Logo
Drukāt šo lapu

Raivis Zeltīts: Ziema tuvojas Apriņķis.lv

Foto - Valsts kanceleja Foto - Valsts kanceleja

Kādā oktobra vakarā ievēroju, kā nelielie kukainīši, kas līdz galam nav sapratuši, ka vasara ir beigusies, izmisīgi meklē jebkuru siltuma avotu. Tā tie pieplaka pie drēbēm un dažādiem no iekštelpām iznestiem priekšmetiem, mēģinot paglābties no arvien aukstākajiem laikapstākļiem. Līdzīgi ir tautu dzīvē: pavasariem un vasarām seko rudens un ziema. Latviešu tautas vēsturē pavasari un vasaras ir īsi – periodiskas atmodas un nacionālas vienības mirkļi iepretim apspiestības desmitgadēm.

Nacionālisms ir tautas dzīvības mācība un prakse. Lai arī es parasti esmu optimistiskākais cilvēks telpā attiecībā uz latviešu tautas nākotni, tomēr ir grūti ignorēt pazīmes, ka tauta, pati būdama dzīvās dabas daļa, meklē dzīvību uzturošos avotus arvien nomaļākās vietās. Trešajā atmodā manu vecāku paaudze atguva valsti, bet nespēja panākt, ka tās institūcijas turpina kalpot augstākai idejai. Jo cilvēkam dzīvība nenozīmē vien materiālos apstākļus, bet arī garīgumu – tieksmi uz vienojošu ideālu. Ja runājam par īstu ideālu – organiski radušos no mūsu tautas iekšējās būtības, ne intelektuāli formulētu vai uzspiestu, tad tādu redzam nacionālajā jeb tēvzemes idejā, kas vieno latviešu tautu ar tās zemi, vieno mūsu paaudzi ar mūsu senču cīņām un atbildību pret nākamajām paaudzēm; ar ģimeni kā sabiedrības pamatšūnu, kurā tiek uzturēta, pilnveidota un nodota tālāk latviešu valoda, tradīcijas un vēsturiskā atmiņa.

Kur mēs rodam apstiprinājumu nacionālajai idejai? Hokeja un basketbola uzvarās, Dziesmu svētkos, folkloras kopās un Zemessardzes rindās – visur, bet ne valsts politiskajā vadībā, institūcijās un tās paziņojumos. Saprotams, ka politiskajā realitātē valsts pārvalde vienmēr ietver arī sašķeltības un savtīgo interešu elementus, kas izriet no cilvēka dabas un vienmēr atpaliek no jebkādiem izvirzītajiem ideāliem. Tomēr ir būtiska atšķirība starp valsti, kuru vieno pārindividuāli ideāli, kuriem ir potenciāls stiprināt gan nāciju kopumā, gan to veidojošos indivīdus, un valsti, kurā nostiprinās idejas, kas vairo tikai sašķeltību un savtīgās intereses – t. s. “progresīvās” idejas. Klasiķi valsti salīdzināja ar kuģi, kuram ir nepieciešams prasmīgs kapteinis. Ja valsts ir kuģis, tad ideja ir kompass, kas neļauj tam apmaldīties vētrās vai uzskriet uz sēkļa. Ģeopolitisko vētru laikā, kas draud pāraugt globālā civilizāciju konfliktā, kura frontes līnija atrodas Latvijā, mums ir tapusi jauna valdība. Tā ne tikai atsakās atzīt draudošo briesmu realitāti, bet ar savu nedabisko politisko elementu savienojumu un deklarācijas vārdu “salātiem” skaidri norāda, ka augstākas idejas kompass ir izmests pāri bortam graujošu ideju un īslaicīgu aprēķinu vārdā.

