Aborts un sievietes balss ^{Apriņķis.lv}

Aprīlī plašu rezonansi izraisīja Romas Katoļu baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča teiktais kādā raidījumā, ka ikviens ieņemts bērns ir pelnījis tiesības dzīvot. Viņš to sacīja Ukrainas kara kontekstā, aizstāvot tiesības uz dzīvību arī karā notikušas izvarošanas rezultātā ieņemtiem bērniem. Žurnāla "Rīgas Laiks" jūnija numurā Dr. theol. Ilze Jansone uz šiem pašiem arhibīskapa vārdiem reaģēja ar savu komentāru rakstā "Zbigņeva veseris".

Ne visas sievietes

Atzīšos, ka šis komentārs mani ļoti samulsināja. Saprotu, ka tas bija īss un īsā tekstā ir ļoti grūti sniegt izvērstu argumentāciju saviem apgalvojumiem. Tomēr es nekādi nespēju saprast, kāpēc Ilzei Jansonei šķiet, ka: 1) nav tādu sieviešu, kas protestētu pret abortiem; 2) pret abortiem iebilst tikai Romas Katoļu baznīca.

Ņemot vērā to, ka Ilze nepārprotami aizstāv mākslīgos abortus, un pieļaujot, ka savā vidē viņa komunicē tikai ar līdzīgi domājošām sievietēm, kā arī apzinoties, ka Latvijā īsti nepastāv publiska un skaļa "par dzīvību" un "par izvēli" viedokļu pretstāve (atšķirībā no ASV, latvieši ar abām pārliecībām savus viedokļus pauž diezgan atturīgi), pieņemu, ka abortu aizstāvji par protestiem, kas nenāk no katoļu baznīcas klēra, var labākajā gadījumā pat nenojaust, sliktākajā – neuzskatīt tos par nozīmīgiem.

Lai kā arī būtu, ja kāda sieviete, atsaucoties uz "rūpju ētiku", apgalvo, ka baltie vīrieši par daudz bāžas sievietes ķermeniskajos procesos un neieklausās sieviešu balsī, es kā sieviete aicinu nerunāt manā vārdā un nerunāt visu sieviešu vārdā. Ka tādas sievietes kā Ilze Jansone balsi nesadzird ne tikai katoļu baznīcā, bet arī ārpus tās, šaubu nav. Taču šāda nostāja nebūt nav visu sieviešu nostāja, tāpēc runāt par sievietes balss nedzirdēšanu ir pilnīgi aplam. Es esmu sieviete, es esmu par to, ka ir jāizglīto sabiedrība, kā tiek veikti aborti un kā attīstās dzīvība sievietes klēpī. Ir jāmaina cilvēku domāšana, lai aborts sabiedrības vairākumam nešķistu pieņemams risinājums.

Kamēr Latvijā par šiem jautājumiem runā tikai ziņu portālu komentētāji, jūnijā ASV Augstākā tiesa nolēma atcelt spriedumu lietā Roe vs. Wade, kas tiesības uz abortu definēja kā konstitucionālas tiesības. 1973. gadā Augstākās tiesas tiesnešu sastāvā bija deviņi vīrieši, no kuriem septiņi balsoja par, divi – pret. 2022. gadā Augstākās tiesas sastāvā bija seši vīrieši un trīs sievietes, no kuriem par sprieduma atcelšanu balsoja pieci vīrieši un viena sieviete, pret bija divas sievietes un viens vīrietis. Turpmāk aborta juridiskais regulējums būs katras pavalsts ziņā, būtiski samazinot iespēju veikt abortu tām sievietēm, kuras dzīvo pavalstīs ar ļoti striktiem aborta ierobežojumiem.

