Gudrs, vēl gudrāks – talantīgo jauniešu skola ^{Apriņķis.lv}

Dāvis un Patriks Gustavs, izrādās, līdz 7. klasei bija klasesbiedri Ikšķiles vidusskolā, pēc tam viņu ceļi pašķīrās, jo Patriks Gustavs izvēlējās mācīties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, bet Dāvis palika Ikšķiles vidusskolā, vienlaikus mācīdamies arī mūzikas skolā, kur apguva klavierspēli. Viņi atkal satikās Inženierzinātņu vidusskolā atlases konkursā. Atklātajā inženierzinātņu olimpiādē 9. klašu skolēniem, kas tiek rīkota trijās kārtās, viņi gan netika godalgotajās vietās (šie skolēni uzreiz tiek ieskaitīti 10. klasē), un tas nozīmēja, ka viņiem vēl jāpacīnās iestājpārbaudījumos. Abiem izdevās tajos iegūt labus rezultātus un iekļūt to laimīgo pulkā, kuri no 1. septembra varēja sākt mācības Inženierzinātņu vidusskolā.

Pateicība skolotājai

Par labajām zināšanām matemātikā Patriks Gustavs pateicas skolotājai Silvijai Avotai, pie kuras 5. un 6. klasē, kad viņam radās lielāka interese par šo priekšmetu, mācījies arī individuāli un apmeklējis viņas vadīto matemātikas pulciņu. Arī Dāvis uzteic skolotāju Avotu: tādu – tik atbalstošu un ieinteresētu skolēnu sasniegumos – nav daudz. Piemēram, ķīmijā un fizikā ar pedagogu viņam tik ļoti neesot paveicies. Turklāt 8. klasē, kad sākas šie priekšmeti, ieviesti kovida ierobežojumi, kas ievilkās gandrīz visas 9. klases garumā, – mācības notika attālināti, kas vis neveicināja izglītības kvalitāti. Līdz ar to, iestājoties Inženierzinātņu vidusskolā, 10. klases sākumā robi zināšanās lika sevi manīt un atzīmes noslīdēja, tāpēc nācās krietni piestrādāt, lai paceltu latiņu augstākā līmenī. “Nav tik svarīgi iegaumēt formulas un skaitļus, bet saprast, kā šīs teorētiskās zinātnes darbojas. Domāšanas veids – tas ir svarīgi. Ja to neizdodas uzķert, tad ir grūti,” atzīst Dāvis.

Nu jau gan viņš jūtas droši un pārliecināti gan ķīmijā, gan fizikā.

Ar disciplīnu nav jākaro

Patriks Gustavs, kurš mācījies Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, norāda, ka, lai gan var teikt to labāko par ģimnāziju, tomēr Inženierzinātņu vidusskolā mācību process tiek organizēts individualizētāk, attieksme ir personīgāka, te visiem skolotājiem ir būtiski, lai katrs skolēns būtu izpratis mācību vielu. Pluss esot arī tas, ka skola ir maza un cits citu pazīst – katrā klasē ir 24 skolēni, trijās klasēs kopumā 72 gudri un motivēti jaunieši, te nav bastotāju un tādu, kam ir vienalga, kādas ir viņa sekmes. Pat starpbrīži nepārvēršas par dīku un tukšu pļāpāšanu par neko, bet spraigiem disputiem par daudzpusīgiem tematiem.

Arī stundās te nav pieņemts savu neieinteresētību pārvērst par traucēkli citiem, pļāpāt par blakus lietām un darīt ko citu. Ja nu kādam nav vēlmes stundā strādāt, tad viņš nekrīt uz nerviem pārējiem. Telefonus te neviens neatņem, jo uzticas skolēniem, ka viņi zinās laiku un vietu, kad tos lietot, un stundas laikā tos neizmantos. Ja salīdzina ar pamatskolu, kur tādas izdarības nebija reta parādība, ar disciplīnu te pedagogiem nav jākaro, jo visi ir skolā iestājušies tāpēc, lai mācītos, atzīst Dāvis.