“Vienotības” un “Zemnieku savienības” kombinācijas

Sākumā jāpiebilst, ka mans vērtējums par jauno politisko situāciju valstī ir subjektīvs, bet tieši tādi paši ir visi pārējie politiskie spriedumi partiju attiecību jautājumos. No pieredzes zinu, ka, redzot politiskas partijas lēmumu pieņemšanas motīvus no iekšpuses, tiek iegūta kvalitatīvi atšķirīga informācija, kuras priekšā ārēji spriedumi pārsvarā nav sevišķi trāpīgi. Politiskā lēmumu pieņemšana var izrietēt no ļoti dažādiem apsvērumiem. Piemēram, situācija, kas no ārpuses izskatās pēc daļas no partijas lielās stratēģijas un ideoloģiskas programmas izpildes, var būt partijas biedru iekšējo attiecību regulācija caur ārējo politisko procesu. Lēmumi var arī tikt pieņemti emocionālu vai personisku iemeslu dēļ. Tas, cik šādu “neredzamo” faktoru ir bijis “Vienotības” un citu jaunās valdības veidotāju pieņemtajos lēmumos, ir zināms vien nelielam cilvēku lokam šajās partijās. Tāpēc pieturēšos pie tā, kas šķiet grūti noliedzams.

Pirmkārt, valdības pārmaiņas nebūtu notikušas, ja paši valdības veidotāji tās nebūtu vēlējušies un aktīvi veicinājuši. Vienīgais noturīgais faktors “Vienotības” paziņojumos ir bijusi vēlme pārkārtot savu valdību un iesaistīt tajā “Progresīvos”. To “Vienotība” mēģināja izdarīt jau uzreiz pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām, bet toreiz tas neizdevās. Tad par iespēju atsākt politisko tirgu tika izmantotas prezidenta vēlēšanas. Tāpat apstāklis, kas šķiet uzkrītošs, ir bijušā valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa ārpolitiskās karjeras perspektīvas. To apstiprina arī viņa formālā jaunās valdības prioritāte – Stambulas konvencijas ratificēšana. Šim “panākumam”, protams, nav nekāda sakara ar vardarbības mazināšanu: tas neliks Jēkabpils slepkavam beidzot izlīst no meža vai jaunajam–vecajam iekšlietu ministram Kozlovskim būt prasīgākam nozares interešu aizstāvībā jaunajā koalīcijā, lai novērstu iekšlietu sistēmas acīmredzamo vājumu. Tas ir simbolisks žests, ko parādīt Rietumos kā soli atspērienam plašākos apvāršņos – līdzīgi kā Valdis Dombrovskis savulaik varēja atrādīt taupības politikas “panākumus”.

“Zemnieku savienības” aprēķins, kad tā pieņēma lēmumu atbalstīt “Vienotības” virzīto Valsts prezidenta kandidātu, šķiet, ir bijis vienkāršs – atgriezties pie varas. Šī ir ciniska veco komunistu un novadu “saimnieku” apvienība, kura bez varas nav nekas, jo nespēj nodrošināt naudas cirkulāciju savus partijas biedrus interesējošajās pašvaldībās. Ja kādam bija ilūzijas, ka šī partija ir konservatīva, tad tagad šīs cerības noteikti jāatmet, jo “Zemnieku savienība” bija gatava piekrist pilnīgi visam, ieskaitot pazemojumu no jaunās valdības vadītājas Evikas Siliņas par “neuzticamiem” partneriem. Bet šīs partijas elektorāts kopumā, šķiet, nav ideoloģiski prasīgs un tagad novērtē, ka no neiespējama strupceļa tā atkal ir ieguvusi vismaz daļu no senākās ietekmes.

“Progresīvie” – liberālisms 4.0

Kā viens no jaunās valdības “sarežģītākajiem” aspektiem ir Latvijas varas politikas jaunpienācēji – sarkani zaļie sociālisti “Progresīvie”. Šīs partijas ierindas biedri pozē ar Kārļa Marksa grāmatām, citē Rozu Luksemburgu un veido savādu ASV kreiso politikas kargo kultu, iestājoties par tādām Latvijas realitātei tālām lietām kā koloniālisma un “balto privilēģiju” kritizēšana vai palestīniešu intereses. Rūpīgāk ielūkojoties partijas uzstādījumos un personāžu biogrāfijās, atklājas aina, kas vairs nav tik amizanta, bet raisa pārdomas par Krievijas interešu klātbūtni. Saeimas priekšsēdētājas biedra amatu ieņem bijusī “Saskaņas” jaunatnes organizācijas vadītāja un deputāta Alekseja Holostova palīdze Antoņina Ņenaševa. Aleksejs Holostovs savulaik attīstīja ekociematu tīklu, nosaucot tos par “Putinku” un “Medvedevku”.[1] Latvijas pārvēršana par ekociemu “Putinka” varētu būt “Progresīvo” ideoloģijas esence, raksturojot gan tai tuvās ekoloģijas tēmas, gan ceļa bruģēšanu Kremļa ietekmei.