Eiropas Parlaments nosaka tiesības uz abortu

Šis lēmums izraisīja milzīgu sabiedrības viļņošanos un atbalsojās arī Eiropā. Par šo lēmumu rakstīja ne tikai plašsaziņas līdzekļi. Eiropas Parlaments nekavējoties izstrādāja rezolūciju B-9-2022-0365, kas pieprasīja, lai Eiropas Pamattiesību hartas 7. pants tiktu papildināts ar jaunu apakšpunktu 7a: "Tiesības uz abortu. Ikvienam ir tiesības uz drošu un legālu abortu." Eiropas Parlamentā kopumā ir 705 deputāti, no kuriem apmēram trešdaļa izvēlējās par šo rezolūciju vispār nebalsot. Tomēr tā tika pieņemta ar 355 balsīm par un 155 balsīm pret, 38 deputāti atturējās. Vienkāršojot varētu teikt, ka pēc tam, kad ASV bija nolēmusi, ka tās juridiskais ietvars būs tāds pats kā Eiropas Savienībai, Eiropas Parlaments šādu lēmumu nosodīja un pieprasīja, lai Eiropas Savienībā tiktu ieviests tāds pats juridiskais regulējums, kādu ASV tikko atcēla. Eiropas Savienība nekad iepriekš nebija atzinusi, ka aborts pieder pie pamattiesībām, kuras pienākas garantēt ikvienai dalībvalstij, ieskaitot tās, kur pieeja abortam ir ļoti ierobežota.

Lasot balsošanas sarakstu, mani pārsteidza, ka iedalījums konservatīvajos un liberāļos ir diezgan neskaidrs un izplūdis. Es, protams, sagaidīju, ka kreisi noskaņotās politiskās partijas balsos par, bet labēji noskaņotās pret. Taču izrādījās, ka šajā lietā daļa labējo nobalsoja par, bet virkne kreiso – pret. Un tas ir ļoti interesants novērojums. Varētu teikt, ka jūnijā aborta jautājums bija nokaitēts līdz baltkvēlei gan ASV, gan ES. Bet Latvijā pa to laiku… Jā, Latvijā viss bija mierīgi. Tikai ziņu portāli uzbāzīgi bieži sāka publicēt dažādus abortu tēmai veltītus stāstus (vai arī es tos agrāk nebiju ievērojusi?).

Manuprāt, no notikušā var secināt vairākas lietas: 1) abortu nevar skatīt kā reliģisku jautājumu, kaut arī cilvēki, kuriem ir reliģiska pārliecība, kopumā, visticamāk, būs mazāk toleranti pret abortu nekā neticīgie. Vienlaikus ir arī pretēja tendence: ir gan ticīgie, kas iestājas "par izvēli", un neticīgie, kas iestājas pret, turklāt nevis kā indivīdi, bet kā organizētas apvienības; 2) ja vīrietis izsakās pret abortu, tas nenozīmē, ka viņš izsaka kādu īpašu vīrieša viedokli, jo spilgtākās dažādu nozīmīgu "par dzīvību" kustību dibinātājas un vadītājas ir sievietes, kuras ap sevi pulcina citas sievietes; 3) mūsdienu feminisms nav viendabīga kustība, kuras centrā kā pamatpīlārs būtu tiesības uz mākslīgo abortu, un ir gana daudz feministu, kas iestājās "par dzīvību".

Tagad iztirzāšu šīs tēzes sīkāk, ņemot par piemēru dažādas organizācijas ASV, jo, kā jau sacīju, Latvijā debates par šo jautājumu notiek reti.

Aborts nav reliģisks jautājums

Pieņēmums, ka cilvēka dzīvības neaizskaramību kopš ieņemšanas brīža aizstāv tikai baznīca, ir ļoti tālu no patiesības. Cilvēks un cilvēka dzīvības vērtība nav reliģiskas dogmas. Ne visas lietas, ko sludina baznīca, ir reliģiskas. Piemēram, bauslis "Tev nebūs zagt" savā izteiksmē cēlies no reliģiska aizlieguma, bet nevienam nenāk prātā apgalvot, ka zagšanas ļaunums būtu reliģiska dogma un tāpēc to nedrīkstētu uztiept visai (neticīgajai) sabiedrībai. Tā ir norma, bez kuras ievērošanas sabiedrības normāla funkcionēšana būtu apdraudēta. Arī aborta jautājums pēc būtības ir tāds, jo tas ietekmē sabiedrību, kurā dzīvojam, tāpat kā zagšana.

