Mārtiņš Rītiņš: Beidzot gribu iemācīties pateikt nē! ^{Apriņķis.lv}

“Zini, ko es gribēju? Savā dzimšanas dienas ballītē, kas notiks sestdien, izbērt trīs autokravas sausu kļavas lapu, lai viesi kārtīgi pa tām varētu izbradāties. Taču, kad man pateica, cik maksās šo lapu savākšana, atteicos. Skan traki, vai ne?” smej Mārtiņš.

– Esi teicis, ka negribi runāt par to, cik gadu tev īsti paliek, bet – vai tev patīk svinēt dzimšanas dienas?

– Parasti aizlaižos prom, taču, kad svinēju iepriekšējo desmitgadi, tomēr nolēmu sarīkot pasākumu savā Baltezera mājā. Smuki smidzināja lietutiņš, un atnāca gandrīz visi, kurus tiku aicinājis, – gandrīz 320 cilvēku. Bija ballīte ar vērienu! Tā tiešām bija viena traki skaista diena ar “Vincenta” gatavotajām uzkodām un mednieku zupu. Bet visās pārējās dzimšanas dienās esmu gribējis kaut kur aizbraukt – prom no visa – un neko nerīkot. Arī šoreiz es nemaz nebiju plānojis svinēt, bet tad režisore Dita Torstere-Stepīte mani uzrunāja, un es piekritu rīkot pasākumu, jo – neesmu iemācījies pateikt nē. Kanādā pat nopirku grāmatu “When I say no, I feel guilty” (“Kad es saku nē, jūtos vainīgs”), bet grāmata vēl joprojām stāv neatvērta. (Smejas.) Domāju, pēc šīs jubilejas gan to izlasīšu un tad sākšu teikt nē. Tā būs vēl viena lieta, ko būšu iemācījies, bet tikmēr būs pagājuši visi šie gadi. (Ilgi klusē.) Atceros, kad manai mammai bija piecdesmit gadu, es domāju: vai, cik viņa ir veca! Savukārt, kad manam brālim palika piecdesmit, domāju: paldies dievam, es esmu jaunāks! Un tagad pats nejūtos ne dienu vecāks, kā toreiz, kad man pašam bija piecdesmit.

– Tā dzimšanas diena bija īpaša?

– Jā, to svinēju Latvijā, un toreiz pie manis ciemos atbrauca visa ģimene – no Itālijas, Kanādas un Anglijas, jo esam izkaisīti pa visu pasauli. Tagad esam palikuši trīs – es un mani jaunākie brāļi, jo vecākais brālis jau ir aizgājis viņsaulē. Bet – viņš “aizgāja ar zvaigzni”, jo nomira tajā pašā dienā, kad dziedātājs Deivids Bovijs. Tā nu viņi abi tagad ir tur, uz mākoņa maliņas…

– Kas ir skaistākā un neaizmirstamākā dāvana, ko esi saņēmis?

– Kaklasaite, ko uzauda mana mamma! Tā ir dāvana, kuru atcerēšos visu mūžu un kuru saņēmu 21. dzimšanas dienā. Kaklasaite ir Latvijas karoga krāsās, turklāt pareizajās proporcijās, un es to mēdzu valkāt joprojām. Vēl vienu kaklasaiti, kuru rotā klavieru taustiņu raksts, dāvanā saņēmu no brāļa, – tā piederējusi dziedātājam Eltonam Džonam, un brālis to nopirka labdarības veikalā, kuram savas skatuves lietas ziedo mākslinieki. Sestdienas koncertā gan nevienu no šīm kaklasaitēm nesiešu, un vispār mani tur neviens nepazīs, jo – esmu mākslinieks un tā arī uzstāšos. Ballītē pirms desmit gadiem mans priekšnieks stāvēja pie koka, uz to visu skatījās un teica: “Dulls tu esi, bet tev izdodas!” (Smejas.)

– Esi stāstījis, ka reiz gribēji kļūt par žurnālistu. Vai tev ir bijuši vēl kādi sapņi par iespējamo profesiju?

