Menu
 

Režisore Linda Olte: Vieglāk ir iedot tableti Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto – Aija Melbārde Foto – Aija Melbārde

No 21.oktobra Latvijas kinoteātros būs skatāma spēlfilma “Māsas”. Sociāla drāma par bērnunamā uzaugušām māsām, kurām paveras iespēja tikt adoptētām amerikāņu ģimenē. Deviņgadīgā Diāna ir laimīga, ka viņai beidzot būs īsta ģimene, bet trīspadsmitgadīgā Anastasija nolemj darīt visu, lai atrastu savu bioloģisko māti. “Māsas” ir režisores Lindas Oltes debijas pilnmetrāžas spēlfilma. Viņa ir arī šī darba scenārija autore un materiāla izpētei veltījusi vairākus gadus.

– Kā tu emocionāli izturēji laiku, kamēr strādāji pie filmas?

– Kad pirms trim gadiem nolēmu veidot filmu par bērnunamu bērniem, vēl nezināju, kurp šis stāsts mani aizvedīs. Biju iecerējusi dokumentālu filmu, bet datu aizsardzības un arī bērnu jūtu dēļ no šīs domas atteicos. Protams, pats sākums, kad vispār sāku par to interesēties un sāku uzklausīt bērnu stāstus, bija ļoti emocionāls un bieži vien pat šokējošs. Bet, kad nolēmu, ka taisīšu spēlfilmu, tad – un man liekas, ka rakstniekiem ir līdzīgi, – es jutos kā detektīvā.

Katra tikšanās reize ar bērniem vai audzinātājiem bija kā jaunas lapas pāršķiršana. Tas var šķist šokējoši, bet katrā sarunā es saskatīju, ko tas var dot manam stāstam, un katra tikšanās bija ļoti, ļoti vērtīga. Bērni ļoti atklājās, jo viņiem nav ar ko parunāt par to, kā viņiem patiesībā klājas.

Piekrītu teicienam, ka dakterim nav laika pārdzīvot par pacienta traumu, viņam ir jādara savs darbs, lai cilvēku glābtu. Nebija tā, ka es pēc kādas tikšanās būtu atbraukusi mājās baigi sakreņķējusies, man šķiet, ka ne. Varbūt man ir dots talants izfiltrēt; nevis raudāt, bet paņemt to, kas man ir vajadzīgs stāstam. Es arī darīju savu darbu.

– To sauc par profesionālismu. Kas bija šokējošākais, ko dzirdēji?

– Es pati nāku no… tik ļoti no pasaku valstības, ka gandrīz katra tikšanās bija šoks. Piemēram, tas, ka meitenīte pārnēsā narkotikas, lai iemantotu savas mammas mīlestību un iedotu mammītei naudu. Kaut ko tādu es savā naivajā pasaulē pat nevarētu iedomāties!

– Tas ir reāls fakts?

– Jā, tas ir reāls fakts, un tas ir izmantots filmā. Un vēl. Mēs ciemojāmies vienā bērnunamā, un bērni man rādīja un stāstīja: tur ir tas, tur ir šitas, tur ir gājēju pāreja – pirms divām nedēļām tur vienu nobrauca –, bet tur mums ir tas… Viņi pilnīgi bez emocijām pasaka lietas, kas, no mana skatpunkta, ir ārkārtīgi trakas, bet viņiem ne vairāk kā fakts: tā bija, tā notika. Katra tikšanās man bija kā “oh!”, kas iesit pa smadzenēm.

– Tikko atzinies, ka esi augusi pasaku valstībā. Arī galvenās lomas tēlotāja televīzijas raidījumā par topošo filmu vairākkārt uzsvēra, ka aug laimīgā ģimenē un nepazīst neko tādu, kā viņas atveidotā varone. Kā tas iespējams, ka tikāt galā ar šo tēmu?

