Voldemārs Lauciņš. Kā rezonē uzvara ^{Apriņķis.lv}

Paldies katram slavas mirkļa kaldinātājam – sākot no pašiem hokejistiem un viņu treneriem un beidzot ar brīvprātīgajiem čempionāta organizēšanā! Pateicība gan nav pietiekami izteikta, ja aiz TV ekrānos redzamajiem nepamana visus šos svētkus iespējamus darījušos – gan vecākus, kas nenogurstoši veda savus bērnus uz nodarbībām, gan atbalstošos sporta un citu iestāžu ierēdņus –, nu un, protams, līdzjutējus, līdzjutējus un līdzjutējus! Arī viņiem visiem paldies, ka tik labs un noderīgs brīvā laika pavadīšanas veids spēj dot tik daudz iepriecinājuma un atsvaidzinājuma ikdienai.

Izmantojot šo brīnišķīgo iespēju, vairāku iemeslu dēļ gribētos pakavēties pie tik saldā vārda "uzvara", pie tā rezonanses.

Uzvara, kas sākās ar zaudējumu

Šogad pirmās divas grupas spēles Latvijas komandai nesa zaudējumu. Svarīgākais šajā pieredzē ir tas, ka no šiem zaudējumiem komanda spēja atgūties un uzvarēt.

Un tā nav maza lieta – attapties no zaudējuma. Turklāt, kaut minētie divi ir zināmi, tie nebūt nav tie ievērojamākie, jo pirmais zaudējums katram spēlētājam ir kritiens uz ledus pirmā treniņa laikā. Zaudējumu sērija ir garāka, nekā absolūtais vairums no mums to var iedomāties, un skar ne tikai spēlētājus un trenerus. Tāpēc ir tāds prieks, kad kā odziņa uz tortes ir atnākusi uzvara.

Es gribētu vēl vairāk teikt, ka tieši zaudējums un tā pārvarēšana ir patiesais pamats, kāpēc ir vērts runāt par uzvaru, to, kas uzvaru izceļ, ļauj saprast, ka tā nav pašsaprotama lieta, un to patiesi svinēt.

Protams, kaut kāda daļa vienmēr paliek ārpus paredzamā un nepieciešami plānojamā. Tā, piemēram, kad olimpiskā skrējiena laikā saplīst apavs, var arī nebūt iespējas paspēt uzvilkt maiņas kroseni, vai kad cīņā pie vārtiem tev aizlido nūja, tu līdz atelpai nepamet savu aizsardzības punktu, ķer ripu kaut ar vaiga kaulu.

Nedaudz jau summējot, pie uzvaras ir ļoti svarīgi paturēt prātā zaudējumus, caur kuriem šī uzvara tiek kaldināta.

Uzvara, kas ir daudz vairāk nekā tikai uzvara laukumā

Lai uzvara patiesi būtu uzvara, spēle veidota tā, lai to uzvarētu godīgi. Tāpēc ir noteikumi, kas ierobežo neatļautus paņēmienus, godīgai uzvarai mēģina radīt vidi, kurā ir izmantojams tāds spēku un tehnikas mikslis, kas tieši šinī sacensībā izkristalizē spēcīgāko. Individuālos sportos sacensības dalībniekam nākas paļauties vien uz sevi, kolektīvajos sporta veidos tas ietver arī komandas biedrus.

Pēc vairākām uzvarām līdzjutēji ar baudījumu skatījās hokejistu pēcspēles priekus ģērbtuvē. Tur hokejisti un treneri – uzvaras aisberga redzamā daļa – sacīja īsas uzrunas un sauca vārdā galvenos uzvaras kaldinātājus uz laukuma.

Tomēr zem aisberga redzamās daļas ir nesalīdzināmi daudzskaitlīgākā uzvaras svinētāju daļa. Pirmais loks ir hokejistu ģimenes, kam seko tie laimīgie, kas tikuši klātienē skatīties spēli. Viņi ir tas vēl viens laukuma spēlētājs, nereti ne tikai komandas krāsās tērpti, bet arī ar dažādiem skaņražiem bruņoti, kas uzmundrina komandu uzbrukumā un ūjina, uzbrūkot pretiniekam. Nākamais līmenis ir dažādas līdzjutēju pulcēšanās vietas. Galvaspilsētā lielākā bija pie arēnas "Rīga", bet pa visu pilsētu bija daudzas mazākas vietas, kur mūsu hokeja komandas krāsās tērpti līdzjutēji klusāk vai skaļāk dzīvoja līdzi notiekošajam uz laukuma. Neslēpšu, esmu priecīgs, ka par mūsu līdzjutējiem vairāk stāsta pozitīvi trakas lietas, nevis ziņas, kas pilnas ar grautiņu un kautiņu aprakstiem.