Nepavisam nav tā, ka pret abortu iestātos tikai kristīgi noskaņoti cilvēki (es saku – kristīgi, jo ir reliģijas, kas abortā nesaskata nekādu problēmu, tāpēc atkārtošos: visu diskusiju par abortiem reducēt uz reliģiskiem uzskatiem ir visai tuvredzīgi). Arī ateisti, agnostiķi vai vienkārši neticīgie var iestāties pret abortiem diezgan radikālā veidā. Ir ļoti maldīgi iedomāties, ka tādu cilvēku nav.

Viena no vadošajām "par dzīvību" organizācijām ASV saucas "Sekulārā kustība par dzīvību". To dibināja Kelsija Hazarda. Mājaslapas ievadā nejaušo tīmekļa viesi sagaida teksts: "Tev nav jābūt ticīgam, lai cilvēku nogalināšanu atzītu par problēmu. Mēs priecājamies satikt aktīvistus "par dzīvību", slepeni "par dzīvību" noskaņotus cilvēkus, cilvēkus, kuri svārstās, un ikvienu, kuru interesē sekulāri argumenti pret abortu." Par reliģisko pārliecību viņi raksta šādi: "Lai iestātos par dzīvību, reliģija nav vajadzīga vairāk, kā iestājoties par jebkurām citām cilvēktiesībām."

Britu publicists un ateists Kristofers Hičenss, kas par Dievu ir teicis tādas lietas, kuras es labāk neatkārtošu, pārsteidzošā kārtā arī bija pret abortu. Kad Hičensam jautāja, vai viņš atbalstītu federālu abortu aizliegumu, izņemot izvarošanas un incesta gadījumos, viņš atbildēja: "Jā, bet es gribētu redzēt kaut ko daudz plašāku – lielāka mēroga vīziju. Mums nepieciešams jauns līgums starp sabiedrību un sievieti. Progresīvs līgums, jo tas ir paredzēts nākamajai paaudzei. Es ierobežotu abortus lielākajā daļā gadījumu. Es zinu, ka vairumam sieviešu nepatīk taisnoties citam cilvēkam par savas dzīves apstākļiem. Dažas no viņām jautātu: "Kā tu iedrošinies mani kam tādam pakļaut?" Taču, piedodiet, kundze, tas ir ārkārtīgi nopietns sociāls jautājums. Tas attiecas uz visiem."

Mīklaini, kāpēc ikreiz, kad kāds ieminas, ka aborts nav risinājums un ka ikviens nedzimušais bērns ir pelnījis tiesības dzīvot, pirmā atbilde, kas atskan, ir šāda: "Es nevēlos nevienu nosodīt." Bet runāt par kaut ko nenozīmē kādu nosodīt. Hičenss ļoti pareizi norāda, ka pārmaiņas nepieciešamas visā sabiedrībā. Aborts nav sievietes privāta lieta. Aborts skar mūs visus, arī tos, kas šādu lēmumu nekad nav pieņēmuši. Protams, ka sievietes ir ļoti atšķirīgas, viņas domā un reaģē dažādi, tāpēc negaidīta grūtniecība var izraisīt ļoti plašu reakciju spektru. Par to nav nekādu šaubu. Hičenss un Stankevičs (un es, lai nebūtu atkal tikai vīrieši) vienīgi apgalvo, ka mūsu sabiedrības attieksmi pret abortu nevar balstīt šajās individuālajās sieviešu reakcijās. Pretējā gadījumā mēs riskējam bērnu tiesību jomā atgriezties antīkās Romas vergturu sabiedrībā, kur pēc bērna piedzimšanas tēvs izlēma, ko ar bērnu darīt – pieņemt vai ne. Mūsdienu progress tad nu būtu tas, ka šo lēmumu pieņem bērna māte. Fakts, ka aborts notiek grūtniecības laikā, bet romieši bērnus nogalināja pēc piedzimšanas, mani nepārliecina par šo pieeju atšķirīgumu. Romiešiem nebija medicīnisku un ķirurģisku iespēju atbrīvoties no bērna pirms tā dzimšanas.

