Voldemārs Lauciņš. Roma, kur nav kauns būt tūristam ^{Apriņķis.lv}

Itālijas galvaspilsēta Roma ir gana populārs tūrisma galamērķis. Kurš gan grib laist garām iespēju nofotografēties uz Kolizeja fona vai ēst īstu itāļu picu, lai būtu ko piedzīvot un vēlāk atcerēties, un, jā, varbūt arī palielīties? Katram jau savi lielie un ne tik lielie nekaitīgie prieciņi.

Tomēr ir maz vietu pasaulē, kas būtu tik īpašas kā Roma, un “mūžīgās pilsētas” dziļumi un plašumi nevar atstāt vienaldzīgu kaut nedaudz vēsturē, mākslā un arhitektūrā vai kristietībā ieinteresētu ceļotāju. Šis dziļums un plašums ļauj uzlikt uz papīra tikai nedaudz no piedzīvotā, bet ceru – tas kalpos kādam ieskatam.

Pirms braukšanas

Iepriekšējās reizes Romā man iemācīja vismaz divas svarīgas lietas šīs pilsētas apmeklējuma plānošanai.

Pirmkārt, Romai vajag veltīt laiku, jo vienas dienas caurskriešana var noderēt tikai nopietnāka apmeklējuma plānošanai vai skaistai (cerams!) bildītei sociālajā tīklā vai fotoalbumā. Vienkārši tāpēc, ka Romu ir daudz: kristīgā, vēsturiskā (antīkā, viduslaiku un jauno laiku), arhitektūras un mākslas, iepirkšanās un kulināro baudu... Un tie ir tikai galvenie virzieni, kuru iepazīšanai sazarojas daudz mazāku, taču arvien ļoti bagātīgu elementu. Tāpēc šoreiz biju ieplānojis trīsarpus dienas atbilstoši savām interesēm – antīkajai, viduslaiku un kristīgajai Romai ar lielu uzsvaru uz daudzu svarīgo objektu ārējo apskati. Tas nozīmē, ka man nācās upurēt mākslas un vēl vienu otru svarīgu aspektu. Bet, apzinoties iespējas kvalitatīvai pieredzei, vajadzēja pieņemt sāpīgu lēmumu. Kā sacīt, kod kurā pirkstā gribi, visi sāp.

Otrkārt, ir svarīgi paplānot arī pārvietošanās veidu, jo kuģītis pa Tibru vai brauciens ar skūteri ir viena pieredze, kamēr metro vai virszemes sabiedriskais transports – cita. Es izvēlējos staigāt un nepilnās četrās dienās kopumā nostaigāju ne mazāk kā 60 kilometru. Un tas bija tā vērts! Pastaigas tempā soļojot no viena kvartāla uz otru, ne tikai izdevās daudz kur pēc vēlmes un nepieciešamības apstāties, bet arī atrast kaut ko tādu, ko nebiju plānojis, – vēl kādu patīkamu pārsteiguma elementu.

Lai nesarežģītu plānošanu, kas var novest pie kļūdainiem (lasi – nevajadzīgiem, lielveikala impulsīvajiem pirkumiem līdzīgiem) lēmumiem, biju iedalījis katrai dienai vienu apgabalu – pastaigu pa vērā ņemamiem punktiem pilsētas centrā, antīkās Romas pērles, Vatikāna muzeji un Trastevere jeb Pārtibras mazās ieliņas. Katra no dienām nogurdināja ne tikai ar attālumu, bet arī ar pat Romai oktobra beigās neierasti cepinošo sauli un +24 grādiem.

Romas centrs

Pirmās dienas rītā pastaigu sāku ar Tautas laukumu Romas centra ziemeļos, pie Tautas vārtiem (Porta del Popolo). Tas ir ideāls izejas punkts, kur uz Romu jau antīkajā laikā atvestais seno ēģiptiešu obelisks “iestādīts” klasiski simetriskā 19. gadsimtā izveidotā laukuma centrā, radot harmonijas un cilvēka ideālo mēru meklēšanas sajūtu. Laukumam apkārt ir trīs baznīcas, katra ar atšķirīga laikmeta elpu. Atbilstoši Vidusjūras iedzīvotāju temperamentiem, nemaz ne tik sen, vien pirms vairākām paaudzēm, te sākās zirgu skriešana pa Via del Corso – galveno ielu Romas vēsturiskajā centrā –, izklaide, kuru mūsdienās daudzi vairs nesaprot.

