Mārcis Bendiks. Smiekli caur asarām Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks
Foto - arhīvs
Priekšvēlēšanu laika pēdējās nedēļas ir gaidīts laiciņš gan nopietnākiem sabiedrisko procesu vērotājiem, gan pastāvīgiem interneta piesārņotājiem un vienkārši ciniskiem ņirdzējiem. Jo šis ir demokrātijas priekšrakstītās kārtības publiskās komunikācijas cikla pēdējais cēliens, krāšņa feerija ar košiem iznācieniem, mazsaturīgu bļaustīšanos un izmisušu politiķu ākstīšanos visās platformās.
Atgādināšu lasītājiem, kā šis cikls ir iekārtots. Tas sākas ar priekšspēli – vēlēšanu nakts televīzijas raidījumiem, kuros krietns ducis ekspertu cits caur citu skaidro, ka viss notiek ikurāt tā, kā šie eksperti jau sen ir paredzējuši. Šo politoloģisko pašapmierināšanos pa reizei pārtrauc pieslēgšanās partiju ballītēm, no kurām to līderi uzstieptiem smaidiem stāstīs, ka ir visnotaļ apmierināti ar rezultātiem, ņemot vērā “aktuālo situāciju”. Šis eifēmisms viņu valodā gan apzīmē vēlētāju stulbumu, nevis pašu politiskā piedāvājuma mazspēju.
Tad sākas pirmais cēliens – valdības veidošana. Nedaudz interesentāks posms, bet reizēm tas tik ļoti ievelkas, ka skatītājam mēdz piemirsties ij sākums, ij paša procesa jēga. Pēc mazas interlūdijas – valdības deklarācijas sastādīšanas un balsojuma parlamentā – nāk nākamais, budžeta cēliens, lielākoties nesaprotams ne tikai publikai, bet arī vairumam pašu budžetētāju. Un tad trešais – “ikdienas darba” – cēliens, kura garlaicībā tikai pa retam uzsliesmo kāda darboņa unikāli spoža stulbība.
Nākamais cēliens ir valdības krīze, kas uzmodina publiku. Skatītāji var uzzināt šai reizē šo to jaunu un interesantu. Krīze beidzas ar atgriešanos iepriekšējā cēliena rutīnā vai pat jaunas valdības veidošanas stadijā, kas ir ne vairāk kā neliela laika cilpa mūsu politiskā pelēkuma ainavā.
Aprakstītā rutīna kopumā izskaidro to, kādēļ mēs tik ļoti gaidām priekšvēlēšanu laiku, kas ir cikla pēdējais – kolorītākais un atklāsmju pilnākais – cēliens. Darboņu migrācijas procesi apstājas, jo klaiņošana pa frakcijām un partijām ir jābeidz vēlēšanu sarakstu iesniegšanas brīdī. Ministri un deputāti pēkšņi atceras, ka šiem ir bezgala svarīgas darīšanas mazpilsētās, laukos, kapu svētkos un sūkņu staciju atklāšanās, bet iepriekšējo cēlienu letarģiskie gulētāji sāk klupt virsū saviem valdības un parlamenta darba kolēģiem ar īsti revolucionāru degsmi.
Reiz mežā Jaunjelgavas pusē, sēņojot kaut kur starp Daugavas kreiso krastu un Lāčplēša dzelzceļa staciju, man uzklupa mednis. Jā, jā, mednis, ar mazo burtu, liels, skaists putns. Es kaunpilni muku, pa ciņiem lēkādams, skatītāji filmēja telefonā un ņirdza. Kā vēlāk man skaidroja ornitologi, gadījums rets, bet ne unikāls. Es esot ielauzies viņa riesta vietā, mazā meža laucītē, un pienācis pārāk tuvu. Sevišķi viņu bija apkaitinājusi mana zilā virsjaka, krāsas ziņā stipri līdzīga medņa riesta tērpam.
Šo gadījumu man atsauca atmiņā kāda Ministru prezidenta biedra krišana krāgā savam šefam, kādam Ministru prezidentam. Politiskā riesta trakuma pārņemtais ministrs pēc četru gada mierīgas bubināšanas pēkšņi sāka izrādīt savu priekšvēlēšanu laika apspalvojumu, kladzināt un knābt. Un premjers savā ziņā atkārtoja manu manevru – lai arī filmētāji irgojās, tomēr nolēma laisties lapās un nekādās kaku svaidīšanas tālrādes izrādēs nepiedalīties.
Laikraksta lasītāji, kuri kopumā diezgan pamatoti uzskata, ka nav lielas jēgas no tām interneta platformu dumībām, palaiž garām lielāko daļu prieka un jautrības, ko mums šai laikā gādā politapskurbuši, pārvēlēties kāri varneši, mēreni nožēlojami “bijušie” un vēl kolorītākie pretendenti.
Tik absurdu humora ražu kā šogad telefona politvideoformātā vēl nebiju pieredzējis. Te ir gan premjera rāpošana pa laukiem, gan vējdzirnavu imitēšana ministra izpildījumā, kas robežojas ar klīniskas debilitātes imitāciju, gan bijušās ministres, tagad vienkārši kombainiera seksa dīvas valšķīga koķetērija vācu soft porno žanra stilā, gan bezkonteksta ziņu lasījums iepriekš sevi par nopietnu darboni izrādījuša melkuļa pašreklāmā.
Steigsim baudīt šo politiskā cikla jautrāko cēlienu! Jo riesta tērpi atkal zudīs dabiskajā sezonu nomaiņas ritumā, un pēc šoreiz sevišķi neērtas, lai neteiktu grūtas, izvēles vēlēšanu iecirknī atgriezīsimies pie “es jau sen tā paredzēju”, tad pie “pārrunas notiek konstruktīvi”, tad “budžeta pieņemšanas process notiek saspringti” un tā tālāk atpakaļ pelēcībā un garlaicībā.
Še gan būtu vietā atgādināt rindu no Nikolaja Gogoļa “Revidenta” pēdējā cēliena: “Par ko smejaties, kungi? Par sevi smejaties.” Lai paturam to prātā gan tagad, gan pēcriesta laikos.