Arī ar nākamo līdzjutēju loku – slavenajiem dīvāna sportistiem – uzvaras iespaids neaprobežojas. Vēl ir mazāk sportiskie sporta uzvaru pienesumi – ne tikai uzkrātas pozitīvas emocijas, bet arī vēlme norausties no dīvāna un pašiem pamēģināt atbalstīt savu bērnu centienus un pat iekļaut sportiņu savu korporatīvo pasākumu programmā. Šie un līdzīgi centieni vairo veselīgu sportiskumu, kas, kā senie grieķi sacīja, vairo ne tikai veselu miesu, bet arī veselu garu.

Un atkal jau – ar to vien prieki nebeidzas, jo labam sportam, uzvarām ir arī nesportiski panākumi. Kad Latvija uzvar kādu sporta lielvalsti, daudzi, kas iepriekš par Latviju neko nav dzirdējuši, klikšķina datorā vai baksta savā viedtālrunī, lai paskatītos, kur tā Latvija ir. Uzvara palīdz arī mums ikdienā, kad dienas rūpesti nospiež, tā pat palīdz integrācijā.

Kad spēle noslēgusies

Un tomēr – kaut kādā brīdī pēcspēles prieki beidzas. Un tas ir labi un pareizi. Sports ir maizes darbs veselai rindai cilvēku, nemaz nerunājot par pašiem sportistiem. Pārējiem ikdiena ir saistīta ar ko citu. Un tomēr uzvara kā vārds rezonē. Kā tas rezonēs šogad? Vēl vairāk – kā tam jārezonē šogad?

No vienas puses, sports jau sen vairs nav tikai sports, tā ir nozīmīga izklaides industrija. Un sports vēl ir gana labs izklaides industrijas elements, jo te tomēr ir tik daudz, lai uzvara būtu godīga, lai skatītājs nepaliktu ar apkrāptības sajūtu pēc spēles. Protams, arī šeit gadās, ka tiesnesis pieņem nelāgu lēmumu vai viena no komandām tiecas pēc uzvaras ar metodēm, kas nav savienojamas ar godīgu sportu. Tomēr gribas cerēt, ka šīs medaļas mūsu valstij būs vērtīgs pienesums ne tikai hokeja kā sporta spēles attīstībā.

Šogad šīs medaļas mums nāk Dziesmu svētku gadā. Un arī Dziesmu svētki ir uzvara, kuru svinam jau vairāk nekā pusotru gadsimtu. Tā ir uzvara, kas mums ir palīdzējusi iziet cauri okupācijai. Līdzīgi kā iesista ripa šogad apvienoja dažādu interešu cilvēkus, arī kopīga dziesma un deja apvieno mūs kā tautu, kā valsti.

Jā, un es negribu palaist garām to, ka mūsu gadījumā uzvara skan pār hokeja laukumā lietiem sviedriem un uz kāda izsista zoba rēķina, kamēr tepat blakus notiek karš, kurā tāpat ir nepieciešama uzvara. Nevis miers par katru cenu, kas iekļautu agresora attaisnošanu un ieguvumu pieņemšanu, bet uzvara, kad taisnība tiek atjaunota. Un ir svarīgi, ka priekos par savu uzvaru paturam prātā arī šo uzvaras vajadzību, jo, ja mūsu uzvara maksā vienu cenu, tad Ukrainai uzvara nāk par pilnīgi citiem rēķiniem. Tāpēc es biju priecīgs, ka Ukrainas karogi daudzviet bija līdzās Latvijas karogiem.

Tik daudz par uzvarām ārpus laukuma. Kāds var teikt, ka tas tāds mazāksvarīgs aspekts, un es nestrīdēšos. Tā uzvara rezonēja man.

Pēdējās divas nedēļas Latvija nedzīvoja ikdienas ritmā, bet no uzvaras uz uzvaru. Izbaudīsim to un gatavosimies nākamajiem mūsu tautas un valsts kopējiem svētkiem – Dziesmu un deju svētkiem, kas arī ir uzvara. Un neaizmirsīsim par vēl vienu uzvaru, kas nav maznozīmīga arī mums, – ukraiņu tautas uzvaru.