Man patika Hičensa piemērs par jaunu līgumu starp sabiedrību un sievieti. Es šajā līgumā redzu sabiedrības apņemšanos palīdzēt sievietei uzaudzināt bērnu. Ne velti angļu valodā ir teiciens, ka nepieciešams vesels ciems, lai uzaudzinātu bērnu. Arī gribētu un gaidītu bērnu sievietei audzināt vienai nav viegls uzdevums. Kad pirms pāris gadiem Liepājā notika traģiskais gadījums ar mazo Ivanu, kurš viens pats bija braucis ar autobusu, izkāpis no tā, apmaldījies mežā un tur gājis bojā, sākās kampaņa "Svešu bērnu nav". Tolaik pārsteidza, ka neviens pieaugušais visā šajā piecus gadus vecā zēna ceļā nebija painteresējies, kurp viņš dodas. Bet pieaugušo apkārt bija daudz: uz ielas, pieturā un autobusā.

Daudzi bērni tiek sadalīti gabalos un no metāla šālītēm izsviesti medicīniskajos atkritumos tikai tāpēc, ka pieaugušajiem, uz kuriem tas tieši neattiecas, ir vienalga. Nē, izteikties aborta jautājumā nenozīmē uzspiest savu viedokli citiem. Paust savu viedokli, paust traucējošu viedokli vēl nenozīmē to uzspiest. Arī aicināt uz pārmaiņām sabiedrībā vai pārmaiņām ierastajā uzvedībā nenozīmē uzspiest savu viedokli. Tas ir mēģinājums pārliecināt pietiekami lielu skaitu cilvēku, lai šīs pārmaiņas varētu notikt.

Jaunā viļņa feministes

Runājot par pārmaiņām sabiedrībā, gribētu pieminēt arī organizāciju "Jaunā viļņa feministes", kuru dibinājusi Destinija Herndona-Delarosa. Par savas organizācijas misiju viņa raksta: "Mēs pastāvam, lai pieprasītu tādu nākotni, kurā sievietes spētu piedalīties sabiedrībā, neupurējot savus bērnus uz «vienlīdzības» altāra. Mēs spējam kaut ko, ko nespēj vīrieši, – dāvāt šai pasaulei jaunu dzīvību. Patriarhāts sagrāba varu, pielietojot vardarbību pret vājākajiem, un mēs atsakāmies atkārtot šādu modeli. Tādam modelim nav vietas patiesi vienlīdzīgā nākotnē ikvienam cilvēku saimes loceklim." Nezinu, vai varu pilnībā piekrist viedoklim, ka sievietes ir bijušas vīriešu apspiestas, taču man ļoti patīk šī jaunā feminisma piesargāšanās, lai no apspiestajām nekļūtu par apspiedējām.

