Vija Beinerte: Bērns nav mozaīkas gabaliņš, ko var ielikt jebkādās pieaugušo attiecībās ^{Apriņķis.lv}

Tāda sabiedrība, kurā morāliskas dabas jautājumi tika revidēti un pamata vērtības atmestas kā laika garam neatbilstošas, jau ir pastāvējusi – Krievijā pēc oktobra bandītiskā apvērsuma. Par to, cik postīgs izrādījās šāds morāls relatīvisms, zina katrs, kas mācījies vēsturi. Bet to, cik dziļas un tālejošas ir šāda relatīvisma sekas, apliecina tas, kas patlaban notiek ne tikai Krievijā, bet arī pasaulē.   

Latvija toreiz laimīgā kārtā prata norobežoties no šāda pavērsiena. Kad pirms simt gadiem nācijas tēvi rakstīja mūsu valsts Satversmi, nevienam prātā nevarēja ienākt, ka, formulējot ģimenes jēdzienu, būtu jāprecizē, ka māte – tā ir sieviete, bet tēvs – vīrietis, un ka ģimenes pamats – laulība – ir ekskluzīva divu pretēja dzimuma cilvēku savienība, kas izveidota nolūkā radīt un uzaudzināt gaidītus un gribētus pēcnācējus. Ne tāpēc, ka tolaik nebūtu bijis cilvēku, kas izjūt seksuālu tieksmi pret sava dzimuma personām, bet tāpēc, ka viendzimuma attiecības nav iekļaujamas laulības jēdzienā.

Tas, protams, nenozīmē, ka homoseksuāli cilvēki nevar būt mīloši un gādīgi. Un tas nenozīmē, ka viendzimuma pāru mantiskajām tiesībām nevajadzētu būt sakārtojamām. Bet šādu pāru attiecības nav laulība. Pēc definīcijas. Jo divi vīrieši vai divas sievietes nespēj dabiskā veidā radīt kopīgus pēcnācējus. Tomēr pats galvenais – “vecāks numur viens” un “vecāks numur divi” vai pat “numur trīs” nespēj dot bērnam to, kas viņam ir vitāli nepieciešams – tēvu un māti.

Un nevajag teikt, ka bērnam labāk ir uzaugt ar mīlošiem un gādīgiem homoseksuāliem vecākiem nekā ar heteroseksuāliem vecākiem narkomāniem un varmākām! Bērnam vislabāk ir uzaugt dabiskā, stiprā un laimīgā ģimenē. Tas, ka realitātē diemžēl ne visas ģimenes ir laimīgas, nozīmē tikai to, ka ir jādara viss iespējamais, lai ģimenes institūtu stiprinātu, nevis grautu. Jo galvenās šajā jautājumā ir bērna intereses, nevis pieaugušo vēlmes un iegribas.

Vai daudzi ir iedomājušies par to, kā jūtas bērns, uzzinājis, ka viņa tēvs ir nezināms spermas donors? Vai kā jūtas bērns, kura vecmāmiņa vienlaikus ir arī viņa surogātmāte, kas ļāvusies mākslīgi apaugļojama ar sava dēla spermu, lai dzemdētu dēlam un viņa draugam bērnu? Kāpēc meitene, kas uzaugusi, mātes un viņas partneres aprūpēta, vienmēr ir ilgojusies pēc tēva? Kāpēc meitene, ko audzina divi “tēvi”, tik ļoti ir pieķērusies “krustmātei”, pat nezinot, ka patiesībā tā ir viņas surogātmāte? Un kas notiek ar zēnu, ko audzina divi vai reizēm pat trīs “tēvi”? 

Ielūkojieties vietnē “Them Befor Us”, kur ir apkopotas vecāku iegribām pakļautu bērnu liecības! Runa ir par konkrētiem cilvēkiem un konkrētām dzīves drāmām, nevis par teorētiski uzmodelētām situācijām.

Viena no galvenajām bērna vajadzībām ir justies mīlētam un pasargātam, bet tam ir nepieciešama abu vecāku dalība bērna dzīvē. Jo māte nevar dot to, ko spēj tikai tēvs, gluži tāpat kā tēvs nevar dot to, ko spēj tikai māte. Veselīgas audzināšanas pamatā ir gan mīlestība, gan paraugs, robežu noteikšana un stingrība, kas pārbauda un līdzsvaro. Pasaulē, kur viss ir atļauts, kur nav ne likumu, ne robežu, bērns jūtas apjucis un dezorientēts, tāpēc kļūst viegli manipulējams.

