Diriģents Māris Sirmais ļoti gaida, kad varēs atsākt nodarboties ar svarcelšanu Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Foto - LETA
Nacionālā ierakstu kompānija “Skani” aprīlī klajā laidusi unikālu kora mūzikas albumu “Aeternum”, kurā iekļauti un pirmieskaņoti sešpadsmit īpaši atlasīti jaundarbi, ko Latvijas simtgadei veltījuši Latvijas komponisti. Albums ir Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un tā mākslinieciskā vadītāja Māra Sirmā trīs gadu projekta – koncertcikla “Latvijas komponisti Latvijas simtgadei” – vainagojums.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Ekstremālākās norises mūzikā ir lieli, atbildīgi konkursi, kuros gan šobrīd esmu nolēmis vairs nepiedalīties, taču, ja runājam sadzīviski, viens no ekstremālākajiem piedzīvojumiem bija, pirmo reizi uzkāpjot uz slaloma slēpēm Austrijā. Nekad to nebiju darījis, un uzreiz bija jābrauc lejā no divarpus kilometrus augsta kalna. Ja draugi nebūtu ierādījuši pamatprincipus, diez vai vesels no kalna būtu nobraucis, jo tobrīd riskus līdz galam neapzinājos.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Ir tādi ar mūziku saistīti brīži, kad knapi varu savaldīt emocijas, jo varu izplūst asarās no aizkustinājuma. Tie ir bijuši brīži, kad kaut kas īpaši izdevies un notiek mākslinieciskais brīnums. Tas notiek reti, bet notiek. Tie ir brīži, kad kaut kas apzināti vai neapzināti saslēdzas, un mūzikā tas noteikti ir tas, kas dzen uz priekšu jauniem izaicinājumiem.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Tiešajam darbam iedvesmo pati mūzika, un interesanti ir tas, ka, ja ir kaut kas pilnīgi jauns un nezināms, kad nevar zināt, izdosies vai ne, tad tieši šo izaicinājumu pārvarēšana motivē darbam.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Par savu veselīgo ieradumu varu minēt sportošanu. Varbūt no ārienes tā neizskatās, bet jau apmēram 20 gadus nodarbojos ar riteņbraukšanu. Mans rekords ir vienā dienā nobraukti 150 kilometri. Pirms kovidlaika sāku nodarboties arī ar svarcelšanu un šobrīd ļoti gaidu, kad to varēšu atsākt.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Visi kaitīgie ir atmesti, smēķēšanu ieskaitot. Ja uzskatām, ka iedzert glāzi vīna vai konjaka ir kaitīgs ieradums, tad tas man ir. Taču, nopietni runājot, viena no kaitīgākajām lietām ir biežā nespēja sakārtot nervozēšanas jomu, stresu. Tas atspoguļojas uz visu – uz noskaņu, uz garastāvokli. Man vajag mācīties negatīvi neietekmēties no sīkumiem, spēt nosargāt savu nervu sistēmu.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Vajag darīt to, par ko esi pārliecināts, ka tas ir tavs aicinājums. Man negribētos savu dzīvi notriekt materiāli izmērāmu vērtību meklējumos, bet dzīvot tā, lai nodzīvotais laiks būtu nesis emocionālu piesātinātību, lai jēgpilna būtu katra diena. Bet šobrīd, kovida laikā, vislielākais izaicinājums ir tikt galā ar sevi, sevi motivēt un arī šo laiku pavadīt vai nu mācoties, vai kaut ko jaunu uzzinot, kas nebūtu iespējams citā laikā.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Pēdējā grāmata, ko izlasīju, bija Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”. Mani ļoti uzrunāja viņa pasaules redzējums, brīnišķīgais mīlestības stāsts. Nākamā grāmata, ko lasīšu, būs Noras Ikstenas uzdāvinātā viņas jaunākā grāmata “Ūdens mirdzēšana” ar smalkajiem Aivara Vilipsona zīmējumu fragmentiem. Paņemot rokās šādu grāmatu, rodas tā mākslas, paliekošo vērtību sajūta.
Kādu mūziku klausāties?
Es ļoti daudz klausos mūziku, tā ir mana dzīve, mans darbs. Klausoties mūziku, es to mācos, studēju. Ikdienā es neklausos mūziku kā fonu. Esmu klusuma piekritējs. Taču, ja man ir jāizvēlas noskaņas mūzika, vislabprātāk klausos džeza improvizācijas, bet vēl labprātāk klausos putnu balsīs Jūrkalnē.
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Man pašam nav tādas vietas, visbiežāk piekrītu draugu izvēlētajām. Bet šobrīd visbiežākā pusdienošanas vieta ir virtuve mājās.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Es gribu dzīvot tagad un Latvijā, tā ir mana mīlestības vieta. Man nekad nav bijusi vēlme bēgt no savas zemes vai sava laika, jo tā ir liela vērtība, ko baudīt un mācīties to neizniekot.