Turklāt šīs feministes savos izteikumos ir vēl radikālākas par vairumu kristiešu, jo viņas vēlas pilnīgu abortu aizliegumu bez izņēmumiem. Viņas lieto ļoti interesantu argumentāciju, kā šāds aizliegums varētu uzlabot, nevis pasliktināt sieviešu stāvokli. Šeit piedāvāju izvilkumus no izklāsta, kā šīs grupas feministes saredz nepieciešamos uzlabojumus sabiedrībā. "Aborta kā vieglākā ceļa atcelšana garantē, ka cilvēki skaļi pieprasīs labākus apstākļus sievietēm. Kāpēc lai viņi piepūlētos un skaļi protestētu, tā radot lielas galvassāpes, kamēr pastāv vienkāršs risinājums – legāls aborts? Sievietes un viņu atbalstītāji kāpinās spriedzi, lai radītu sabiedrību, kurā tiek izrādīts lielāks atbalsts un gods grūtniecēm un mātēm. Tādu sabiedrību, kas uzņemas galīgo atbildību par bērnu kvalitatīvu audzināšanu. Legālais aborts vairs nemazinās šo spriedzi gluži kā evakuācijas vārsts. Nebūs vieglāka ceļa. Šāda sociālā spriedze, visticamāk, sasniegs tādus apmērus, ka dos rezultātu. Tādu īstermiņa risinājumu kā aborts pieņemšana tikai kavē īsteno reformu veikšanu – tādu reformu kā pienācīgs maternitātes un paternitātes atvaļinājums, darbavietas saglabāšana, kvalitatīva bērnu pieskatīšana, sabiedrības atbildība par visu vecumu cilvēkiem, kā arī bērnu pieskatītāju ekonomiskais pienesums. Kamēr vien aborts būs pieņemams, sabiedrība nekad neķersies pie patiesajiem dzimumu nevienlīdzības cēloņiem." Feministes, kuras iestājas par dzīvību, ir apvienojušās daudzās un dažādās organizācijās, bet "Jaunā viļņa feministes" man šķiet pati simpātiskākā apvienība.

Bērns neietilpst plānos

Biju plānojusi ar šo arī beigt savu apskatu par aktīvistiem, kas nav kristieši, taču kāda publikācija mani pamudināja pieminēt arī tādus «par dzīvību» aktīvistus, kuri noraida baznīcas seksuālās morāles normas. Pastāv arī tā sauktās LGBTQ+ grupas un organizācijas, kuras iestājas "par dzīvību", uzskatot abortu par cilvēktiesību pārkāpumu. Kāds vīrietis, vārdā Keldens Formosa, kurš sevi sauc par geju, dalījās pārdomās, kāpēc viņš ir pret abortu. Formosa plaši izsakās par to, kādi ir jauniešu plāni dzīvei: izglītība, karjera un, protams, izklaides. Runājot par šiem dzīves plāniem, viņš saka: "Kaut arī šāda pieeja dzīvei ir mazliet ierobežojoša, tajā ir daudz laba. [..] Tāpēc nav nekāds brīnums, ja tad, kad notiek kaut kas negaidīts, kas izjauc šos plānus, cilvēkiem ir viena un tā pati instinktīvā un baiļpilnā reakcija: tikt vaļā no traucēkļa. Atbrīvoties no tā. Izlikties, ka tā nekad nav bijis. Daudziem aborts ir veids, kā paturēt savu dzīvi ierastajās sliedēs, pieturēties pie šaurā un specifiskā priekšstata par dzīvi, pat ja tas nozīmē pārtraukt kāda cita dzīvību. Esmu gatavs atzīt par pamatotām bailes, ko rada negaidīts un negribēts aicinājums atteikties no saviem plāniem, tos būtiski mainīt. Neatkarīgi no tā, cik taisnīga būs mūsu sabiedrība, laist pasaulē bērnu, kuru negaidīji, nekad nenozīmē tikai sīkas pārmaiņas. Taču atteikšanās no saviem plāniem var būt arī dzīvības avots."

Visbiežāk, kad piemin aborta morālo ļaunumu, tie, kas iebilst, piesauc izvarošanas, incestu, mazgadīgas grūtnieces, smagas veselības problēmas, nabadzību un invaliditāti. Kā sacīja kāds amerikāņu komentētājs, tas ir "pilns komplekts no romāna "Nožēlojamie"". Lai gan šie gadījumi tiek izvirzīti priekšplānā, debatējot par abortu atļaušanu vai aizliegšanu, paliek nepamanīts, ka tā ir tikai ļoti maza daļiņa no visiem veiktajiem abortiem. Lielākā daļa notiek tikai tāpēc, ka, kā raksta Keldens Formosa, bērns neietilpa plānos.