“Es gribu, lai māmiņa un tētis mani mīl, un es gribu, lai viņi mīl viens otru,” tā saka septiņgadīga meitenīte, paužot to, ko gribētu ikviens bērns, ja vien spētu pats iekārtot savu pasauli.

Tikmēr “iekļaujošās vienlīdzības” apoloģēti arvien uzstājīgāk grib tēvu un māti padarīt par fakultatīviem personāžiem. It kā bērns būtu mozaīkas gabaliņš, kas ieliekams jebkādās pieaugušo attiecībās.

Kopš Latvijas dibināšanas, gluži tāpat kā pirms tam, ģimenes jēdziens ir bijis nesaraujami saistīts ar laulību, asinsradniecību un adopciju, nevis ar kopdzīvi vai seksuālām attiecībām, kā mums tagad to grib iestāstīt. Kam tas ir izdevīgi? Kāpēc heteroseksuāls baltais vīrietis un tēvs tiek pasludināts par “toksiska patriarhāta” iemiesojumu un visa ļaunuma sakni? Kāpēc dabiska ģimene tiek dēmonizēta, bet homoseksuālas attiecības – idealizētas?

Pakāpsimies soli atpakaļ! Krievijā pēc oktobra apvērsuma mīlestība, laulība un ģimene tika kvalificētas kā “buržuāziskās pagātnes paliekas”, bet vīrieša un sievietes attiecības reducētas līdz dziņu līmenim. Šādi jaunā vara sāka īstenot "Komunistiskās partijas manifestā" pausto ideju, ka līdz ar privātīpašuma atcelšanu zūd ģimenes jēga: visi sabiedrības locekļi iekļaujas kopīgā darbā, kura augļus sadala centralizēti, bet bērnu aprūpe un audzināšana kļūst par sabiedrības lietu.

Un nu loks ir noslēdzies. “Bērnu audzināšana nogurdina. Vai mums nevajadzētu pārdomāt dabiskās ģimenes jēdzīgumu?” raksta “The Guardian” 2021. gada 25. oktobrī. “Dabiskā ģimene bija kļūda” atzīst “Atlantic” 2020. gada martā. “Nepievilcīgs rūgtuma cēlonis: dabiskā ģimene” sludina “The Washington Post” 2020. gada 16. februārī. “Neiekrītiet dabiskās ģimenes vecāku slazdā: bērniem vairāk par visu ir vajadzīga mīlestība” brīdina CNN 2021. gada 14. jūlijā. Tie ir vien daži platstraumes mediju rakstu vai apskatu virsraksti, kuru mērķis ir nepārprotams – ģimene, kur ir tēvs, māte un viņu kopīgi radīti vai adoptēti bērni, ir “pagātnes palieka”. 

Uz šāda fona Latvijas Satversmes tiesa 2020. gada 12. novembrī lēma, ka tiesības uz Darba likumā paredzēto paternitātes pabalstu var būt ne tikai bērna tēvam vai audžutēvam, bet arī bērna mātes partnerei. Atzinums par to, ka “valsts nav izpildījusi tai no Satversmes 110. panta pirmā teikuma izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt aizsardzību arī viendzimuma partneru ģimenēm”, atklāj sprieduma būtību: īstenībā šis paternitātes pabalsts ir tikai iegansts tam, lai pavērtu iespēju ģimenes jēdziena pārdefinēšanai. Lai vecāki vairs nedrīkstētu iebilst, ja bērnudārzā vai skolā viņu bērniem mācīs par “dažādām ģimenēm” un to, ka bērns jebkurā brīdī var mainīt savu dzimumu ar operācijām un hormonu terapiju. Tam sekos prasība pārmainīt valodu. Ir valstis, kur civilstāvokļa aktos vairs netiek rakstīti vārdi “māte” un “tēvs”, bet gan tikai un vienīgi “vecāks nr. 1” un “vecāks nr. 2”, lai nediskriminētu viendzimuma pārus, kas šajās valstīs drīkst “laulāties” un adoptēt bērnus. Un vārda “sieviete” vietā ir jāsaka, piemēram, “persona, kam ir menstruācijas”. Tas nav neizdevies joks, tā ir šaušalīga realitāte. Šaušalīga tāpēc, ka valoda ir apziņas instruments, tā ir nepieciešama, lai cilvēks varētu domāt.

Un te nu mēs nonākam pie galvenā: kreiso nolūks ir skaidrs un nepārprotams – radikāli mainīt cilvēku domāšanu, pakļaujot to savai dekonstrukcijas ideoloģijai.

