Emocionālā vardarbība pret bērniem – bija vai nebija? ^{Apriņķis.lv}

Bērnu tiesību aizsardzības likumā skaidrots, ka emocionālā vardarbība ir bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana, draudot viņam, lamājot, pazemojot un citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai.

Valodas dēļ apsaukā par okupantiem

Pirmais incidents notika Krievijas kara pret Ukrainu pirmajā dienā – 2022. gada 24. februārī. Notikuma vieta – viena no Pierīgas sporta skolām. Divi piecpadsmit gadu veci pusaudži, gaidīdami savu treniņu, savā starpā sarunājās dzimtajā krievu valodā. To dzirdēja trenere, kuras audzēkņi viņi nemaz nebija. Sieviete tikai savstarpējā saziņā lietotās valodas dēļ zēnus nosauca par okupantiem un teica, lai viņi “vācas uz savu Krieviju”. Tajā pašā laikā gan puikas, gan viņu ģimenes locekļi ir savai valstij lojāli Latvijas pilsoņi, lieliski pārvalda latviešu valodu. Zēni ir Latvijas valsts patrioti, tāpēc skaidrs, ka tāda apsaukāšanās no treneres puses viņiem bija aizskaroša un sāpīga.

Viena puiša ģimene nebija ar mieru norīt šo apvainojumu, tāpēc vērsās ar iesniegumu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā. Iestāde šo iesniegumu izskatīja piecus mēnešus, līdz ar savu lēmumu atzina, ka trenere ar saviem vārdiem aizskārusi zēna pašcieņu un godu, tātad – pazemojusi viņu. Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu tika atzīts, ka sieviete pret pusaudzi bija emocionāli vardarbīga. Pret treneri tika uzsākts administratīvā pārkāpuma process, kas rezultējās arī ar sodu, tiesa, pašu maigāko. Pārkāpējai par viņas nodarījumu tika izteikts brīdinājums.

Jāpiebilst, ka par tāda veida administratīvo pārkāpumu ir paredzēts arī naudas sods, kas var sasniegt pat 700 eiro. Bija arī runa par to, ka trenerei vajadzētu zēniem atvainoties par saviem izteikumiem. Tas gan nenotika, jo pārkāpēja bija gatava atvainoties tikai tad, ja viņai tikšot nodrošināta droša vide. Ko viņa ar to bija domājusi, cietušo pusaudžu vecāki vairs neskaidroja, samierinoties ar to, ka tiesiskais noregulējams šajā jautājumā bija panākts.

Ar asarām acīs nopelna četrinieku

Pavisam citāds gadījums noticis pagājušajā pavasarī vienā no vispārējās izglītības iestādēm, kas arī atrodas Pierīgā. Nesen četrpadsmit gadu vecumu sasniegušai meitenei bija ļoti labas sekmes, ja neņem vērā sportu. Viens no nesekmības iemesliem šajā priekšmetā esot bijušas veselības problēmas – sāpes kājā. Vecāki par to zināja, un meitene bija apmeklējusi savu ģimenes ārstu, kas viņu norīkoja pie speciālista. Līdz vizītei vēl bija jāpagaida. Tomēr centīgā pusaudze ļoti gribēja būt sekmīga arī sportā, tāpēc mācību gada izskaņā piekrita piedalīties tā dēvētajā izturības skrējienā. Izturības skrējiens šajā skolā nozīmē to, ka audzēkņiem, kas grib sekmīgu atzīmi, neapstājoties jāveic divpadsmit stadiona apļi jeb trīs kilometri.

Skrējiena laikā meitenei atkal sākusi sāpēt kāja, un viņa par to informējusi sporta skolotāju, bet tas nievājoši atbildējis, lai tikai turpina skriet. Ar asarām acīs meitene tikusi līdz galam un sekmīgu atzīmi saņēmusi. Tad skolotājs esot licis, lai meitene līdz stundas beigām sēž tribīnēs, bet viņa bez atļaujas devusies pie skolas medmāsas, kura uzrakstījusi atbrīvojumu no sporta. Pēc tam meitene viena pati sēdējusi ģērbtuvē, jo pēc lielā pārdzīvojuma viņai nācis raudiens, bet ļoti negribējies, lai kāds redzētu viņas asaras.