Bieži domāju par to, cik cilvēks ir pretrunīgs. Mums Latvijā ir pasen izveidojusies tradīcija gada nogalē īpaši godināt cilvēkus, kas ir paveikuši citu labā kaut ko nozīmīgu. Ceremoniju sauc par "Latvijas lepnumu". Tajā parasti var uzzināt ārkārtīgi saviļņojošus stāstus par nesavtību, uzupurēšanos, pašaizliedzību un mīlestību. Kad redzu ceremonijas apmeklētājus zālē, ļoti bieži, notiekošo vērojot, viņiem acīs ir asaras. Mēs taču gribam dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēki ir iejūtīgi un labi cits pret citu, pat ja tas prasa pārskatīt savas dienas, gada un pat visas dzīves plānus. Ir ļoti labi nospraust dzīvē mērķus un tiekties uz tiem, bet to nevar darīt par kāda cita dzīvības cenu.

Runāsim skaļāk

Atgriežoties pie sievietes balss nesadzirdēšanas, baidos, ka Ilzei Jansonei ir taisnība, tikai no diametrāli pretējās puses. Ja sieviete principiāli iestājas pret grūtniecības pārtraukšanu, viņai ir ļoti grūti kaut kur šo viedokli izteikt. To vienkārši nepublicē. Tas, protams, var radīt maldinošu priekšstatu, ka tādu sieviešu nav un ka arhibīskaps pauž tikai savas katoļu vīrieša domas, nevis viedokli, kuru aizstāv gan katolietes, gan ateistes, gan feministes, gan lezbietes. Mani pašu personīgi ir pārsteidzis, cik ārkārtīgi dažādi un pretišķīgi uzskati var būt sievietēm, ar kurām es varu būt vienisprātis tikai šajā vienā jautājumā: ka aborts nav risinājums nevienam un ka mēs ne savus, ne svešus bērnus neesam gatavas izmest medicīniskajos atkritumos. Varbūt sievietes, kam rūp nedzimuši bērni, runā par maz un pārāk klusi.

Meitenes, runāsim skaļāk!

TEV VISS IZDOSIES
Daudzi cilvēki tev droši vien tagad stāsta, ko tu tagad nevarēsi.
Lai viņi aizveras!
Mūsu uzdevums ir tev pateikt, ko tu spēsi.
Tu spēsi dzemdēt šo bērnu un pabeigt mācības.
Tu vari turpināt grūtniecību un būt veiksmīga.
Tu esi pietiekami stipra, lai to paveiktu.
Tu esi pietiekami stipra, lai tiktu galā arī viena pati, ja vajadzēs.
Jo tu neesi lūzere, draudzenīt!
Tev šobrīd tiek piedāvāta brīnišķīga iespēja. Tev ir iespēja kļūt par kāda varoni.
Tev ir iespēja izglābt kādam dzīvību.
Tu esi stipra. Tev nevajag abortu.
Mēs tev nerādīsim skumjus attēlus ar bēdīgām meitenēm, kas lūkojas lietū pa logu.
Jo tā neesi tu.
Ieslēdz savu lauvenes režīmu!
Ir notikuši negaidīti s*di, un vai zini, ko tu dari?
Tu tiec ar tiem galā kā pavēlniece.
Drosme nenozīmē, ka tev nav bail.
Drosme nozīmē, ka tev ir bail, bet tu izvēlies nepadoties šīm bailēm.
Šobrīd tevī ir jauna dzīvība.
Tikai tu vari to izglābt.
Tu to varēsi, un mēs būsim ar tevi, lai palīdzētu.
ESI VARONE!
Izglāb sava bērna dzīvību.

"New Wave Feminists" jeb "Jaunā viļņa
feministu" "Facebook" lapas logo.