– Varbūt, ka tikai tā tas ir iespējams. Ka, tikai no malas paskatoties, var šo stāstu izstāstīt. Varbūt tie, kas paši to izdzīvojuši, pat nevarētu. Piemēram, es esmu piedzīvojusi laulības šķiršanu, bet es nevarētu uzreiz pēc gada rakstīt savu stāstu, kā man gāja, šķiroties no vīra. Tagad, kad pagājuši piecpadsmit gadi, es sāku sevi pieķert pie domas, ka par šo jau varu parunāt. Tāpēc jābūt tam attālināšanās momentam, lai uz stāstu skatītos objektīvi.

– Teici, ka bērni labprāt atklājas, jo viņiem nav ar ko parunāt. Patiesībā jau pats šis fakts ir baiss...

– Jā, ir milzīgi daudz nodarīts pāri šiem bērniem tieši tādā ziņā, ka viņiem nav tas viens cilvēks – tā viņu uzticības persona –, ar ko vispār runāties. Viņiem tur ir viss – audzinātāja, logopēdi, psihologi, viņi ir labi paēdināti un apģērbti varbūt pat labāk nekā bērni ģimenēs –, bet viņiem pietrūkst tāda viena pieaugušā, kā mājās mums ir mamma vai tētis, – tās drošās uzticības personas. Šiem bērniem tāda cilvēka nav. Tas ietekmē ļoti, ļoti daudz smadzeņu uzbūvē un attīstības fāzēs, bez tās drošās piesaistes cilvēks īsti pat nevar attīstīties un augt. Tāpēc tas aiziet tādā kā ķēdītē, ka vēlāk šis bērns pats nemāk veidot attiecības un tā tālāk.

– Pieminētajā raidījumā vienaldzīgu nevarēja atstāt Madaras stāsti. Viņa bērnunamā uzaugusi no četrpadsmit dienu vecuma.

– Ar Madaru esam daudz tikušās, visu ko viņa man ir stāstījusi. Piemēram, kad bērnunama bērni iet uz veikalu, viņi vienmēr kaut ko nozog. Tagad man viss ir skaidrs, kāpēc tas ir saprotami, bet tad, kad viņa man to sāka stāstīt, mana reakcija bija: ārprāts, ārprāts! Madara man arī teica, ka neuzticas pilnīgi nevienam. Arī viņai ir bijusi viesģimene un forši cilvēki apkārt, bet tomēr nostiprinājusies tā bērnunama skola, ka tu vari paļauties tikai uz sevi. Ja agrīnā bērnībā neesi saņēmis drošās piesaistes cilvēku, pēc tam ir ļoti grūti, ļoti nopietna terapija vajadzīga.

– Saeima 2021. gadā samazināja to valstu skaitu, uz kurām drīkst adoptēt bērnus no Latvijas bērnunamiem. Aizliedza adopciju uz lielāko daļu pasaules attīstīto valstu, tostarp ASV, kurp katru gadu devās aptuveni simts bērnu. Savus bērnus drīkstam sūtīt uz Krieviju, Moldovu, Kirgizstānu, Uzbekistānu, Ukrainu, Poliju, Baltkrieviju, Igauniju un Lietuvu. Gribas kliegt: ko jūs darāt?! Varbūt pēc 24.februāra no šī saraksta ir izņemtas ārā vismaz Krievija un Baltkrievija?

– Nē, nav. Iedomājies?! Es arī biju šokā, man arī par to sāp sirds. Tas tiešām ir tik absurdi! Pat uz Eiropu – uz Somiju vai Itāliju – nedrīkst! Painteresējos, cik bieži kāds ir adoptējis uz Krieviju, un izrādās, ka reāli tas nenotiek. Varbūt vienreiz desmit gados kāda vecmāmiņa ir paņēmusi mazbērnus, tas arī viss. Tātad tas ir tikai ķeksītis, vienkārši kādam nepatika tieši Amerika.

Grūti izrunājamā jēdziena “deinstitucionalizācija” uzstādījums ir bijis cēls un skaists, taču par to, cik viegli vai grūti realitātē ir atrast pastāvīgu un ģimenisku vidi bērnam ar uzvedības traucējumiem, pusaudzim, lielākai brāļu un māsu grupai vai bērnam ar funkcionāliem traucējumiem, publiski neviens vairs nerunā.

