Menu
 

Jānis Dimants: Uz līnijas – Valsts prezidents, bērnudārza puikiņš, divas aktrises, pie rakstāmgalda miris redaktors Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

“Teikšu tieši – pasaulē ir haoss!” Un šo vārdu teicējs starptautiska mēroga pasākumā ir mūsu Valsts prezidents. Zinām, ka cienījamais politiķis ar skaļiem izsaucieniem nemēdz mētāties, bet nu jaušams, ka Edgars Rinkēvičs tīri cilvēciski ir satriekts par zvērībām, kas patlaban darās karstajos punktos Ukrainā, Izraēlā, Pakistānā un vēl daudz kur citur.

Šaušalīgais oktobris

Bez trakumiem, kas turpinājušies un turpinās Ukrainā, apkarojot Putina krievu iebrucējus, 7. oktobra rīts pāršalca pasauli ar vizuāli fiksētām neģēlībām, ko Izraēlā izdarījuši palestīniešu islāmistu grupējuma “Hamās” kaujinieki. Par laimi, tūdaļ  kājās bija pat pasaules varenajie. Izraēlā ieradās ASV prezidents Džo Baidens un arī tīri cilvēciski neiztika bez emocijām. “Nevar skatīties, kas šeit ir noticis ar jūsu mātēm, tēviem, vecvecākiem, dēliem, meitām, bērniem, pat mazuļiem, un nevar nekliegt pēc taisnības. Taisnība ir jāpanāk!” Bet Baltā nama saimnieks arī brīdinājis: “Kamēr jūs jūtat šīs dusmas – neļaujiet tām sevi pārņemt jaunām neģēlībām.”

Atbildot uz “Hamās” sarīkoto slaktiņu, Izraēla tomēr uzsāka jo plašus gaisa un artilērijas triecienus pret grupējuma objektiem. Taču tiek jau arī civilajiem objektiem un iedzīvotājiem.

Pie viena jāatzīmē, ka Izraēlu tūdaļ pēc traģēdijas tika apmeklējuši arī Baltijas valstu parlamentu ārlietu komisiju priekšsēdētāji, arī mūsu Saeimas pārstāvis Rihards Kols. Politiķi parakstīja kopīgu paziņojumu, nosodot drausmīgos terorisma aktus. Baltijas delegācija devās arī uz vietu, kur “Hamās” noslepkavoja festivāla “Nova” dalībniekus – 260 pilnīgi nevainīgus cilviliedzīvotājus. “Dzīvi sadedzināti jaunieši, kas mēģinājuši paglābties bumbu patvertnēs. Tajās iemestas granātas. Tīņu vecuma meitēnu ķermeņi sprādzienos saplosīti gabalu gabalos…” šausminājies mūsu Kols. “Man ir bijusi iespēja redzēt zvērības, ko pastrādājusi krievu armija Ukrainas Bučā un Irpiņā, kas arī ir necilvēcības kalngals, bet tas, ko redzēju Izraēlā, ir grūti noraksturojams,” intervijās atzinis Latvijas parlamentārietis.

Gluži vai prātam neaptverami tagad lasīt vai ekrānā vizuāli vērot, kā tūkstoši un tūkstoši mūsu pašu mīļotajā Eiropā, arī citviet pasaulē iziet demonstrācijās, atbalstot Palestīnu. Haoss – tas vēl ir maigi teikts. Ko darīt, ko domāt Valsts prezidentam, tantei Pabažos un jebkuram mirstīgajam? Mūsu medijos viedokļu paudēju, ekspertu skaidrojumu netrūkst, dažos medijos to ir pārpārēm. Pats Valsts prezidents, ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš daždien ekrānos ir agri no rīta, vēlu vakarā un nakts atkārtojumos. Ir labi jau tas vien, ka apliecina: šai trauksmainajā laikā esam kopā ar tautu.