Ceļu turpinājām pa to pašu Via del Corso uz centru, tikai lēnām un prātīgi. Mazi veikaliņi un lielas baznīcas gar ielas malām arvien turpina uzlikt uz pareizā – Romas – toņa. Pēc pusstundas gājiena griezāmies pa kreisi – uz Spāņu laukumu, kur nokļuvām pa mazākām ieliņām. Tās šeit ir taisnas, un jau pēc ielas galā redzamā gaišuma var saprast, ka tuvojies laukumam. Spāņu laukums liecina par Romu kā viduslaiku un jauno laiku vēstures Eiropas centru: Itālijas galvaspilsētas nozīmīgā tūrisma objekta – Spāņu kāpņu – pakājē ir angļu tējnīca, un kāpnes ved uz vēsturisko franču draudzes dievnamu Trinità dei Monti. Kāpšana pa kāpnēm ir aizraujoša, it īpaši – sacenšoties ar līdzbraucējiem. Tiem, kam jādomā par savu veselību, ar šo izklaidi gan jābūt prātīgiem.

Uzkāpšana atmaksājas, atsedzot skatu uz tālumā esošo kalnu siluetu, pilsētā tālāku dievnamu spicajiem un apaļajiem torņiem un apkārtējo namu jumtiem. Tomēr tie nav mums pierastie jumti, pa kuriem pat Karlsonam būtu garlaicīgi klaiņot. Dažādu līmeņu terasītes ar galdiem un krēsliem kā privātam, tā komerciālam nolūkam sniedz ieskatu romiešu un viņu viesu daudzlīmeņu rosīgajā saviesīgajā dzīvē.

Pēc nokāpšanas no pirmās skatu platformas, kuru septiņkalnu Romā ir ne viena vien, tālāk devos apskatīt starp namiem un ielām iespiesto Trevī strūklaku. Tās iespaidīgumu skatītājs īsti nevar novērtēt pilnībā tieši mazās telpas dēļ. Gluži kā mākslai visbiežāk ir nepieciešams pareizs attālums un reizēm pat leņķis, lai to novērtētu, Trevī strūklakai trūkst distances. Skatītājs vienkārši ir par tuvu, lai aptvertu visu. Vienmēr jau paliek iespēja, ka ir kāda gudrība, kāds triks, kuru nezinu, taču arī apkārt stāvošie tūristu pūļi neuzrādīja kādu īpašu gudrību šī nelielā trūkuma mazināšanai.

Lai arī nākamais pieturas punkts bija plānots Panteons, pa ceļam sanāca ļoti patīkama aizkavēšanās Pētera laukumā (Piazza di Pietra) – antīkā Adriāna templī iebūvētā modernā biržas namā ēkā. Šī vieta piedāvāja ko vairāk par vienkāršu ārskatu un aicināja tūristus bez maksas noskatīties informatīvus videosižetus. Īsie un kodolīgie stāsti sniedza bagātīgu ieskatu par visu šo rajonu, reiz Marsam veltītu karaspēka poligonu, tad pārveidotu par izklaides un Romas varenības apliecinājuma rajonu, kas šodien ir kļuvis par dzīvu modernās lielpilsētas centru, tūristu, tirgotāju un ofisu kvartālu.

Nonākot pie Panteona, kas sākotnēji celts kā pagānu visu dievu templis, bet jau vairāk par pusotru tūkstoti gadu ir kristīgā baznīca, nepatīkami pārsteidza garā tūristu rinda, kuras aste bija izlocījusies pa nelielo laukumiņu senās celtnes priekšā. Vilšanās bija īslaicīga, jo, par spīti garumam, rinda kustējās gana raiti un jau pavisam drīz bijām iekšā. Telpā vienīgais logs ir kupola augšā esošā apaļā atvere. Dienas vidū gaismas pietiek, par krēslas stundu grūti teikt. Panteons, manā skatījumā, ir īpaša būve daudzu citu Romas vēstures liecinieču starpā, jo, kaut minimāli izmainīta, arvien ir izmantota atbilstoši sākotnējai iecerei – atbildei uz cilvēka dievbijības meklējumiem. Pati atrašanās jau teju divus tūkstošus gadu pastāvējušā telpā rosina dīvainu pazemības un pieticības sajūtu.

Vēl viens vēsturiski interesants vērojums gan pie Panteona, gan pie Adriāna tempļa ārējās sienas un daudzviet citur ir dziļais šo un citu seno mūru iegremdējums zemē. Tas veidojies, pilsētai gadu simtos un tūkstošos uzkrājot vairākus metrus biezu kultūrslāni. Tas gan nav Romai vien raksturīgs, arī pie mums reiz kalnā stāvējusī Doma baznīca nu ir bedrē. Tāds interesants elements laika rituma atskaitei.

