņas vai plastikāta iepirkumu maisiņa, kura svars varētu būt ap 0,005kg, maksa palielinātos par aptuveni pus centu.

Kā finansiāli efektīvu risinājumu EK savā ziņojumā norādījusi arī maksas palielināšanu par atkritumu apglabāšanu poligonos. Šobrīd Latvijā par to tiek spriests attiecībā uz turpmākajiem trim gadiem, taču valstī pagaidām trūkst izpratnes par tā nozīmi. Šādas izmaiņas galvenokārt ietekmētu tikai iedzīvotājus, kuri nevēlas šķirot, kā arī pašvaldības, kurām ar atkritumu dalītās vākšanas infrastruktūras ieviešanu sokas gausi. Tātad, ja vēlies turpināt piesārņot, atkritumus virzot uz poligonu, par to maksā vairāk, savukārt tie, kuri šķiro, – maksā būtiski mazāk. Un tas nav nekas jauns, jo šāda sistēma sevi veiksmīgi pierādījusi daudzās Eiropas valstīs.

Kamēr valstī tiks piekopta pašreizējā prakse, tostarp pārstrādājamos materiālus turpināt sūtīt uz atkritumu poligoniem un nošķirot tur, ES atkritumu samazināšanas un pārstrādes mērķus Latvijai sasniegt būs sarežģīti. Kā norādījusi arī EK starp ziņojumā paustajiem ierosinājumiem, Latvijai jāiet uz atkritumu dalītās vākšanas infrastruktūras attīstīšanu jau atkritumu rašanās vietās – mājsaimniecībās, tirdzniecības vietās, izglītības iestādēs un citviet. Tam nepieciešamas nozīmīgas investīcijas, kas tostarp varētu tikt virzītas no ES Kohēzijas fonda finansējuma. Tomēr galveno toni tam, vai un cik ātri Latvija spēs sasniegt ES noteiktos mērķus atkritumu apjoma samazināšanai un pārstrādei, noteiks temps, kādā tiek pieņemti valsts nozīmes lēmumi.

*Eiropas Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai, kurā identificētas dalībvalstis, kurās pastāv risks, ka netiks sasniegts 2025.gadam noteiktais mērķrādītājs attiecībā uz sadzīves atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un reciklēšanu, 2025.gadam noteiktais izlietotā iepakojuma reciklēšanas mērķrādītājs un 2035.gadam noteiktais mērķrādītājs attiecībā uz poligonos apglabātā atkritumu daudzuma samazināšanu.