Mediju apskatnieks iekrājis ne mazums itin spilgtu pasniegumu, kas liek saspringt, vedina uz domāšanu, arī rīcību. Taču ļoti respektēju arī godīgu atzīšanos nevarībā. “Varam tikai šausmināties par notiekošo pasaulē, izpostītajām dzīvēm, bet realitātē darīt varam tieši neko. Var gan iet Zemessardzē, ko darījuši arī teātra kolēģi. Jā, iespējams, tas ir fiziski grūti, taču vieglāk morāli un garīgi, jo viņi zina, ko darīt, lai mainītu pasauli. Bet ko darīt pārējiem, mani ieskaitot?” – tā pēc oktobrī aizvadītas pirmizrādes intervijā teic Jaunā Rīgas teātra populārā, jaukā aktrise Baiba Broka (“Latvijas Avīze”, 20.10.2023.) 

Jā, sagadīšanās vai trakumu pilnajam rudenim pielāgojoties, bet Jaunajā Rīgas teātrī ir noticis kas īpašas uzmanības vērts. Iestudēta un kamerzālē tiek rādīta luga “Milzu cīņas”. Tas ir jaunās režisores un aktrises Marijas Linartes iestudējums, kas tapis pēc pašas sarakstītas lugas. Vēl lielāks pārsteigums ir tas, ka aktieri Inga Tropa un Jānis Grūtups, kā arī pati autore un režisore, izrādās, ir zemessargi, dien Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā.  Šķiet, nevienam nevar rasties šaubas par mākslinieku piederību īsto valsts patriotu skaitam, un varbūt tāpēc pirmizrāžu laika intervijās pretēji patlaban tik ierastajam viņi nebaidās uzņemties krievu aizstāvību. “Man derdzas, ka “krievs” ir lamuvārds, tas tik tiešām ir briesmīgi… Mēs apsūdzam nacismā visus krievus. Nav šaubu, ka daudzi no viņiem uzvedas kā absolūti nacisti, bet tomēr – vai tik mēs paši par tādiem nekļūstam,” atklātībā palaidusi domu Marija.

Pats esmu Putina un viņa dievinātāju kvēls nīdējs, bet arī tikpat nikns pret tiem, kas uzskata: ja tu lamā krievus, esi Latvijas patriots, un, jo vairāk un skaļāk to dari, jo lielāks patriots esi. Tik radikālas pretstāves vairot jau tā sašķeltajā sabiedrībā – tas mums var maksāt pat neiedomājami dārgi. Tik tiešām – paši kļūstam par tādiem, no kuriem kā teātra Marijai bail kļūst.

Gaužām nelāgi mums sanācis ar jauno valsts aizsardzības koncepciju, kas nosaka stratēģiskos pamatprincipus, prioritātes un pasākumus miera, valsts apdraudējuma un kara laikā. Dokuments, kas svarīgāks par visiem svarīgajiem. Ikvienam nāktos iepazīties ar vislielāko atbildību un pienākumu zināt. Nāktos, lai katrs students, vidusskolēns, pat bērnudārza puikiņš apjauš, kas tiek un tiks veikts, lai, vieglajā valodā runājot, nodrošinātu maksimālu visas Latvijas teritorijas aizsardzību no zemes pirmā centimetra un pirmajām krīzes minūtēm.

Derētu ielāgot, ka bruņoto spēku skaitlisko sastāvu paredzēts palielināt no līdz šim plānotajiem 24 tūkstošiem karavīru līdz 31 tūkstotim. Papildus plānots nodrošināt 30 tūkstošus mācītu un apbruņotu rezerves karavīru, tādējādi kopējais personālsastāvs sasniegtu 61 tūkstoti. Un ienaidnieka atturēšanai aizvien lielāka kļūst NATO militārā klātbūtne.

Tik daudz kas būtu apspriežams sabiedrībā, jo skar ikvienu no mums! Un nāktu taču ieteikumi iz tautas. Ņemot vērā pašreizējos un turpmākos iespējamos draudus, visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas radīšanai, zinošu ekspertu skatījumā, nepieciešama reāla vispārēja mobilizēšanās ar reāliem darba un resursu ieguldījumiem. Bet nē! Dedzīgā apspriešanās, pat milzīga šķēpu laušana notikusi un notiek tikai jautājumā par to, vai sabiedriskajos medijos pieļaujama krievu valoda. Nē, un basta! Nu jau Saeimas apstiprinātajā koncepcijā strikti noteikts, ka pēc diviem gadiem saturam Latvijas Televīzijā, Latvijas Radio, LSM jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Tomēr karstais jautājums aizvien paliek kā dominante visu citu milzīgo problēmu jūklī. Vēl jau krieviski raidošais rus.lsm.lv turpina ierastajā stiliņā, satura iebilduma gadījumos piesedzoties ar preses brīvības bausli.