– Kad man bija vienpadsmit gadu, es dejoju baletu – gan uz skatuves solo, gan kopā ar trupu. Man mammas krustmeita bija jāved uz baleta nodarbībām, un es parasti sēdēju un gaidīju viņu, bet reiz skolotājs teica, lai es arī nāku un piedalos. Tad gluži kā Billijs Eliots nodejoju trīs gadus. (Smaida.) Šis manas dzīves posms tiks parādīts arī sestdienas koncertā, un tam atbilstošu priekšnesumu gatavo primabalerīna Lita Beiris.

Esmu gribējis būt arī popdziedātājs, un pirmais albums, ko nopirku, bija Vīnes zēnu kora ieraksts, bet mana mīļākā dziedātāja ir Marianna Feitfula. Esmu bijis uz viņas koncertiem gandrīz visos kontinentos, un man ļoti gribējās, lai viņa uzstājas manā jubilejas koncertā, taču pēc divām operācijām Feitfula diemžēl vairs neceļo.

– Un tomēr tu izvēlējies pavāra arodu…

– Kad dzīvoju Toronto, mazliet rakstīju vietējai avīzei, bet tad pienāca brīdis, kad gribēju daudz ceļot, un man šķita – o, žurnālisti daudz ceļo, visur tiek iekšā par velti, mielojas par velti. Viņi ir kā mūsu diplomāti. (Smejas.) Taču jau tolaik man ļoti patika gatavot, tāpēc vecākais brālis jautāja, kāpēc es negribu kļūt par kuģa pavāru. Tā nu par pavāru kļuvu, pateicoties vecākajam brālim, un es viņam joprojām to nevaru piedot, jo tiešām nevarēju iedomāties, ka tas ir tik smags darbs. Varbūt būtu bijis vieglāk, ja es būtu koncentrējies uz vienu lietu – būtu beķeris, konditors –, nevis paņemt visu tik plaši un vadīt lielu iestādi.

– Tu to saki par “Vincentu”?

– Jā. Man gan pirms tam Kanādā bija sava firma ar 150 darbiniekiem, un mums gāja tiešām labi, bet tad Latvija atguva neatkarību, un mana krustmāte Velta Toma reiz teica: laidies prom uz Latviju! Mamma gan gribēja, lai nebraucu uz šejieni, un kad jautāju, kāpēc tā, viņa teica: Latvijā vēl ir padomju armija, man ir bail, un iedomājos, ka viss vēl var mainīties. Bet, kā atbraucu uz Latviju, tā arī šeit paliku.

– Vai vēl atceries, kāda bija Rīga, kad tu šeit ieradies pirmoreiz?

– Pirmoreiz Latvijā bijām 1980. gadā. Tas bija īsts kultūršoks! Nemaz nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka esmu iepīts tajos maisos! (Smejas.) Jo mums gan sekoja, gan klausījās, ko runājam, tiekoties ar draugiem un radiem viesnīcā “Latvija”. Vienu dienu ilgi un daudz staigājām, un to, kurš mums sekoja, varēja redzēt pa kilometru, jo, cik atceros, sekotājam bija lillā portfelis. (Smejas.) Tāds bija mans sākums… Atceros, kā staigāju un skatījos, un Rīga bija tik skaista! Tagad tā ir vēl skaistāka, un arī tie grausti vēl joprojām labi izskatās…

– Ja reiz runājam par čekas maisiem – vai, tavuprāt, tos vajadzēja atvērt?

– Jā, un to vajadzēja izdarīt jau sen. Anglijā un citur pasaulē šādus dokumentus atslepeno pēc trīsdesmit gadiem. Tāpēc arī šeit to nevajadzēja vilkt garumā.

– Tev nav radusies sajūta, ka Rīgai pietrūkst saimnieka rokas?

– Zini, trūkst gan, un lietas varētu notikt daudz ātrāk, ja nebūtu tās birokrātijas. Jau toreiz, kad ierados Rīgā, atradu telpas Vaļņu ielā, bijušajā Mākslas darbinieku namā. Kanādieši, tostarp Brunis Rubess, solīja atbalstīt manu biznesu, bet bija jācīnās ar Rīgas domi, un šī lieta uz tiesu aizgāja piecreiz, līdz pat Augstākajai tiesai. Toreiz vēl nezināju vārdu “kukulis”. (Smejas.) Tā arī viss beidzās, un telpas es nedabūju.