Vēl tikai pāris baznīcu, un esam nonākuši līdz Navona laukumam. Reiz te slējies viens no stadioniem, kura arēnā skrējušies zirgi un cīnījušies atlēti, bet laika gaitā tas ir kļuvis par laukumu, baroka laika liecinieku. Tiesa, antīko laikmetu kaut nedaudz ļauj sajust tradicionāli ovālā stadiona forma ar bijušo tribīņu vietā uzceltajiem namiem. Šeit apskatāma arī pazemes ekspozīcija ar laika zoba līdz galam vēl nesagrautām senajām arkām. Tiem, kam vairāk pie sirds modernā izklaide, būs interesanti, ka šis laukums ir viena no populārās filmas “Eņģeļi un dēmoni” notikumu vietām.

Dienu noslēdza nesteidzīga pastaiga pa kārtējo tiltu pāri Tibrai, pieklājīga restorānos, tavernās un veikalos iekšā saucēju un suvenīru piedāvātāju “atšūšana”.

Senā Roma

Apskatot senākās Romas aprises pirmo reizi kartē, liekas – nu kas tad tur liels? Tik tiešām, kaut arī Kolizeja, dažādo forumu un Palatīna teritorija kartē liekas maza, tikai klātienē ir redzami un piedzīvojami tās patiesie apmēri. Un tieši tas ir lielākais ieguvums Romas senākās daļas apmeklējumam – telpas izjūta. Proti, ne bildes, pat ne kvalitatīvi raidījumi nevar pilnvērtīgi nodot to, cik daudz aizņem tikai arheoloģiski nozīmīgas drupas vien. Daudzviet mūsdienu Roma ir uzcelta uz senās pilsētas pamata, un to nevar redzēt, bet senākās daļas drupām atvēlētā telpa ir savā ziņā pozitīvi šokējoša.

No iepriekšējās foruma – Senās Romas kulturālā, administratīvā un reliģiskā centra – apmeklēšanas reizes biju mācījies vienu noderīgu lietu. Ir vērts nopirkt tūristiem paredzētu bilžu grāmatu, kurā līdzās kādas mūsdienu vietas attēlam ir arī tās pašas vietas rekonstrukcija. Vislabāk ir mērķēt uz tādu izdevumu pirkšanu, kuros uz mūsdienu saglabāto elementu attēla var ar klāt pievienotu plēves vai papīra kontūru uzklāt iepriekšējās godības slāni, lai virs drupām un gruvešiem mēģinātu noķert to sajūtu. Pirkums bija to vērts, jo ļauj vizualizēt – kur šodien cauri vai pāri sienu fragmentiem ir redzamas debesis vai tālākas ēkas, tur reiz bija biezas sienas un stalti nami, ar akmeni klātas greznas ielas un strūklakas. Ar šādu palīgu kaut kas no šodien vairs nesaskatāmā ļaujas vismaz nedaudz iztēles rekonstrukcijai.

Forums ir antīkās Romas centrālais laukums, reiz marmorā un citādi krāšņumā spīdošs, tagad – akmentiņi, drupu čupiņas un... akmeņi. Labi, ka ir vairākas kolonnas un divas triumfa arkas, kas kaut kādā veidā iezīmē šo senās godības vietu, centru, no kurienes pārvaldīta milzīgā impērija. Forumam ir viena līdzība ar Latvijā atrodamām senām drupām un viena atšķirība. Līdzība ir tajā, ka drupas... ir drupas. Ir diezgan mazs svars, vai drupas ir no pustūkstoša vai pusotra tūkstoša gadu senas un senākas pagātnes. Runa ir par augstāku vai zemāku drupu kalniņiem ar lielākiem un mazākiem akmeņiem. Kā au minēju, svarīgākais te ir mērogs, un tas veido to atšķirību. Mērogs ir ne tikai perimetra metros un centimetros izsakāms, bet arī koncentrācijā. Tā vien liekas, ka Romā, pat tikai iebakstot ar bērna spēļu lāpstiņu zemē, tu jau kļūsti par arheologu.

Blakus forumam ir Palatīns ar pils drupām. Forums ir tādā kā ieplakā, bet Palatīna pils drupas paceļas Palatīna kalnā. Kaut arī gadu tūkstošus ir pārdzīvojušas tikai biezākās pils sienas, atkal jau mērogi – tie iedzen pazemībā.

