Zigmārs Atvars: Kas izaugs no saknēm?

Runa ir par izstādi “Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem” cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros, kas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā bija apskatāma līdz 30. septembrim un ļāva iepazīt unikālus materiālus no tās krājumiem – hernhūtiešu rokrakstus. Šogad aprīlī bibliotēkā notika izstādes “Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem” izdevuma atvēršanas svētki.

Izstāde atstāja dziļu iespaidu. Iedvesmoja ar pozitīvo posmu Latvijas vēsturē.

Uzskatu, ka šodien, kad meklējam, kā visiem būtu labāk, kā sabiedrība esam aizmirsuši vai neesam gribējuši iedziļināties mūsu vislabākajā laikā pagātnē. Laikā, kad nebija noziegumu. Nevis kā tagad, kad vajag vairāk policistu un lielākus cietumus, bet gluži pretēji – policisti jāatlaiž no darba, jo nav noziegumu. Laikā, kad vīri gan fiziski, gan garīgi rūpējās par savu ģimeni, nevis nevar apstāties pudeles priekšā vai visus ienākumus “nolaimē”. Laikā, kad padotie strādāja bez pieskatīšanas. Katra darba devēja sapnis – padotie paši ir motivēti strādāt pēc iespējas labāk, jo vēlas labi padarīt savu darbu, nevis iespējamas prēmijas dēļ.

Jā, šādi laiki mums ir bijuši. Tomēr tā vietā, lai teiktu, ka pašreiz ir slikti (vienmēr var būtu labāk), mums vairāk būtu jānāk klajā ar priekšlikumiem – ko darīt, lai būtu labāk.

Kaut ar visu to, ka pašreizējā Latvijas teritorijā lielas zemes un mežu teritorijas jau pieder skandināviem, bet Kurzemes jūras piekrastes īpašumi – mūsu dienvidu kaimiņiem –, mums vēl ir iespējas. Mums ne tikai jāpēta un jāapzinās pagātnes labāko laiku “noslēpums”, bet jādomā par mūsu nākotni – kādu Latviju mēs, es un tu, atstāsim nākamajām paaudzēm. Pietiek nemitīgi vainot 50 gadus ilgu iepriekšējo varas iekārtu. Mūsu valsts jau 30 gadus ir ar saviem likumiem. Ja tiek uzskatīts, ka viena paaudze ir 20 gadi, tad tagad jau OTRĀ paaudze dzimst brīvā Latvijā.

Pagātnes “noslēpums” ir saistīts ar dievticības jautājumu. Cilvēki nedarīja pāri viens otram, bija brīvi no atkarībām vai cīnījās ar tām un labi strādāja tāpēc, ka atvēlēja Dievam vissvarīgāko vietu savā dzīvē. Pašreizējā sabiedrība Dievu mērķtiecīgi izņem no sabiedrības ikdienas.

Kāds ir rezultāts?

Vai pašreiz, kad garīdznieku viesošanās skolā, lai diskutētu, saceļ traci, mums ir labāk? Pusei jaundzimušo bērnu vecāki nav laulāti – mums ir paaudze, kad vīrieši neuzņemas atbildību. Nemitīgas sūdzības, ka skolā kāds saņem fiziskus vai garīgus robežu pārkāpumus… Ja jau virzāmies uz jaunākām, modernākām “apmācības” metodēm – kāpēc nesanāk? Liels apreibinošo vielu lietojums – vai tad vairs nespējam baudīt dzīvi skaidrā?

Latvijai ir cerīga nākotne, ja kopā ar tautas lūgšanu – himnu “Dievs, svētī Latviju!” – arī izdzīvosim vēlmi saņemt Dieva svētību.

Svētība šai un nākamai paaudzei var nākt tikai tad, kad saprotam Dieva gribu, kas aprakstīta Bībelē, un izdzīvojam to katrs savā ikdienā. Latvija, atmosties! Vēl nav par vēlu!

Kā uzlabot ikdienas dzīvi? Ir jāatvēl Dievam vieta, kas viņam ir paredzēta, – svarīgākā. “Es, tas Kungs, tavs Dievs, daru žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas mani mīl un tur manus baušļus.” (2.Moz. 20:5-6)