– Bet tā vietā tu tiki pie “Vincenta”…

– Tad jau biju pilnīgi pārtaisījis ēdināšanu Latvijas Bankā, darbojos arī Rīgas Kinostudijā, palīdzēju vēl dažiem uzņēmējiem un paralēli konsultēju “Vincentu”, kas bija domāts kā maza kafejnīca ar mākslas galeriju un studiju. Iegāju pa durvīm ar vienu kāju, paliku tajā iekšā ar abām, un tā “Vincents” ar laiku kļuva par Baltijas labāko restorānu.

– Varbūt arī pats esi saņēmis piedāvājumu iet politikā un izmantot iespēju visu sakārtot?

– O, jā! Viens politiķis no Zaļās partijas mani aicināja pievienoties partijai, un tad vienai avīzei uz vāka reiz bija lasāms: “Rītiņš ir “zaļais”!” (Smejas.) Bet, ja nopietni, es nekad negribētu iet politikā, jo uzskatu, ka viens cilvēks neko daudz nevar mainīt, lai gan piekrītu teicienam, ka piliens pa pilienam var sadrupināt klinti. Politika nav priekš manis, lai gan man patīk sekot līdzi Lielbritānijas un Amerikas politikā notiekošajam. Man patīk britu premjers Boriss Džonsons un vienā ziņā arī Donalds Tramps, jo viņi abi nav garlaicīgi. Un, ja tu man prasi, vai un kad būs “breksits”, es teikšu: met kauliņus gaisā, jo neviens uz šo jautājumu nevar atbildēt! Bet, jā, politika ir īsta dubļu peļķe un ļoti netīra lieta.

– Visu šo stāstot, tev nerodas vēlme apsēsties un uzrakstīt memuārus par šajos gados piedzīvoto?

– Man jau viss šur tur puslīdz ir pierakstīts. Kad Londonā divas dienas staigāju kopā ar Noru Ikstenu, viņa teica: “Mārtiņ, tev jāuzraksta grāmata! Un receptes tur nevajag rakstīt, varbūt tikai dažas pa vidu un ja nu tikai par to, ko esi pasniedzis karalienei Elizabetei II un Jeļcinam.” Viņa arī saka: “Es zinu, kā to grāmatu saukt – “Cilvēki, kas mani pazina”. Un nevis “Cilvēki, kurus es pazinu”.” (Smaida.) Bet tā rakstīšana iet ļoti lēni. Mēdzu staigāt pa mežu un visu ierunāt diktofonā, un visi domā, ar ko es tik vēlu pusnaktī mežā runāju. (Smejas.) Man uz pieres ir lampiņa, un, ja ieraugu kādu sēni, tad to pie viena arī paņemu.

– Šajos gados esi ēdinājis daudz slavenību, kas viesojušās Latvijā, arī karalieni Elizabeti, Eltonu Džonu…

