Dziedātāja Rūta Reinika-Preisa: Nevajag steidzināt dzīvi uz priekšu, jo tā pati aizsteigsies ^{Apriņķis.lv}

“Šķirstot senāk izdotos mūsu vecmāmiņas Veronikas Reinikas dzejoļu krājumus, man radās vēlme tiem piešķirt jaunu elpu, iedzīvinot tos gan vizuālā, gan muzikālā formātā, lai manam mazajam dēliņam Ričardam atstātu jauku ģimenes piemiņu – grāmatiņu par lācēnu Ričiju Rū un viņa draugiem mežā, savukārt mums ikdienā būtu ko lasīt, klausīties un dziedāt. Tā interaktīvā krāsojamā grāmatiņa tika papildināta ar vienpadsmit dziesmām, kuru autors ir mans brālis Lauris. Vēlāk nolēmām radīt koncertprogrammu, jo ticam, ka arī visiem citiem Latvijas bērniem iepatiksies mūsu lācēns Ričijs Rū,” stāsta Rūta Reinika-Preisa.

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
Atceros gadījumu no skolas laikiem, kad Lauris mācījās mūzikas koledžā Jelgavā. Viņš brauca ar autobusu uz Tērveti, pa ceļam aizmiga un aizbrauca garām īstajai pieturai. Laukos autobusi kursē reti, tāpēc viņam kaut kā bija jātiek atpakaļ. Viņš sazvanīja mani (vecāki mums tajā laikā bija prom ārzemēs), pierunāja aiziet uz garāžu, izdzīt mašīnu un braukt viņam pakaļ. Man bija trīspadsmit vai četrpadsmit gadi, un es mācēju braukt tikai taisni. Palūdzu kaimiņam, lai izbrauc mašīnu no garāžas un devos Laurim pakaļ. Tajā laikā arī viņam vēl nebija tiesību. Tā nu mēs abi bez tiesībām izbraukājāmies. Tajā vecumā nebija uztraukuma par drošību uz ceļa, vairāk satraucāmies par to, vai mūs nenoķers policija. Viss beidzās labi.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Noteikti viss, kas saistīts ar dēliņu Ričardu. Kopš viņa ienākšanas manā dzīvē, aizkustinājuma brīžu ir ļoti daudz.

Kas jūs iedvesmo darbam?
Esmu cilvēks, kuru iedvesmo darbs. Ja man patīk tas, ko daru, tas mani iedvesmo un dod enerģiju. Man ir palaimējies darīt darbu, kuram kādā brīdī ir arī redzams rezultāts. Ļoti izbaudu pašu procesu un gandarījuma sajūtu, kas nāk līdz ar projekta realizāciju. Ričija Rū projekts arī pats par sevi iedvesmo, gribas domāt jaunas idejas. Nevienā brīdī nejūtos, ka man būtu jāpiespiež sevi uz kaut ko saņemties šajā projektā.

Jūsu veselīgie ieradumi?
Rītu sāku ar glāzi ūdens. Neēdu pēc plkst. 18.00, lai pa nakti labāks miegs. Staigāju, cik varu, ar kājām. Katru vakaru domās pasaku paldies par visu labo, kas pa dienu noticis. Ja arī nekas tāds nav noticis, tad pasakos par to, ka viss ir labi un nekas TĀDS nav noticis.

Jūsu kaitīgie ieradumi?
“Sēdēšana” telefonā tumsā … Esmu saldumu cilvēks – nav nevienas dienas, kad neapēdu kaut ko garšīgu. Vislabāk man garšo šokolāde.

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?
Esmu no cilvēkiem, kas daudz domā, analizē. Tas, ko esmu sapratusi, – visam ir savs laiks. Lai kā tu kādreiz kaut ko censtos sasteidzināt, piespiest notikt, tas, kam jānāk, nāks savā – pareizajā – laikā. Tāpat palīdz doma, ka visas sliktās dienas, sliktais noskaņojums reiz beidzas. Vienmēr nāk atkal labas un iedvesmojošas dienas. Vienmēr. Vēl man ļoti patīk doma par paļaušanos. Jāpaļaujas, jāatlaiž, jāļauj dzīvei notikt. Tiklīdz tu paļaujies, tā notikumi sāk salikties par labu tev. Un, protams, dzīve ir īsa. Plānojot un gaidot ceļojumu, kas būs pēc gada, tu palaid garām visu, kas notiek tagad. Tas, ko visi saka: jāmācās būt šeit un tagad. Nevajag steidzināt dzīvi uz priekšu, jo tā pati aizsteigsies.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem? 
Neko sakarīgu nevarēšu ieteikt. Dzīvoju 24/7 ar dēliņu, ļoti reti tagad lasu vai noskatos kādu filmu līdz galam. Pēdējā filma, ko noskatījos, bija “Tinder Swindler”. Ļoti patika, iesaku. Būtu forši, ja biežāk taisītu filmas par tādiem notikumiem un cilvēkiem.

Kādu mūziku klausāties?
To, kas skan pa radio. Neko speciāli nepērku un pleilistes telefonā netaisu.

Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Patīk restorāni, kuros labi jūtamies ar bērniem: “Vairāk saules”, “Gan Bei”, dodamies arī uz “Lido”.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Man patīk laiks, kurā dzīvojam. Mēs principā varam darīt visu un kļūt par jebko. Nevienā citā laikā cilvēkiem nav bijušas tādas iespējas un tiesības. Tāpat nevienā laikā cilvēki tik ilgi nav dzīvojuši. Nedaudz pretenziju man ir pret klimatu, kāds ir Latvijā, jo dažkārt rodas sajūta, ka pie mums ziema nekad nebeidzas. Gribētu vairāk saulītes.