Bieži kā attaisnojums tiek piesaukts politiskās pieredzes trūkums. Jā, “Progresīvie” ir samērā jauna partija – dibināta 2017. gadā. Tolaik viens no šīs partijas pamatuzdevumiem bija balsstiesību piešķiršana nepilsoņiem pašvaldību vēlēšanās. Praksē tas nozīmētu Latgales pārvēršanu par “Doņeckas Tautas Republiku”. Bet, kam kaitē pieredzes trūkums, to kompensē politiskais pragmatisms, jo, piemēram, šis programmas punkts tika izņemts no aprites, lai partija nenonāktu bezcerīgā “Saskaņas” strupceļā.

Kā šī partija tik strauji no sīkpartijas varēja izaugt līdz valdošās koalīcijas dalībniekam? Pirmkārt, “Progresīvo” ideoloģija ir dabisks turpinājums liberālisma attīstības tendencei Latvijā, arvien vairāk atsvabinoties no 18. novembra Latvijas atblāzmas, kas vēl bija stipri jūtama atjaunotās Latvijas pirmajās desmitgadēs. Jā, Latvijas politiskajam kuģim varbūt nav skaidra virziena, bet “Progresīvajiem” gan tāds ir – tas ir absolūti destruktīvs un nacionālajai idejai pretējs. Šī tendence ir bijusi pakāpeniska – sākot ar liberālā pragmatisma pārstāvjiem no “Latvijas ceļa”, turpinot ar “Jauno laiku” un “Vienotību” un nonākot pie “Progresīvajiem”. Savā ziņā ir noiets gandrīz pilns aplis – ja “Latvijas ceļš”, sevī iekļaujot arī vecos komunistus, tiecās pilnībā likvidēt padomju ekonomisko modeli, tad “Progresīvie” ar jaunu Kārļa Marksa fanu paaudzi atgriežas pie sociālisma. Bet šis sociālisms ir citāds – tas vairs nebalstās strādnieku šķiras interešu apsvērumos, bet gan “intersekcionālismā”, t. i., mītā par dažādu “upuru” grupu (sieviešu, homoseksuāļu, transseksuāļu, imigrantu utt.) interešu kopību. Protams, tas ir tikai mīts, jo nekādu objektīvu vienojošo interešu šīm cilvēku grupām nav, bet pati upuru–varmāku–aizstāvju konstrukcija politiskā līmenī ir manipulatīva, parazītiska un valsts kopējo labumu graujoša.

Otrkārt, jāsaprot, ka “Progresīvie” ir politiskais spārns plašākai metapolitiskai kustībai. Bez kreiso liberāļu ietekmes mediju, domnīcu un kultūras jomā, kas trīs desmitgades ir bagātīgi finansēta gan no ārvalstīm, gan valsts budžeta, “Progresīvajiem” nebūtu sociālās bāzes. Šī sociālā bāze, kas fiziski atrodas Rīgas centrā, bet garīgi pieder “pasaules pilsoņu” kārtai, veido “Progresīvo” kadru kalvi, sabiedriskās domas veidotājus un ietekmīgus atbalstītājus. Angļu valodas un sociālo mediju veidotā informatīvā telpa uzpūš no Latvijas realitātes neatkarīgus “realitātes” burbuļus, kuros tiek nekritiski pārņemtas Rietumu kreisuma tendences. Tās tālāk tiek iedzīvinātas Latvijā, skanot sašutuma pilnām replikām par Latvijas tumsonību un atpalicību. Tie ir Rietumu politiskie vēji, kas Latvijas kuģi dzen pa kreisi, “Progresīvos” padarot par pārskatāmā nākotnē noturīgu faktoru Latvijas politikā.