Kad vēl domāju par dokumentālo filmu, sekoju brālim un māsai, kuriem radās iespēja augt ģimenē Amerikā. Brālis aizbrauca, bet māsiņa izvēlējās palikt. Es joprojām abiem sekoju līdzi sociālajos tīklos un redzu, kā brālis no ļoti neirotiska bērna, kas vispār negāja uz skolu un kāvās, ir kļuvis par normālu puisi – iet skolā, jāj ar zirgiem, spēlē futbolu…

– Dziedināts.

– Tieši tā, ģimene dziedina. Māsiņa fotografējas pusplika zem tilta ar pieaugušiem vīriešiem. Un tie, kas aizliedza adopciju uz ASV… Es gribu cerēt, ka tur tiešām bija kaut kas ļoti būtisks, kāpēc to vajadzēja darīt, bet arguments, ka mēs paši varam parūpēties par saviem bērniem, manuprāt, neiztur kritiku. Kurš Latvijas iedzīvotājs, kas pats sitas pa dzīvi, grib adoptēt traumatisku pusaudzi vai bērnu ar funkcionāliem traucējumiem? Pārsvarā mūsu adoptētāji grib nesen dzimušu un veselu bērniņu. Bet ārzemju adoptētāji primāri adoptēja tieši pusaudžus, bērnus ar funkcionāliem traucējumiem vai bērnu – brāļu un māsu – grupas. Adoptēja visus kopā.

Atceros stāstu tieši par to puisīti, kuru adoptēja uz Ameriku. Gadu pirms adopcijas viņi abi ar māsu brauca uz mēnesi ciemos pie šīs amerikāņu ģimenes, bet pa ceļam pazuda koferis, kurā tam puisītim bija zāles. Milzīgs maiss medikamentu, lai varētu kontrolēt visas viņa neirozes. Ko nu lai dara? Bet viņam viss bija labi – visu mēnesi iztika bez zālēm, nebija nekādu neirožu.

– Elita Kļaviņa, kas filmā spēlē bērnunama direktori, vienā no filmas epizodēm galvenajai varonei Anastasijai saka: “Tu taču negribi sākt dzert zāles.”

– Jā. Tā ir. Man bērni ir stāstījuši, ka viņiem uz vakaru vienkārši iedod nomierinošo tableti. Viņi bieži esot lūgušies, lai nedod septiņos vakarā, lai viņi var noskatīties kādu televīzijas raidījumu vai filmu. Jo, ja viņi to iedzer, uzreiz aizmieg. Vieglāk ir iedot tableti, lai bērns guļ, un tikmēr mierīgi apdarīt darbus, nekā risināt viņa problēmas. Tieši tāpat redzu aizliegumu adoptēt uz ārvalstīm, – vieglāk ir nevis atrisināt problēmu, bet nogriezt kā ar nazi, un problēmu vairs nav. Tagad daudziem mūsu bērniem nemaz nav iespējas izvēlēties, nokļūt ģimenē. Tas man ļoti sāp.

Bet tagad ir jauna Saeima, varbūt pārskatīs. Varbūt aizdomāsies, kas notiek ar šiem bērniem pēc tam, kad viņi it kā var sākt savu dzīvi. Statistika diemžēl ir nežēlīga, jo lielākajai daļai bērnunama puišu pēc tam ļoti bieži ir saistība ar krimināllietām, bet meitenes pārdod savu ķermeni. Tāda ir statistika. Tāpēc, jo ātrāk mēs viņus izraujam ārā no bērnunama, jo lielāka cerība, ka viņi kļūs par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem ar motivāciju kaut ko darīt.

– Pirms gada Latvijas bērnunamos bija tūkstoš divsimt bērnu, tagad – tikai piecsimt. Kur palikuši pārējie? Arī es esmu sekojusi līdzi “labajai fejai” deinstitucionalizācijai, un rodas aizdomas, ka nauda iztērēta dažādās programmās, tikai bērni nav nokļuvuši ģimenēs, – ir notikusi iestādes izkārtnes maiņa.