Lai gan Inženierzinātņu vidusskolā sapulcējušies labākie no labākajiem, nav tā, ka katrs būtu par sevi vai vēlētos citus nobīdīt pie malas. “Droši vari jebkuram lūgt, lai paskaidro, ja kas nav īsti saprotams kādā priekšmetā, un nebīties, ka tiksi atraidīts. Un tā ir vislabākā sajūta kolektīvā, ka nav nenovīdības un citi priecājas par taviem panākumiem un uzvarām dažādu mērogu konkursos un olimpiādēs,” uzsver Dāvis. Ja kāds iegūst godalgotu vietu starptautiskā olimpiādē, kurās Inženierzinātņu vidusskolas skolēni bieži piedalās, gandarījums ir vēl lielāks, jo tādā veidā arī skolas vārds izskan daudz plašāk un ir labākā reklāma tai. Tad, sakot, ka mācies vai esi beidzis Inženierzinātņu vidusskolu, tas ir kā vēstījums: tā ir augsta līmeņa izglītības iestāde.

Sirdij tuvāka programmēšana

Dāvis līdz šim ir piedalījies valsts mēroga priekšmetu olimpiādēs un konkursos. Sasniegumi ir, piemēram, nesen notikušajā Eiropas Savienības Programmēšanas nedēļas hakatonā, kur jaunieši divu dienu laikā izstrādāja digitālus risinājumus, lai skolēnos radītu interesi par STEM priekšmetiem un motivētu izvēlēties savu karjeru šajās nozarēs, viņš un vēl divi “Exacto” komandas biedri ieguva pirmo vietu. Savukārt Patriks Gustavs šogad godam pārstāvēja Latviju Eiropas jauno zinātnieku konkursā (EUCYS) Briselē ar darbu “Ciklisku kustību atveidošana ar mehāniskajiem savienojumiem, izmantojot ģenētisko algoritmu”.

EUCYS ir nozīmīgākais jauno zinātnieku konkurss Eiropas Savienībā, ko Eiropas Komisija izveidoja 1989. gadā, un katru gadu tas pulcē labākos jaunos zinātniekus vecumā no 14 līdz 20 gadiem. Kopumā šogad tajā piedalījās 136 daudzsološi jaunie zinātnieki no 36 pasaules valstīm. Lai gan balvu iegūt neizdevās (to saņēma viņa komandas biedrs Iļja Niks Stoligvo no Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas), tomēr pieredze un zināšanas, ko viņš ieguvis, piedaloties šāda mēroga pasākumā, bija nenovērtējamas. Un, protams, arī paziņas no dažādām valstīm ir tikpat liels ieguvums, teic Patriks Gustavs.

Lai gan visos priekšmetos abiem ir labas sekmes (vidējā atzīme ir tuvu 9), tomēr sirdij tuvāka ir programmēšana, kuru tāpat kā fiziku un ķīmiju te māca padziļināti. Dāvis šogad no mācībām brīvajā laikā arī piestrādā, bet viegli tas nav – dažādu darbu un pienākumu grafiks ir ļoti saspringts. Patriks Gustavs par piestrādāšanu nav domājis, tomēr pieļauj, ka tam laiku iespējams atrast, jo atšķirībā no citām skolām te ir maz mājasdarbu, lielākais apjoms tiek paveikts stundās. Lūgts raksturot savu dienu, viņš norāda, ka stundas sākas pusdeviņos, bet beidzas lielākoties četros, bet viena mācību diena ilgst līdz pieciem.

Stundu sarakstā ir ne tikai eksaktie priekšmeti un specializētie kursi (tehniskā grafika, uzņēmējdarbības pamati u. c.), bet arī humanitārie (latviešu valoda un literatūra, svešvalodas, vēsture un sociālās zinības, kultūras pamati), jo, kā vienmēr atgādinot skolas direktore, inteliģentam cilvēkam jābūt vispusīgam. Starp stundām ir 10 minūšu starpbrīdis, pusdienām atvēlētais – 40 minūšu. Ir skolēni, kas notiesā līdzpaņemto maltīti turpat skolā, citi pusdieno ārpus mācību iestādes, jo uz vietas pusdienas netiek piedāvātas. Un tas ir vienīgais mazais mīnusiņš daudzo plusu sarakstā.

