Voldemārs Lauciņš. Ģimenes dienas viktorīna trīs raundos ^{Apriņķis.lv}

Pēdējā pusgadā Satversmes tiesa ar savu 12. novembra spriedumu radījusi situāciju, ka mūsu sabiedrībā ģimenes jautājumos vairs nevar runāt par akcentiņiem. Izrādās, mēs kā sabiedrība līdzīgi mazam, vēl tikai vārdus apgūstošam bērnam esam aizmirsuši, kas ir ģimene – tētis un mamma. Tie laimīgie, kuriem ir paveicies, zina, ka mamma un tētis ir kas vairāk nekā tikai vārds vien, – tas ir klēpis, kurā ierāpties, plecs, uz kura aizmigt, vai mute, kas uzpūš sasitumam, un daudz, daudz vairāk.

Diemžēl rūgtā realitāte ir tāda, ka tik daudziem mūsu sabiedrībā pilna un stipra ģimene ir tāls sapnis. Tomēr, tāpat kā mazs bērns nevar pats sevi uzaudzināt un bez mīlestības un rūpības aiziet bojā, tā arī sabiedrība bez pareizas izpratnes par pamatlietām aiziet bojā. Un ģimenes vērtību nicinātāju maldināšana ar saldiem vārdiem “mīlestība” vai “cieņa” ne par matu neuzlabo situāciju.

Tāpēc šogad vēlos piedāvāt uzspēlēt ģimenei veltītu viktorīnu, lai meklētu, kāpēc tiešām tā var būt tikai dabiska jeb tāda, kā Dievs to ir radījis, – viens vīrs un viena sieva ar Dieva dotiem vai adoptētiem bērniem kā pamatu tam, ko sabiedrība var saukt par ģimeni. Pārējais viss var būt vai nebūt, bet bez pareizā pamata nav ģimenes.

Dabiskās ģimenes viktorīnas pirmais raunds

Katrā viktorīnā ir jāatbild uz dažādiem jautājumiem un jāvāc pareizās atbildes, lai beigās varētu ieņemt pēc iespējas augstāku vietu, ieteicams – plūkt uzvaras laurus.

Pirmajam raundam izvelkam vārdu “vecs”. Ģimenes brucinātāji apgalvo, ka ģimene – viens vīrs un viena sieva – ir novecojis veidojums. Vārda “vecs” nosodošs lietojums rod dzirdīgas ausis mūsu sabiedrībā, kas grib būt jauna, nekad nenovecot. Esam pieraduši vairs nelabot saplīsušas lietas, bet tās izmest un nomainīt ar jaunām. Taču tā tikai liekas, ka, ja vecs, tad jānomaina. Vai tas ir tik vienkārši, ja vecs kaut kādā brīdī nenovēršami attiecas uz mums pašiem (tas ir, mani un tevi) vai par lēmuma sekām jāmaksā no savas kabatas?

Pirmā asociācija ar vārdu “vecs” man ir sievastēva “friču deķītis”. Tas ir vēl Otrā pasaules kara mantojums – vācu karavīru sega, kas reiz skolā pašu sievastēvu sildījusi, šobrīd arvien ir izturīga un saimniecībā pilda daudzas nepieciešamas funkcijas. Kādreiz bija skaidrs: lai arī kaut kas nav gluži jauns (varbūt pat varētu saukt par vecu), bet tas arvien ir vajadzīgs, darbojas un no jaunāka piedāvājuma nekā noderīgāka nav, labāk – pārbaudītas vērtības.

Protams, “friču deķītis” nav vienīgā lieta. Varētu minēt arī neskaitāmas citas, piemēram, ritenis arvien ir apaļš, un tā jau gadu tūkstošus. Kad kāds grib “izgudrot riteni”, pašu pamatu – to, ka ritenim vajag ripot – neņemot vērā, tāds izgudrojums iegulst tajā daudzu nevajadzīgo izgudrojumu kategorijā, par kuriem var vien pasmieties, kur ir saules gaismā darbināmi lukturīši un siltā laikā uzsilstoši radiatori utt.

…otrais raunds…

Otrajā raundā izvelku vārdus “mīlestība” un “cieņa”. TV, interneta avoti un izklaides industrija mums atkal un atkal kladzina tik saldo vārdu “mīlestība”. Patiesībā šo vārdu mēs kā tādu sabojātu plati dzirdam visapkārt. Nav jau tā, ka tas ir slikts vārds, bet dažādās situācijās tam ir dažādas formas. Bērni mīl mammu un tēti, jo tie ir bērna dzīvības avots. Brāļi un māsas mīl cits citu, jo ir iepazinuši viens otru līdz mielēm; viņiem mīlestība nav tikai labais un saulainais, bet arī kopējas blēņas un pārdzīvojumi. Vīrs (tētis) un sieva (mamma) mīl viens otru, jo viņi viens otram ir vienīgie.

Diemžēl mūsu sabiedrībā tik daudzos gadījumos šādas idilles nav, bet tas arvien ir mērķis, uz kuru tiekties, lai arī kāds ir izejas punkts. Tas, kuram ir klājies vieglāk, reizēm māk labāk atrast pareizo ceļu, bet ģimenes kārtība pareizās lietās dod spēku un prieku. Te mīlestība nav TV, interneta avotu vai izklaides industrijas saldinātais romantiskais vārdiņš, bet caur bēdām uz priekiem iets ceļš. Ceļš, kas, kopš cilvēce sevi ir apzinājusies, ir ģimenes pamatā – laulība jeb viens vīrs un viena sieva, un tā ar maziem izņēmumiem visās kultūrās un visos laikos arvien dod visai sabiedrībai pastāvēšanas jēgu, palīdz pārvarēt sāpes un ved uz stabilu nākotni.