– Jā, šādu cilvēku ir bijis ļoti daudz, un man ir jautāts, kurš no viņiem man visvairāk patika, un tad parasti atbildu, ka tas ir pēdējais cilvēks, ko pabaroju. (Smaida.) Atceros brīdi, kad Boriss Jeļcins uzkāpa uz tanka Maskavā – tad, kad bija apvērsums. Toreiz to visu skatījos televīzijā, un man pat neienāca prātā, ka šo cilvēku, kam bija tik spēcīga aura, satikšu Rīgā… Tas bija fenomenāli! Viņš bija kā lauva! (Domā.) Īpašs cilvēks bija arī Džordžs Bušs juniors. Pirmoreiz viesojoties Rīgā, viņš šeit pavadīja septiņpadsmit stundas, un, kad visi bija paēduši un jau gāja prom, Bušs nāca atpakaļ. Sākām runāt, un es nekad nebūtu domājis, ka viņš paspiedīs man roku, uzsitīs uz pleca un teiks, ka mūsu gatavotais steiks ir fenomenāls. Zināju, ka Bušs nāk no Teksasas, tāpēc gribēju pagatavot tādu steiku, kā taisa tur, un viņš atzina, ka tas bijis tikpat garšīgs kā mājās. Kad biju Vašingtonā, mani uzaicināja ciemos uz Balto namu; esmu to izstaigājis krustu šķērsu un bijis tādās vietās, kur parasts cilvēks netiek iekšā, – visās virtuvēs, rožu dārzā, visur… Savukārt karaliene Elizabete II bija izdarījusi savu “mājas darbu” – viņa zināja, ka esmu no Anglijas un ka esmu mācījies Vestminsteras koledžā. Man tiešām atkrita žoklis, ka viņa kaut ko par mani zina! Protams, diez vai viņa pati meklēja informāciju “Google”, taču karaliene vienmēr interesējas par to, kas tiks gatavots valstīs, uz kurām viņa dodas. Un nav noslēpums, ka Vestminsteras pilī viņa pati vienmēr pārbauda galdu, pirms kāds pie tā sēžas.

– Šķiet, pavāram jābūt arī labam psihologam, lai varētu saprasties ar šādiem cilvēkiem…

– Ir, ir, un man liekas, ka tā pietrūkst Latvijā, – pavāram jāiet ārā pie cilvēkiem, viņš nevar dzīvoties tikai virtuvē pie plīts. Piemēram, šādā veidā slaveno britu pavāru Gordonu Remziju esmu saticis trīsreiz, kad viņš iznāca ārā pie viesiem. Anglijā un Kanādā esmu iemācījies, ka cilvēki grib sagaidīt ne tikai to, ka viesmīlis noliek ēdiena šķīvi tev priekšā, bet arī redzēt ēdiena autoru.

– Kādreiz esi teicis, ka domā par pavāru šova rīkošanu, bet pats esi guvis lielisku pieredzi, savulaik piedaloties šovā “Dziedi ar zvaigzni”…

– Jā, tas bija viens no pirmajiem TV šoviem Latvijā, un tajā piedalījos kopā ar lielisko operdziedātāju Eviju Martinsoni. Šķiet, viens no neaizmirstamākajiem mūsu priekšnesumiem bija dziedājums no Endrū Loida Vēbera operas “Operas spoks”, kur man bija maska uz sejas un es laidos lejā pa virvi… (Smaida.) Nesen noskatījos šā priekšnesuma ierakstu: komponists Juris Karlsons, kurš bija žūrijā, mums iedeva deviņus punktus, vokālā pedagoģe Anita Garanča desmit, dziedātāja Maija Lūsēna deviņus, ceturtais žūrijas dalībnieks deva astoņus punktus, un viņam bija taisnība. Varu atzīties, ka šovā piedalīties nemaz negribēju un atteicu trīs reizes. Kad aicināja ceturto reizi, teicu: labi, piedalīšos, ja dabūsiet man operdziedātāju! Domāju, ka pēc pirmās tūres mūs izbalsos ārā, bet noturējāmies ilgi – gandrīz līdz finālam. Tas bija skaists laiks! Iespējams, šī dziesma skanēs manā jubilejas koncertā, bet varbūt kopā ar Eviju dziedāsim “Mēs, jautrie pavāri” no filmas “Vella kalpi”.

– Pirms septiņiem gadiem nesi olimpisko lāpu Londonas olimpiādē, bet vai ir vēl kāda lieta, ko tu noteikti gribētu izmēģināt un piedzīvot?

– Esmu izmēģinājis kaitbordu, bet lēkt ar izpletni vai ar gumiju no liela augstuma gan negribētu. Bet nu jau trīs gadus esmu veģetārietis, un to vajadzētu izmēģināt katram labam pavāram, jo viņam ir jāzina, kā tas ir, lai varētu gatavot ēdienus arī veģetāriešiem un vegāniem. Jauna pieredze vienmēr nāk par labu, jo – mēs esam tas, ko mēs ēdam. Tāpēc man gribētos, lai cilvēki tomēr šai lietai pievērstu daudz lielāku uzmanību.