Nacionālās apvienības kļūdas

Politikā ir izšķiroši mirkļi, kurā politisks spēks var pārvarēt robežu starp marginālu ideoloģisku kopu un organizāciju, kas ir ieguvusi zināmu leģitimitāti, “nogaršojusi” varas resursus un apguvusi to noturēšanas mehānismus. “Progresīvo” gadījumā šis izšķirošais brīdis bija 2020. gads, kad pēc Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām tika izveidota koalīcija starp “Attīstībai/Par!”, “Progresīvajiem”, “Vienotību”, Nacionālo apvienību un LRA. Šo rindu autoram spilgtā atmiņā ir brīdis, kad vēl kā Nacionālās apvienības valdes loceklim no medijiem nācās uzzināt, ka paša partija lielā steigā par partneriem galvaspilsētā ir izvēlējusies “sarkanos”, kā tos tagad sauc Nacionālās apvienības valdes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Dombrava. Šī koalīcija Rīgas domē pastāvēja līdz 2023. gada vasarai, kad “Progresīvo” kodols tika izmests no Rīgas domes koalīcijas un nedaudz vēlāk “pārcēlās” uz jauno valdības koalīciju. Tāpēc pēkšņā retorikas maiņa sevišķi nesajūsmina, lai gan varbūt jāapsveic arī par ļoti novēlotu attapšanos – nu jau pašiem no opozīcijas soliem un bez manis partijas rindās.

Visticamāk, ka mērķis atbrīvoties no Nacionālās apvienības “Vienotībai” bija jau sen. 2022. gada Saeimas vēlēšanās, kas notika Ukrainas kara apstākļos, pat pieaugošas nacionālās apziņas apstākļos vēlētāji pamatā izvēlējās “Vienotību”, bet Nacionālā apvienība saņēma sliktāko rezultātu kopš 10. Saeimas vēlēšanām tālajā 2010. gadā. Kariņš acīmredzot uzskatīja, ka vēlētāju uzticības balsojums viņam kā valdības vadītājam krīzes apstākļos ir bijis balsojums par “Vienotības” politisko meistarību, bet Nacionālajā apvienībā redzēja partiju ar arvien rūkošu ietekmi, tāpēc izmantoja iespēju pilnībā atbrīvoties no Nacionālās apvienības, vienlaikus “adoptējot” jaunus partnerus – “Progresīvos”. No valstiskā viedokļa tas ir zaudējums, jo pat ar zaudētu agrāko kareivīguma garu Nacionālā apvienība vismaz pildīja bremžu funkciju attiecībā uz tautai kaitīgākajām iniciatīvām.

“Apvienotais saraksts” –  savādie lēmumi un neskaidrā nākotne

“Apvienotais saraksts” kā partiju apvienība vēl arvien ir pārāk neskaidrs veidojums, kurā ir gan daudzi enerģiski un ar šķietami labiem nodomiem apveltīti ļaudis, gan arī dažādi partiju “staigātāji” un personīgā PR meistari. Iespējams, ka tieši partijas izveidošanas ātrums ar ļoti dažādiem dalībniekiem, kuriem ir grūtības iekšēji vienoties par izlēmīgu stratēģiju, ir padarījis to par kopumā neefektīvu alternatīvu “Vienotības” un “Zemnieku savienības” nesalaužamajam varas monopolam. Partiju apvienība, kas sevi pieteica kā apņēmīgus krīzes situāciju risinātāju, savu Ministru prezidenta kandidātu Uldi Pīlēnu nemaz nevirzīja uz vēlēšanām, tādējādi noraidot tautas dotā mandāta nozīmi parlamentārā valstī. Pēc Saeimas vēlēšanām šī apvienība nekonkurēja ar “Vienotību” par Ministru prezidenta amatu ar vai bez tautas mandāta, savukārt vēlāk nesaprotamā kārtā virzīja šo pašu cilvēku Valsts prezidenta amatam – kura nozīme ir drīzāk simboliska, jo tam nav nekādas saistības ar krīžu risināšanu.