Bet Latvijas prezidents grib, lai jautājums par viendzimuma “ģimenēm” būtu 2022. gada diskusiju degpunktā. Nepievēršot uzmanību tam, ka Satversmes tiesa ar šo lēmumu ir uzurpējusi likumdevēja varu, ko Latvijas tauta saskaņā ar Satversmi ir deleģējusi Saeimai.

Ideja par to, ka ģimenes jēdzienu var šķirt no laulības jēdziena, jau pati par sevi ir baisa savā pārgalvībā. Bet tā rada arī no tīras loģikas viedokļa interesantus jautājumus. Ka ģimene veidojas uz DIVU cilvēku laulības pamata, ir loģiski – jo ir DIVI dzimumi. Bet ja nu tagad ģimeni varētu veidot arī viena dzimuma cilvēki, tad rodas jautājums: kāpēc tikai divi? Kāpēc ne trīs – ja nu, teiksim, trīs lezbietes vēlas dzīvot kopā? Un ko mēs atbildēsim tad, kad Latvijā balsi pacels musulmaņu minoritāte, prasot, lai valsts atzīst poligāmiju? 

Tādēļ pagājušajā vasarā Latvijas Vīru biedrība vērsās Centrālajā vēlēšanu komisijā ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanu referenduma sarīkošanai par grozījumiem LR Satversmes 110. pantā. Jo ar pašreizējo Satversmes 110. panta pirmo teikumu “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības” pēc Satversmes tiesas sprieduma nu jau ir par maz. Grozījumi piedāvā šādu redakciju: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, pie kurām pieder tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību. Valsts īpaši palīdz bērniem invalidiem un vecākiem, kas par viņiem gādā, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības, daudzbērnu ģimenēm, kā arī mātēm un tēviem, kas audzina bērnus bez otra laulātā drauga.”

Valsts prezidents 2021. gada 29. decembrī LR1 raidījumā “Krustpunktā” uzsvēra: diskutējot par ģimenes jēdzienu kā par vērtību jautājumu, visi sabiedrības locekļi ir vienlīdzīgi un katrs var paust savu viedokli, jo “valsts prezidents nav lielāks speciālists vērtību jautājumos kā jebkurš Latvijas pilsonis”.

Kā tas izpaužas realitātē? Kopš Vīru biedrības iniciatīvas reģistrēšanas brīža, tas ir kopš 2021. gada 29. jūlija, Latvijas Radio ir bijis viens (!) ģimenes jēdziena nostiprināšanai Satversmē veltīts raidījums – 5. augustā “Krustpunktā” notika diskusija, kurā piedalījās Latvijas vīru biedrības valdes loceklis Dmitrijs Trofimovs, tiesībsargs Juris Jansons, biedrības “Centrs MARTA” vadītāja Iluta Lāce un Saeimas deputātes Jūlija Stepaņenko un Inese Voika. To, cik reizes pretēja viedokļa skaidrošanai ētera laiks ir bijis atvēlēts tiesnesei Sanitai Osipovai, saskaitīt neņemos. Taču skaidrs, ka spēle notiek vienos vārtos.  

Savukārt LTV Raidapjoma atbalsta padomes locekļu vairuma ieskatā paziņojums par parakstu vākšanu minētajam referendumam “nav vērsts uz pietiekami plašu sabiedrības daļu, neveicina sabiedrisko labumu un nesatur sabiedrībai vērtīgu vēstījumu”, tādēļ tā ievietošanai bezmaksas ētera laiks netika piešķirts.     

Tikmēr domāšana daudziem ir sagrozīta jau tiktāl, ka nesen kāda visnotaļ inteliģenta persona sašutumā iesaucās: “Arī es nāku no viendzimuma ģimenes! Mani uzaudzināja divas sievietes – mamma un vecmamma. Vai tad tā nebija mana ģimene?” Tad nu nācās paskaidrot, ka māte, vecāmāte un bērns ir nevis viendzimuma “ģimene”, bet nepilna ģimene, jo tajā nav tēva. Savukārt māti un meitu saista asinsradniecība, nevis laulība. 

Piebildīšu, ka atsaukšanās uz homoseksuāļu “beztiesiskumu” un “apspiestību” izklausās visai dīvaini valstī, kur homoseksuālas dzimumattiecības jau kopš 1992. gada ir dekriminalizētas. Tagad Latvijā ikviens homoseksuāls cilvēks var dzīvot kopā, ar ko grib, un sēdēt cik augstos valsts varas krēslos vien grib, – cienīts, ieredzēts un novērtēts pēc saviem nopelniem, ja vien viņam tādi ir. Par beztiesiskumu daudz vairāk būtu ko teikt man un maniem domubiedriem. Atšķirā no LGBT ideju paudējiem mums nu jau nemitīgi ir jāsaskaras ar cenzūru, ar vārda brīvības ierobežojumiem un pat reālām represijām, piemēram, atlaišanu no darba. Un ja mums vēl kaut kā izdodas publiski paust savu viedokli, tad kurš katrs mūs var nosaukāt par “homofobiem”, neuzņemoties par to itin nekādu atbildību.