Bet tas vēl nav viss, ir vēl viens forums, un ir vēl citu ķeizaru piļu, termu un citu būvju paliekas. Un tās ir vērts redzēt, ja vien ir laiks un iespēja.

Patiesībā – ir vērts redzēt ne tikai pilis. Zinātājam arī uz estakādes esošas ielas ietve piedāvā skatu uz antīkās Romas daudzstāvu namu bez ārējās sienas – tādu kā speciāli skatītājam izveidotu vēstures uzskates paraugu. Līdzīgi veidojumi nereti ir muzejos, kur izstādīti seno ēku maketi bez vienas sienas, lai apmeklētājs var apskatīt, kā tad tās izskatījās arī no iekšpuses. Tikai šis blakus estakādei esošais apskates objekts ir pilna izmēra un redzams no ielas. Skatoties uz antīkās Romas daudzstāvu dzīvojamo māju, kas ir stipri līdzīga mūsu pašu guļamrajonos atrodamajām, tikai tā tur ir stāvējusi jau daudzus gadsimtus un, iespējams, nostāvēs vēl tikpat, atkal rodas pazemība vēstures un antīkā cilvēka idejas un sasniegumu priekšā.

Lielākais iespaids laikam tomēr paliek no Kolizeja. Vēsturnieki saka, ka šī milzīgā arēna bija tik prasmīgi celta, ka varēja īsā laikā uzņemt visus skatītāju tūkstošus, akustiski bija veiksmīgi veidota un uz arēnas virsmas spēja uzņemt ūdens masas jūras kauju inscinējumiem. Tomēr šodien te atkal jau ir tikai drupas. Tiesa, labāk un pilnīgāk saglabājušās par forumu, jo vismaz vienā pusē staltā siena vēl stāv un stāsta savu daudzo gadsimtu stāstu, kaut arī tai vairs ir tikai pašā apakšā palikušas kādas solu vietas un senā arēnas klājuma vietā ir izveidots tikai mazs stūrītis uzskatāmībai. Un ir jau arī ko Kolizejam stāstīt – par uzvaras saucieniem un nāves gārdzieniem, par izklaidētā pūļa gavilēm un milzīgi daudzu cilvēku koordinēto darbu, lai tik senā pagātnē izklaides industrijā spētu panākt to, kam arī šodien meklē daudzus sava aroda speciālistus.

Un, jā, gladiatori. Tikai daži no viņiem varēja piedzīvot slavas mirkli, jo viņu mūžs aprāvās gana ātri. Tomēr, kam nu tas izdevās, tie pat atteicās no brīvības, jo, līdzīgi mūsdienu zvaigznēm, viņu īsais slavas uzplaiksnījums bija tik spožs, ka milzu pūļi viņus apbrīnoja un apskauda. Vienīgais mīnuss Kolizejā ir tas, ka nav labākais brīdis to apmeklēt tūristu radītā sastrēguma stundā, kad daudzie apbrīnotāji cits citu grūsta, lai paspētu līdzi savai grupai, kad gida izdalītie uztvērēji viņu sacītā saklausīšanai strādā ar traucējumiem milzu mūru masas un daudzu citu tādu pašu ierīču dēļ. Un tomēr tas ir kas īpašs. Starp citu, pēc nepilniem piecdesmit gadiem Kolizejs svinēs savu divtūkstošo gadadienu. Aicināti esot visi interesenti. Ideja, tā sacīt, ja nu kādam tajā laikā nekas cits nav ieplānots...

Šo dienu noslēdzām ar lēnu soļošanu gar Tibras krastu, pirms tam vēl paejot garām lielam senajam cirkam un atsakoties no stāvēšanas rindā pie Patiesības mutes. Protams, neliela vilšanās ir par neizstāvēto tūristu “slazdu”, kas vēl melnbaltajā kino iemūžinājis Gregoriju Peku un Odriju Hepbernu naivajā un tik jaukajā filmā “Romas brīvdienas”.

Lai pastaigātu gar Tibras krastu, ir jānokāpj līdz bruģētai krastmalai. Vai nu mums paveicās, vai arī šāda pastaiga nav visu daudzo tūristu obligāto darbiņu sarakstā, bet šī pastaiga bija patīkami vientulīga, tikai retais riteņbraucējs vai skrējējs mūs apsteidza, citādi – bija brīvi un plaši.