Politikā piedod daudz ko, bet ne biklumu un ambīciju trūkumu. Vēlākais lēmums nepiedalīties koalīcijā ar savu galveno konkurentu un pat ienaidnieku “Zemnieku savienību” bija loģisks un īpašas uzslavas neprasa. Tajā brīdī cīņa jau bija zaudēta pašu iekšējo šaubu un nesaprotamo rīcību dēļ – un tam nebija vairs nekāda sakara ar skaļo pieteikumu pirms vēlēšanām. Iespējams, ka nākotnē šī partiju apvienība spēs izveidot monolītu politisko spēku un mācīties no kļūdām, bet tikpat lielā mērā ir iespējams, ka tas būs vien kārtējais ideoloģiski neskaidrais “sastiķējums”, kādi top pirms katrām vēlēšanām un pazūd līdz nākamajām.

Ko darīt?

Pēc šīs iekšpolitiskās analīzes atgriežamies pie plašāka konteksta. Mēs dzīvojam blakus impērijai, kuras ideoloģija ir nāves kults – čekistu un marksistu ļaunuma pārpalikumu otrreizējā aktualizācija. Krievija jau vairākus gadsimtus veido fundamentāli atšķirīgu pieeju sabiedrības pārvaldē, ko tā tiecas balstīt uz varmācību, nebeidzamām manipulācijām ar patiesību, cilvēka cieņas noliegumu un savu pārvaldāmo subjektu apzinātu degradāciju (atcerēsimies gan Krievijas impērijas, gan PSRS laika identisko tautas nodzirdīšanas politiku). Šī impērija ved pilna apmēra militāru karu pret Ukrainu un informatīvu karu pret visu Rietumu civilizāciju. Latvijā šī cīņa notiek ar ļoti nevienlīdzīgiem nosacījumiem, jo Krievija, lai arī ļauna, ir monolīta, bet Latvija, lai arī demokrātiska, ir ielaidusi ienaidnieku pa vārtiem – burtiskā un pārnestā nozīmē.

Šī fundamentālā sadursme liek skatīt iekšpolitiskās intrigas atbilstošā mērogā. Drudžaina darbošanās, lai cīnītos par dažiem procentpunktiem reitinga vai “steigā sastiķētu” kādu jaunu “veidojumu”, neko nedos. Alvja Hermaņa ierosinājumi par partiju sistēmas likvidāciju, lai ieviestu tiešo demokrātiju, lai arī labi domāti, ir utopija un laika tērēšana – uz civilizāciju sadursmes robežas esoša Rietumu valsts neieviesīs pasaulē unikālu politisko sistēmu. Turklāt sistēmas ir tikai ietvari, kuru darbības virzienu nosaka kadri, kas tās piepilda. Trešās atmodas liktenis parāda, ko nozīmē atjaunot neatkarību, ja tālāko procesu turpina tie paši vecie čekisti un komunisti.

Ja tomēr jāformulē, kādai politiskai rīcībai šobrīd būtu jēga, tad tā būtu tāda politiskā spēka atbalstīšana, kas ir gatavs uzņemties krīzes vadību. Covid-19 laiks pierādīja, ka valsts spēj uzņemties lielu autoritāti, ja vien ir motivēta to darīt. Vai šobrīd būtu mazāka krīze? Dažu nedēļu laikā mēs esam pieredzējuši pieaugošas Krievijas un Baltkrievijas čekistu organizētās imigrantu plūsmas uz Latvijas robežām, kritiskās infrastruktūras bojājumus starp Igauniju un Zviedriju, Latvijas krievvalodīgo grupējumu draudus Latvijas skolām, Ukrainas prezidenta Zelenska brīdinājumu par Krievijas plānoto iebrukumu Baltijas valstīm tuvāko gadu laikā un Krievijas sponsorētu islāma teroristu aktivizēšanos. Kamēr Rietumi atsakās atzīt, ka civilizāciju konflikts ir sācies jau aizvakar, tikmēr Krievija turpina īstenot savu impērijas projektu un priecājas par Rietumu “nogurumu” no savas atbildības par tās civilizācijas saglabāšanu un turpināšanu.

