Menu
 

Pāvils Brūvers. Sargāsim savu sirdi! Apriņķis.lv

  • Autors:  Pāvils Brūvers
Foto - lnb.lv Foto - lnb.lv

Katru dienu pienāk satraucošas ziņas par jauniem Covid-19 saslimšanas rekordiem, tomēr vēl satraucošāka ziņa, manuprāt, ir tā, ka katru gadu aptuveni 300 cilvēku Latvijā izdara pašnāvību un vēl vairāk ir tādu, kas mēģinājuši to darīt, bet nav izdevies. Mirušos vairs neiztaujāsi, kāpēc viņi to darīja, bet statistika rāda, ka vairākums ir cietuši no depresijas.

Bieži vien ļaudīm nav īstas izpratnes par to, kas ir depresija. Nonākot kontaktā ar kādu, kurš pastāvīgi ir nomākts, kuram nav spēka celties, kurš zaudējis prieku par satikšanos, kurš visu redz drūmās krāsās, viens otrs neslēpj neizpratni, varbūt pat sašutumu, un uzskata šos ļaudis par bezgribas cilvēkiem, kas vienkārši palaidušies slinkumā un negrib piepūlēties. Citi savukārt šos cilvēkus mudina saņemties un izbeigt pakļauties šai vājībai. Diemžēl ne viens, ne arī otrs veids nepalīdz cilvēkam, kurš cieš no depresijas, drīzāk otrādi. Apkārtējo neizpratne un neiejūtība bieži vien ir tas, kas tādam cilvēkam dod pēdējo smago grūdienu.

Nav tā, ka depresijas skartajiem būtu pilnīgs dzīves apnikums. Nē, arī viņi grib dzīvot, grib mīlēt, grib darīt labus darbus, bet šīs slimības izraisītās ciešanas bieži vien ir tik smagas, ka tās panest ir grūtāk nekā aiziešanu no šīs dzīves. Viņi ir gatavi darīt visu, kas izbeigtu šīs mokas. Izrādās, ka mūsu vidū dzīvo aptuveni 120 tūkstoši tādu, kas cieš no depresijas, bet ārstu no viņiem līdz šim uzmeklējuši vien 4–5 tūkstoši. Tas nozīmē, ka aptuveni 115 tūkstoši cilvēku Latvijā ar šo slimību cenšas tikt galā pašu spēkiem, bet, kā izsakās šīs jomas speciālisti, bez ārsta palīdzības un tuvinieku atbalsta tas ir gandrīz neiespējami.

Tāpēc šajā ierobežojumu laikā būsim īpaši uzmanīgi, ja kāds mūsu ģimenes loceklis vai draugs, vai darbabiedrs sāk izskatīties vai uzvesties citādāk nekā parasti. Ne vienmēr depresija izpaužas ar visiem redzamu nomāktību. Nereti depresijas skartie šo slimību cenšas slēpt ar uzspēlētu bravūru. Šiem cilvēkiem mēs varam palīdzēt un pat izglābt dzīvību, ja ar viņiem runājam, ja necenšamies viņus pārliecināt par saviem uzskatiem, par savu taisnību, bet gan uzklausot un cenšoties saprast viņu domas, viņu sajūtas, viņu pārliecību, pieņemot arī viņu dusmas un neapmierinātību par jaunajiem ierobežojumiem, arī skumjas, ka nav iespējams satikt draugus, ka nav iespējams kopā svinēt.

Daudzos nopietnu trauksmi rada prasība par obligātu vakcinēšanos, uztverot to kā nepieļaujamu iejaukšanos personīgajā brīvībā. Veids, kā ļaudis ar dažādiem draudiem tiek spiesti vakcinēties, bieži vien ir pazemojošs un cilvēka cieņu aizskarošs, un tas patiesi var izvērsties par nopietnu izaicinājumu arī citām cilvēka brīvībām.

Esmu ar šādiem cilvēkiem runājis. Viņi patiesi jūtas aizskarti un ir nopietni nobažījušies, ka tas kļūs par precedentu turpmākiem cilvēka personīgās brīvības aizskārumiem, piemēram, dažkārt dzirdam aicinājumus aizliegt kristīgās ticības publisku paušanu, to pamatojot ar rūpēm par sabiedrības aizsargāšanu pret mentālās veselības apdraudējumiem. ASV dažādu iebildumu dēļ kristīgie simboli jau lielā mērā ir pazuduši no publiskās telpas.

Ar izpratni uzklausot šos cilvēkus, mēs varam viņus iedrošināt, ka viņi nav vientuļi šādās bažās, ka arī citiem rūp šie jautājumi. Tas šo cilvēku sirdī var iedegt jaunu cerību un ticību, ka kopīgiem spēkiem un paļaujoties uz Dieva palīdzību iespējams stāvēt pretī negatīvajām tendencēm sabiedrībā, tādējādi palīdzot šiem ļaudīm neiekrist depresijā. Tā varbūt vienam otram varam izglābt dzīvību un varbūt pat iedrošināt vakcinēties. Būtiski svarīgi, lai neviena sirdi nepārņemtu bezspēcība un bezcerība.

Gudrais Salamans saka: “Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!”

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.