Vatikāns

Līdzīgi kā antīkā Roma atsaucas uz savu izcelsmi no Romula un Rema, tā viduslaiku kristīgā Roma, vienubrīd Eiropas civilizācijas centrs, atsaucas uz savu izcelsmi no Pētera un Pāvila. Mūsdienu pētnieki šajā paralēlē saskata apzinātu agrīno viduslaiku sabiedrisko attiecību projektu, bet – tas bija tik sen, kurš vairs to zina.

Vatikāns ir pasaules mazākā starptautiski atzītā valsts. Protams, tik mazai valstiņai ar to pilntiesīgumu ir, kā ir. Piemēram, par iedzīvotājiem vairāk uzskatāmi darbinieki, kas pārstāv visu plašo pasauli. Arī ekonomika nav gluži kā vairumam citu valstu, jo tā galvenokārt balstās uz visas pasaules Romas katoļu ziedojumiem, dažādām banku operācijām un tūristu plūsmu pašā Vatikānā un tā muzejos. Tomēr Vatikāns savā nozīmībā pilnīgi noteikti nav Sanmarīno, kaut mazāks par to, un vairāk pielīdzināms Ķīnai kristietības, pasaulē lielākās reliģijas, no kuras liela daļa ir Romas katoļi, dēļ.

Mēs bijām nolēmuši veltīt visu dienu Vatikāna muzejiem un Pētera bazilikai, un laika sadalījums bija neproporcionāls – diena muzejos, vakars bazilikā pirms tās slēgšanas.

Liekas nepieklājīgi veltīt muzejiem tikai īsu aprakstu, jo pat tikai virspusējs ieskats Vatikāna krājumos ir materiāls biezai un bagātīgi ilustrētai grāmatai. Tā kā bija sagaidāms liels tūristu pūlis, izlēmām vispirms skriet uz Siksta kapelu – šķiet, populārāko apskates objektu – un pēc tam jau lēnām dreifēt cauri ekspozīciju ekspozīcijām. Joziens uz ekspozīcijas gandrīz pašā noslēgumā esošo Siksta kapelu ir noderīgs arī ar to, ka, ja vien nepaņem kādu īsceļu, tas sniedz garāmejošu priekšstatu par to, kas kur ir, lai jau otrajā piegājienā zinātu, kur piestāt un kam mierīgi paiet garām.

Kā bijām plānojuši, aizskrējām un pēc tam lēnāk, kopā ar visām lielajām masām, gājām cauri vēlreiz.

Ja nu kādam līdzi ir bērni, tad bez fantastiskās iespējas Senās Romas skulptūru spārnā ieskrieties un slidināties (jo lielākajai daļai ekspozīciju viņi vēl ir par mazu) viņus var aizvest apskatīt pāvesta pārvietošanās līdzekļus pazemes spārnā, tādā kā garāžā. Te ir ne tikai pēdējā folksvāgena vabolīte, kuru Meksikas rūpnīca dāvinājusi Vatikānam, un auto, kurā pāvestu Jāni Pāvilu II sašāva, bet arī daudzi citi greznie “papamobiļi” un “papakarietes”. Jā, karietes un ne tikai, arī pāvesta nesamā kulba, ja tā to sauc. Proti, pārvietošanās līdzeklis, kurā pāvests sēž tādā kā viensola greznā slēgtā kulbā ar garām kārtīm un divi kalpi viņu nes.

Viens no mūsu, lielā vairumā mākslas plebeju, Vatikāna muzeja apskates knifiem patiesībā ir ne tik daudz koncentrēties uz milzīgo eksponātu klāstu, jo mums tas var neko arī neizteikt, bet gan nepažēlot laiku un naudu un iepazīties ar kādu no daudzajiem kvalitatīvajiem dokumenālo sēriju stāstiem par šo muzeju un tajā atrodamo. Jo citādi apskate ir virspusēja, daudzu klišeju un kļūdainu priekšpieņēmumu pilna.