Mēs esam krīzē un šādā situācijā krīzes vadības prioritātēm jābūt tikai dažām, jo citādi tās nav prioritātes, bet gan esošās valdības deklarācija. Šīs prioritātes būtu, pirmkārt, nacionāla vienība uz latviešu valodas un latviešu nācijas interešu bāzes. Otrkārt, stipra iekšējā un ārējā aizsardzība, kas sargā iedzīvotājus ne ar konvenciju papīru kaudzēm, bet ar valsts gatavību nevilcinoties lietot spēku gan pret varmākām, gan hibrīdkara elementiem, gan Krievijas konvenciālajiem militārajiem spēkiem, ja tie šķērsotu robežu. Treškārt, ekonomiskais taisnīgums nemitīgu nodokļu politikas eksperimentu vietā. Ceturtkārt, “kultūrkaru” apslāpēšana, nevis turpinot reaģēt uz kreiso diktētām pseidoproblēmām, bet gan stiprinot ikviena pilsoņa, nācijas un valsti veidojošās vērtības, kas noteiktas Satversmes ievadā. Visiem valstiski domājošiem pilsoņiem būtu jāapvienojas eksistenciālu draudu priekšā, bet tas nav iespējams ar tiem, kas kara apstākļos dara visu, lai Latvijā saglabātu “krievu pasaules” ietekmi, mēģina Rietumu vērtības vienādot ar radikālām kreiso dženderisma teorijām, bet par lielāko ļaunumu, līdzīgi Vladimiram Putinam, uzskata mazo tautu nacionālistus. Konservatīvā piesardzība, kas prasa ar vispārliecinošākajiem argumentiem pamatot izmaiņas, kas skar gadsimtiem senus civilizācijas elementus vai pat dabā sakņotu realitāti, ir īpaši aktuāla tad, kad šīs izmaiņas var veicināt mūsu tautas fizisku iznīcību visbrutālākajā veidā. Tāpēc ikviens nāciju šķeļošs jautājums “kultūrkaru” sfērā valstiskā līmenī būtu jāatliek līdz ģeopolitiskās situācijas noregulējumam.

Par vispārējiem rīcības principiem esmu rakstījis iepriekš, arī par nacionālkonservatīvas metapolitikas nepieciešamību.[2] Šobrīd jāsaprot, ka ziema patiesi tuvojas. Un tieši politikas “nomalēs” ir dzīvības avoti – brīvdomīgu latviešu kopas, aktīvie Ukrainas atbalstītāji, ģimeņu tiesību aktīvisti, ikviens latvietis, kas spītīgi atsakās runāt Krievijas valsts valodā. Uzturēt dzīvu 18. novembra Latvijas liesmu, vairot to, audzēt savus spēkus un iespēju robežās piedalīties politikā. Taču pārāk necerēt uz esošo partiju spēju apzināties situācijas nopietnību, mācīties no kļūdām un veidot ko līdzīgu augstāk minētajam politiskajam piedāvājumam ierastās koalīcijas/opozīcijas spēles vietā. Ideālistiem jāpaliek nomalēs, līdz atkal ir jēga pulcēties un būt spēkam, kas panāk Latvijas atdzimšanu, jo “mēs esam cīnītāji nevien par sevi, bet arī par to mazumiņu vērtību, ko var cerēt uzturēt un nodot tālāk.”[3]

[1] https://www.delfi.lv/delfi-tv-ar-jani-domburu/raksti/karnas-brutes-un-socialdemokratijas-privatizesana-progresivie-par-sevi-un-konkurentiem.d?id=50227297&page=4

[2] https://telos.lv/politiskas-perspektivas-liberalisma/

[3] Pauls Jurevičs, Nācionālās dzīves problēmas. Rīga: Valtera un Rapas akc. Sab. Apgāds, 1936, 133. lpp.

 
Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2024