– Tas tiešām ir jautājums, kur palikusi puse bērnu, ja konkrētajā bērnunamā, kur es joprojām braucu ciemoties, dzīvo tie paši bērni. Es viņus visus pazīstu. Tikai tas vairs nav bērnunams, bet “Bērnu un jauniešu māja”. Tie paši bērni, tās pašas istabiņas. Saprotu, ka viņus mēģina likt audžuģimenēs, bet tā ir otra problēma. Noteikti kādam arī ļoti veicas ar foršu audžuģimeni vai mūsu pašu adoptētāju ģimeni. Vairākas tādas pazīstu pati un nevaru teikt, ka viss ir slikti, protams, ka nē!

Bet problēma ir tāda, ka audžuģimenē bērns ir tikai uz laiku. Viņus tur ieliek, pieaugušajiem kļūst grūti, netiek galā, un pēc pāris mēnešiem tos bērnus pārliek citur, citā mājā, pie citiem cilvēkiem. Pēc tam atkal pie citiem. Tas ir nenormāli traumatiski šiem bērniem. No malas skatoties, man ir sajūta, ka, jā, mums ir šis cēlais deinstitucionalizācijas plāns, kas nozīmē, ka mums nebūs bērnunamu. Forši! Bet kas reāli notiek ar tiem bērniem? Ar personālu? Ciemojoties bērnunamos, kamēr es runāju ar direktorēm, viņām nemitīgi zvanīja telefons – par dažādām atskaitēm, kaloriju uzskaitījumiem… Viņām vispār nav iespēju pievērsties bērniem. Zinu vienu direktori, kura vienkārši izdega, jo tā birokrātija ir tik milzīga!

Bērnunamā, kur bieži ciemojos, iepriekš ēdienu atveda, tagad darbiniecēm pašām ir jāgatavo bērniem maltītes – tā ir deinstitucionalizācijas plāna sastāvdaļa, lai radītu māju sajūtu. Viņas jau tā knapi tiek galā ar pienākumiem, bet tagad vēl steigā jātaisa ēst. Es jūtos kā bērnu advokāte, bet vai tiešām viss, ko mēs darām it kā cēlu mērķu vadīti, ir bērnu labākajās interesēs? Visu laiku iemirgojas sarkanās lampiņas, ka nav par to pārāk liela pārliecība.

– Tevis pieminētā Madara teica: “Šausmīgi ir tas, ka par šiem jautājumiem lemj tie, kam par realitāti vispār nav nekādas saprašanas.”

– Ir tāda biedrība “Sistēmas bērni”, kur Madara darbojas. Zinu, ka viņa gāja arī uz Saeimu, uz sēdēm, un skaidroja. Vai viņi ieklausās, vai konsultējas? Es nezinu. Man liekas, ka tur ir kaut kādas politiskās spēles, kaut kādas shēmas, ko es nesaprotu un nepārzinu. Bet es zinu, ka ļoti daudz cilvēku no bērnunamu sfēras mēģinājuši kaut ko skaidrot un teikt, bet tas ir bijis kā pret betona sienu.

– Daudzi tev teikuši, ka tas ir drosmīgi pieķerties šādai tēmai. Pati arī to redzi kā drosmi?

– Jā, daudz esmu dzirdējusi replikas: tu līdi iekšā šajā sociālajā tēmā?! Tas bieži ir tādēļ, ka mēs, sabiedrība, negribam iedziļināties. Mēs zinām, ka viņi tur ir, tie grūtdieņi, bet iedziļināties un veltīt tam uzmanību… To nodēvē par drosmi.

Filmā ir kadrs, kurā trīspadsmitgadīgās Anastasijas mamma pēc meitas apciemojuma bērnunamā dodas prom. Anastasija pa logu noskatās uz mammu, bet viņa bērnunama spoguļstiklu atspulgā piekārto frizūru – savu meitu viņa neredz. Tieši tāpat ir ar mums. Mēs zinām, ka eksistē tāda paralēlā pasaule, bet vai izvēlamies to redzēt? Tāpēc mana lielākā vēlēšanās ir, lai pēc šīs filmas vismaz kāds aizdomātos, nenovērstos.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.