Vatikāna diena nebūtu bijusi pilnvērtīga, ja izpaliktu Pētera bazilikas apmeklējums. Iekļūšana šajā milzu dievnamā ir caur drošības kontroli, tādu pašu kā lidmašīnās. Ieejot pa lielajām durvīm, apmeklētājs nonāk mijkrēslī. Augstie griesti, lielais kupols un milzu sienas ir patiess arhitektūras šedevrs. Pat mākslā un būvniecībā primitīvam cilvēkam nākas to secināt. Iešana līdz baznīcas otrai malai ir teju kā iziešana cauri mūsu mazpilsētai. Tikai atšķirībā no mazpilsētas šī vieta atkal ir “piebāzta” ar daudziem vairāk vai vēl vairāk nozīmīgiem mākslas darbiem. Krustejā slejas centrālais altāris, kurā var kalpot pats pāvests, un arī pa malām ir izvietotas lūgšanu telpas un vietas klusākām pārdomām. Tās bija norobežotas un ar sargu blakus, kas pirms ieiešanas pārjautāja: “Vai jūs nākat lūgt?” Tā kā trāpījām uz vakara dievkalpojuma noslēgumu, pieredzējām, kā pūlī kalpotāji izbrīvē ceļu garīdzniekiem. Pie savdabīgi interesantā vēl vēlos piezīmēt, ka bazilikā pēkšņi sāka spēlēt un dziedāt vienu no reformācijas laika ievērojamākajiem korāļiem “Teici to Kungu”. Vēl tikām apskatīt arī šveiciešu gvardu maiņu ārā.

Transtevere jeb Pārtibra

Pēdējās dienas rīta pusi pavadījām Transteverē jeb senajam centram pretējā Tibras krasta daļā.

Te ir daudz mazāk senatnes liecību, vairāk tā bija kā iekāpšana manas jaunības un vēl pirms manas piedzimšanas tapušā itāļu filmu kadrā. Tur ir šauras un līkumotas ieliņas ar nelieliem divstāvu namiņiem dažādās krāsās. Tur ir laukumi un laukumiņi. Lielākos laukumos, visbiežāk pie baznīcas, ir arī kāda strūklaka. Mazākajos vairāk par veikaliņu nemēdz būt. Tur ir pat veļas šņores ar visu cilvēkam mugurā esošo, ieskaitot vispārējai apskatei izliktu apakšveļu. Tur ir lēni caur šaurajām ieliņām stūrējoši auto, gadās pa kādam motorolleram, kas gan brauc kā pustraki, bet kaut kā visi paspēj palēkt nost, vai arī pats šoferis meistarīgi izbrauc visus līkumus. Šāda meistarība dara skaidrāku, kāpēc itāļiem tik labi iet lielajā slalomā.

Uzkāpām pie Itālijas apvienošanas varoņa Garibaldi piminekļa. “Roma vai nāve!” bija šī vīra un viņa sievas moto. Skatoties uz viņa pieminekli un piemiņas vietu, uzmācās doma, ka īsti nezinu, kurš karalis bija Garibaldi laikā, bet arī tas nav tik izšķiroši. Papildus šai vēsturiskajai detaļai pieminekļa pakāje ir vēl viens lielisks skatu laukums uz Romu.

Noslēgums?

Četras dienas aizskrēja ātri, to noslēgumā – mājupceļš. Tā kā oktobrim neraksturīgi karstā Roma mani pavadīja ar +24 grādiem, lidmašīnā iekāpu šortos. Tos gan pirms kāpšanas ārā Rīgas lidostā vajadzēja nomainīt, jo Latvija mani sagaidīja ar +5 grādiem.

Pie Romas apmeklējuma jāieplāno viena ļoti svarīga lieta. Romā no agra pavasara līdz vēlam rudenim ir tūristu masas, it īpaši karstākajos tūristu un arī kristīgo apmeklētāju sezonas laikos. Pie Latvijas mērenajām cilvēku masām pat Rīgas dzīvākajās vietās pieradušiem cilvēkiem tomēr būs jāaklimatizējas lielajā tūristu plūdumā, kam ir zināma līdzība ar upi.

Un jā – Romā noteikti ir no svara  laikus izvēlēties daudzmaz cienījamu apmešanās vietu un rezervēt biļetes uz kārotajām vietām, jo, tāpat kā ikvienā citā metropolē, nesagatavoti plāni var vest pie pārsteigumiem. Cerams, patīkamiem, bet gadās visādi...

Visbeidzot – ļoti noderīgi ir arī latviski pieejamie detalizētie Romas aprakstu izdevumi, tādi ļauj pašam savā nodabā staigāt pa piedāvāto maršrutu un izmest lokus ārpus tā robežām. Palīdzoši ir arī tas, ka ļoti daudzās vietās tūristiem ir izvietoti informatīvie stendi vai vismaz nelielas šiltītes ar pavisam īsu aprakstu.

Tik daudz par manu braucienu un iespaidiem. Gribas novēlēt, lai katram, kam sanāk, ir lieliska Romas pieredze!