Kāpēc kreisie tik uzstājīgi grib iznīcināt ģimeni, atņemt vecākiem tiesības audzināt un izglītot bērnus saskaņā ar savu reliģisko, filozofisko un pedagoģisko pārliecību, deleģējot šis tiesības dažādām institūcijām? Tāpēc, ka ģimene ir reāls pretspars “jaunajai pasaulei kārtībai”, ko Pasaules Ekonomikas foruma dibinātājs Klauss Švābs ir noformulējis savā programmatiskajā opusā “Covid-19: lielais restarts”.

Covid-19 Švābs redz kā “iespēju logu” savas nākotnes vīzijas īstenošanai. Kopā ar draugiem un domubiedriem Džordžu Sorosu, Žaku Atali, Emanuelu Makronu, Žistēnu Trido un nu arī Sji Dzjiņpinu viņš plāno izveidot “jaunu cilvēcību”: “cilvēka fiziskās identitātes saplūšanu ar viņa digitālo un bioloģisko identitāti”, “mainot ne tikai to, ko mēs darām, bet arī to, kas mēs esam”.

Savukārt pieķeršanos “tuviniekiem, tiem, ko mīl, – ģimenes locekļiem, draugiem” Švābs vērtē kā īpaši bīstamu, jo tā “var rosināt patriotisku un nacionālu jūtu pieaugumu, kā arī nostiprināt reliģiskās pārliecības. Šis toksiskais sajaukums sociālā grupā atklāj pašu sliktāko.”

Tāpēc psihologs Džeimss Dobsons, Ģimenes pētījumu centra dibinātājs, brīdina: “Nācijas, kurās vairums vīriešu ir nenobrieduši, amorāli un gļēvi savu iegribu apmierinātāji, nevar pastāvēt un ilgi arī nepastāv.” Kā galvenos vīriešu degradācijas iemeslus Dobsons min, pirmkārt, ģimenes lomas mazināšanos un tēva trūkumu, otrkārt, seksuālo revolūciju un radikālo feminismu.

Savukārt Kendisa Ouensa, rakstniece un publiciste, melnā, uzsver, ka Amerika tiek biedēta ar “balto pārākumu”, lai gan patiesībā to apdraud nevis balto, bet liberāļu pārākums, kam “esam atļāvuši aizvākt tēvus no mūsu mājām, izņemt mugurkaulu no mūsu ģimenēm”. Pēc Ouensas domām “tēva trūkums ir lielākā problēma, ar ko saskaras melnā Amerika”. 

Marksisma stūrakmens ir ateisms, bet mērķis – komunisms. Slima prāta konstruēta utopija, ceļā uz ko ir jāiznīcina privātīpašums, nacionāla valsts un ģimene. Te tad arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kādēļ visu veidu marksisti tik mērķtiecīgi vēršas pret ģimeni.

Šī nav kultūru un civilizāciju cīņa, kā to nesen mēģināja raksturot Švāba mīlulis Emanuels Makrons, jo civilizācija ir tikai vienā ierakumu pusē. Otrā pusē ir moderna agresīvi destruktīva ideoloģija, kas vēl nav kļuvusi ne par kultūru, ne par civilizāciju. Un nekad arī nekļūs, jo tā ir garīgi un fiziski neauglīga. Tā nav atklāta divu līdzvērtīgu pretinieku cīņa. Nē, tā ir tāda lienoša cīņa, ar kādu slimība cīnās pret veselību. Tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi. Tā ir nāves cīņa pret dzīvību.

Tāpēc mums katram tagad ir jāizlemj, vai savu nākotni gribam celt uz neomarksisma “iekļaujošās vienlīdzības” smiltīm vai, aizsargājot savus bērnus, tautu un valsti, uz konservatīvo vērtību klints. Jo ģimene ne tikai rada dzīvību, bet arī glabā, uztur un nodod nākamām paaudzēm tās pamata vērtības, kas nosaka cilvēka stāju un rīcības motīvus. Pat tad, ja pasaule brūk. Ģimene ir ne vien civilizācijas sākums, bet arī tās pēdējais bastions. Civilizācija sākas ar ģimeni un ar ģimeni arī beidzas.

Parakstīties par dabiskas ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē var šeit!