Gaidot uz likuma spēkā stāšanos, “par” un “pret” peripetijām aizvien virmojot, prātā der paturēt, ko pauduši un kādus norādījumus Latvijas likumdevējiem devuši vairāki starptautisku institūciju gudrajie. Eiropas Žurnālistu federācijas ģenerālsekretārs Rikardo Gutjerezs pat pabaidījis, ka ierobežošana būtu pretēja ANO un Eiropas Padomes juridiskajiem standartiem. Savukārt Eiropas Raidorganizāciju apvienības ģenerālsekretārs Noels Kurans vēstulē premjerei Evikai Siliņai licis saprast, ka krievu satura aizliegums medijos novestu pie cilvēku pamattiesību pārkāpuma. Brīdinājumi, ieteikumi, mudinājumi pārskatīt ieceri no 2026. gada 1. janvāra aizliegt sabiedriskajos medijos saturu krievu valodā nākuši visai augstos toņos. Varētu uzskatīt un iebilst, sak, redz, kā – notiek iejaukšanās nacionālas valsts likumdošanā. Lai arī kā, taču nenāktos aizrādījumus uzņemt ar pilnīgu ignoranci.

Te nu īstā reize un vieta atcerēties…

… kā pie saviem medijiem tika letiņi svešumā

Kad tuvīnās okupācijas, valsts zaudēšanas briesmas un citi traģikas pilnie vēstures pavērsieni mūsu tautiešus lielā vairumā bija izkliedējuši pa pasaules malu malām, kā liela izdzīvošanas, iztikšanas, gluži vai kā ēst vajadzība bijusi pēc saviem medijiem. Un tie daudzviet svešumā sāka iznākt. Vai nav fantastika, ka viens no tiem vēl šobaltdien tiek lasīts visur uz zemeslodes, kur mīt jel kāds latvietis. Šis laikraksts mūsdienās radis mājvietu dzimtenē. Pavisam drīz, 8. novembrī, svinēs kārtējo jubileju. Laikrakstam “Laiks” aprit 74 gadi kopš pirmā numura iznākšanas tur tālumā, viņpus okeāna. Izdevums tiešām ar kolosālu vēsturi, ar vienreizīgu nozīmi Latvijas preses pastāvēšanā.

Esmu lasījis un pārlasījis vai visu par “Laika” unikālo pirmo redaktoru. Tas ir tolaik Ņujorkā mītošais Kārlis Rabācs – žurnālists no savulaik Latvijā slavenās dienas avīzes “Rīts”, bet tur Amerikā bijis vienkāršs sētnieks, nē, cēli godāts par superintendantu. Tā nu Rabācs “Laikā” par galveno sabijis no 1949. līdz 1970. gadam un pēc tam allaž aizstājis nākamos redaktorus, kad tie devušies atvaļinājumā vai garākos komandējumos. Tā noticis arī 1983. gadā, kad redaktors Eduards Strautmanis devies uz Pasaules brīvo latviešu apvienības kongresu Venecuēlā. Diemžēl naktī uz 21. jūniju Rabācs redakcijā bija aizmidzis uz mūžu. Kolēģi skumji jokojuši: aktierim neesot labākas nāves, kā nomirt uz skatuves, kapteinim – uz komandtiltiņa, tad jau redaktoram laikam visskaistākā nāve ir mirt savā redaktora krēslā.

Būdami darba ierindā, mirst žurnālisti arī mūslaikos. Tikai tas notiek nevis kabinetā pie rakstāmgalda, bet tur, kur sprāgst bumbas, lido raķetes, dārd artilērija un kur uz kaut vai skumju jociņu padzīšanu nu nemaz nevelk...     

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.