Mācās korejiešu valodu

Taču tas nenozīmē, ka, aizverot klases durvis, visi dodas uz mājām. Skolā ir iespēja apmeklēt dažādas interešu izglītības nodarbības, piemēram, ķīmijas, elektronikas un robotikas, eksperimentālās fizikas un IT tehnoloģiju, programmēšanas, bioloģijas un astronomijas pulciņu, arī kori, kas izveidots pēc pašu skolēnu iniciatīvas.

Patriks Gustavs divreiz nedēļā skolā apmeklē korejiešu valodas kursus. Vai grūti apgūstama valoda? To varot teikt par katru valodu, arī latviešu valoda nav nekāda vieglā, teic Patriks Gustavs. Bet, ja labi grib, panākumi neizpaliks. Turklāt, ja ar to saista nākotnes plānus, tad motivācija ir divtik liela. Proti, pēc skolas beigšanas viņam ir iecere studēt kādā no Dienvidkorejas augstskolām. Jauno zinātnieku konkursā izmēģinājis savas prasmes sarunā ar korejiešu jauniešiem, un viņi tās atzinīgi novērtējuši.

Arī ārpus skolas sienām ir dažādas aktivitātes un radošas izpausmes, kam veltīt laiku. Patriks Gustavs dejo Tīnūžu jauniešu deju kolektīvā “Straujupe”, tātad divreiz nedēļā jāatvēl laiks arī mēģinājumiem. Tā kā ik dienu viņš brauc uz mājām Tīnužos (turp un atpakaļ ved tētis, kurš strādā Rīgā), tas viņam nešķiet apgrūtinoši.

Nākotnes plāniem vēl laiks

Skolēni, kas dzīvo tālāk no Rīgas, izmanto dienesta viesnīcas pakalpojumus (tie šīs skolas audzēkņiem ir par velti). Dāvis dzīvo tuvu Ikšķiles stacijai un uz Rīgu un atpakaļ brauc ar vilcienu. Ceļā aiziet diezgan daudz laika, taču nav ļaunuma bez labuma – tas no rīta dod iespēju vilcienā pagulēt. Atpakaļceļā atkarībā no noguruma pakāpes – mazliet pasnauž vai, ja ir vairāk enerģijas, piemēram, palasa ko no literatūrā uzdotā. Šobrīd mācās par modernismu, tāpēc viņam somā ir Ernesta Hemingveja “Ardievas ieročiem”. Savukārt Patriks Dāvis piebilst, ka viņš jau iesācis lasīt Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetni”.

Dāvja dzīvē nozīmīga vieta ir arī mūzikai. Kaut gan 9. klasē svārstījies, kam dot priekšroku – klavierspēlei vai eksaktajām zinībām –, izvēli par labu otrajai nenožēlo, jo diez vai mūziķa talants viņam varētu būt tik liels, lai uz tā balstītu nākotnes karjeru. Tajā pašā laikā viņš piekrīt atziņai, ka mūzika un matemātika labi papildina viena otru. Gluži mūzikai ar roku neesot atmetis – šad un tad piesēžas pie klavierēm. Arī pie flīģeļa, ko Inženierzinātņu vidusskola savulaik saņēmusi dāvanā no kāda mecenāta.

Lai gan izklausās, ka, smalki sakot, laika socializēties nav, tā gluži nav, attrauc Dāvis un Gustavs Patriks. Tikko bijis lielais skolas saliedēšanās pasākums – pārgājiens no Ogres līdz Ikšķilei, kam maršrutu plānoja Dāvis. Tā kā kolektīvam tikko pievienojās jauna 10. klase, tas ir labs veids, kā iepazīt jaunpienācējus un uzzināt viņu vārdus. Ik pa laikam esot arī klases pasākumi – arī lielākoties pārgājieni, pat “divdiennieki” ar nakšņošanu kempingos.

Dāvis vēl nav izlēmis, ko darīs pēc vidusskolas. Varbūt studēs ārzemēs – Nīderlandē vai Dānijā, varbūt paliks tepat. Ja arī studēs aiz Latvijas robežām, ir pārliecināts, ka pēc augstskolas pabeigšanas brauks atpakaļ. Arī Patrikam Gustavam ir tāda pati apņemšanās.