Par cieņu. Tas arī ir liels un nozīmīgs vārds, kas nes daudz svara, bet, ja cieņa tiek pieprasīta, nevis nopelnīta, vai tā maz ir cieņa?

…trešais, noslēdzošais raunds.

Pēdējā, trešajā raundā ir attēls, kurā ir kaut kas tā kā nogrieznis. Un mēs zinām, kas tas ir – tas ir viena metra etalons. Gadu tūkstošiem cilvēce ir izmantojusi dažādus mērus. Viens no viduslaiku tirgus apmeklēšanas vērtiem elementiem, kur nu tās ēkas un senie priekšmeti vēl saglabājušies, ir dažādo mēru salīdzināšanas rīks – tāds miets ar katrā iespējamā līnijā kādām atzīmēm.

Kādreiz nebija viena mēra, katrā pilsētā bija savi standarti. Tomēr cilvēku savstarpējā kustībā vienots mērs ļoti atvieglo dzīvi. Protams, metrs, kalnā uzkāpjot, savā ziņā nav tas pats metrs, kas kāpjot lejā no kalna. Un tomēr – cilvēki ir novērtējuši kopējo mēru vērtību, kā tas palīdz izvairīties no krāpšanas. Metra etalonu ne reizi vien ir pārmērījuši un precizējuši.

Tāpat ir ar laulības lietām. Ir taisnība, ka kādiem ir citi mēri, bet visa sabiedrība iegūst tad, ja ir vispareizākais vienotais mērs. Kādam tirgotājam metrs var būt īsāks, lai var vairāk pārdot un nopelnīt, bet šāda krāpšanās nenozīmē, ka vienotais mērs ir jāatmet. Jā, ja no skaidrības mēros atteiksimies, labāk diez vai kļūs. Tāpat ir ar viena vīra un vienas sievas laulību, ģimenes pamatu. Tā ir vislabākā kārtība sabiedrībai un valstij, jo tad cilvēki var uzticībā viens otram rūpēties par sevi un saviem bērniem. Ja kādam ir citi ieskati, kamēr tas paliek viņu pašu ziņā, tas var arī nekaitēt, bet, ja laulību un ģimeni grib mainīt un par laulību saukt kaut ko, kas tāda nav, tad tas labus augļus nedos.

Bonusa raunds no mūžības skatpunkta

Man kā kristietim Bībele dod skaidru atbildi: Dievs radījis vīrieti laulībai ar sievieti un nekā citādāk. Tas, ka klīst runas un kādi uzbur fantastiskas ainas ar iespējamām alternatīvām, nav Dieva prāts, tikai reti var izdoties un nekad nesaņemt Dieva svētību, bet arvien eksistē Dieva sods šeit un arī mūžībā. Mūsu dienās daudzi pasmaida par biedēšanu ar Dieva sodu. Un pareizi ir – Dievs Bībelē nevienu negrib biedināt, bet vest pie prāta.

Proti, Dieva radīšanas kārtība par vienas sievas un viena vīra laulību mūža garumā atklāj cilvēkam vislabāko iespējamo attiecību modeli. Un Dieva bauslis par laulības pasargāšanu ir pēdējais aicinājums pieturēties pie cilvēkam vislabākās kārtības. Līdzīgi kā dzelzceļa pārbrauktuves signāls nav ieviests sliežu šķērsošanas vajadzības skarto cilvēku izņirgāšanai un mocīšanai, bet lai pasargātu no pakļūšanas zem vilciena.

Bet runa jau nav tikai par Dieva labo nodomu un tā pārkāpšanai paredzēto sodu. Tā kā Dievs ir pasaules radītājs un laulības iedibinātājs, tad visi, kas neievēro Dieva doto, kaut kādā brīdī ir spiesti rēķināties ar negatīvām sekām. Var arī aizbildināties, ka pat pie vislabākajiem cilvēka nodomiem var gadīties visādi ārēju apstākļu ietekmē (kari, nelaimes vai kaut kas cits). Un tā ir taisnība – mēs esam pakļauti ārējiem apstākļiem.

Un tomēr, runājot par vienādu situāciju, laulību cienošiem cilvēkiem ir vieglāk, jo viņiem ir kaut kas brīnišķīgs – atbalsts un iepriecinājums. Vēl vairāk. Runa nav tikai par individuālu cilvēku un tā saukto “molekulāro” jeb viena vīra un vienas sievas ģimeni, runa ir par visu sabiedrību. Ja tu cieni savu kultūru un civilizāciju, tad bez rūpēm par pārmantojamību – savu vai adoptētu bērnu uzaudzināšanu – citi tavā vietā tavu civilizāciju necienīs un neturpinās.

Un, ja ir pārāk daudz tādu, kas grib izšļūkt uz citu ģimenes rēķina, tad sabiedrība vienā brīdī var sākt irt un, kā nereti vēsturē, tās vietā ienākt kāda daudz vitālāka sabiedrība, kur ciena laulību, kaut vai tikai vārdos (lai cik paradoksāli tas būtu).

Uzvarējām?

Kā tad mums veicās viktorīnā? Kā mums kā sabiedrībai veiksies, ja ģimenes pamatā vairs neliksim viena vīra un vienas sievas laulību? Vai varam atļauties riskēt, paļauties uz TV stila mīlestību, kas nemaz neatgādina ģimenes mīlestību dzīvē? Vai nav kāda lieta, kuru varam pamācīties no metra, kurš nav nedz jauns, nedz vecs, bet arvien tas pats un noder?

Lai mums ir priecīga Ģimenes diena ar kādu akcentiņu, kas stiprina ģimeni un laulību – manu, tavu un visas sabiedrības nākotni!