Skolotājs draud ar kriminālatbildību

Pēc sporta stundas meitene uzzinājusi, ka skolotājs par to, ka viņa nesēdēja tribīnēs, samazinājis izturības skrējienā nopelnīto sekmīgo atzīmi uz nesekmīgu. Bērns to ļoti pārdzīvojis un uztraukumā uzreiz gājis pie skolotāja, lai parunātu. Sporta skolotājs, ieraudzījis sodīto skolnieci, smīkņājot esot teicis: “Meitenēm jāizrunājas.” Tāda izturēšanās pusaudzi aizvainojusi. Viņa dusmās teikusi skolotājam: “Es jūs ienīstu un ceru, ka jūs iesiet prom no šīs skolas!” Pēc skolotāja teiktā, viņas teiktais skanējis nedaudz citādi: “Fa**ng, es ceru, tu aizvāksies no šīs skolas, lai es varētu šeit mācīties!”

Kā pēc tam skaidroja skolniece, viņa vēl esot bezspēcībā noplātījusi rokas, bet sporta skolotājs apgalvoja, ka audzēkne mēģinājusi viņam iesit pa galvu, tikai viņš sitienu atvairījis. Uzreiz pēc tam skolotājs devies uz direktora kabinetu, skaļi saukdams, ka meitenei ir jau četrpadsmit gadu, tāpēc par šo uzbrukumu būšot kriminālatbildība.

Valsts policija no sporta skolotāja tiešām bija saņēmusi iesniegumu par to, ka skolniece viņam uzbrukusi un mēģinājusi iesist pa galvu. Pie kriminālatbildības meitene gan netika saukta, bet policija pret viņu uzsāka administratīvā pārkāpuma procesu par sīko huligānismu. Jāpiebilst, ka jau iepriekš tieši ar šo pedagogu un viņa attieksmi neapmierināta bija liela daļa meitenes klasesbiedru un viņu vecāku. Nākamajā mācību gadā klasei jau bija cits sporta skolotājs, pret kura pedagoģiskajām metodēm nevienam nav nekādu iebildumu. Žēl tikai, ka par to šī stāsta varonei nācās samaksāt ar traipu savā biogrāfijā – ar administratīvā pārkāpuma procesu, kas tika pabeigts ar brīdinājuma izteikšanu.

Vai pats pedagogs ir bez vainas?

Protams, tā runāt ar skolotāju un vēl pacelt pret viņu roku ir nepieļaujami. Tomēr, iedziļinoties šajā situācijā, rodas jautājums, vai konflikts nesākās ar to, ka tieši pedagogs bija emocionāli vardarbīgs pret savu audzēkni? Kas viņam deva tiesības atzīmi par sekmēm samazināt it kā audzēknes sliktās uzvedības dēļ? Meitenes vecāki par skolotāja rīcību pret viņu bērnu gan nekur neesot vērsušies. Iemesls?  Viņiem bija bail, ka pēc tam bērnam šajā skolā varētu būt tikai sliktāk…

Bērnu tiesību aizsardzības speciālisti šo incidentu komentē šādi: “Situāciju, kad meitene pauž skolotājam savas emocijas par nepamatoti samazinātu atzīmi, noteikti nevarētu vērtēt kā sīko huligānismu jeb personas miera traucēšanu. Ja sarunas laikā četrpadsmit gadus veca meitene vicināja rokas, pat ja tas notika skolotāja galvas tuvumā, tas diezin vai varēja apdraudēt sporta skolotāja – trenēta, fiziski spēcīga vīrieša – drošību. Šajā gadījumā svarīga nozīme varētu būt arī informācijai par meitenes līdzšinējo uzvedību skolā, saskarsmē ar citiem bērniem un pedagogiem, tāpat kā informācijai par skolotāju – par viņa attiecībām ar skolēniem, par saņemtajām skolēnu vai vecāku sūdzībām.”

“Ja nu atmetam personas miera traucēšanu un drošības apdraudējumu, vēl paliek sabiedrībā pieņemto uzvedības normu pārkāpšana. Meitenes pausto vēlmi, lai skolotājs iet projām no skolas, pamato pedagoga neprofesionālā un, iespējams, arī prettiesiskā rīcība sporta stundā, liekot audzēknei turpināt skriet, neskatoties uz sāpošu kāju, un nepamatoti samazinot atzīmi par došanos pie medmāsas. Tātad šai vēlmei ir loģisks pamatojums, kas nekādi nevar tikt vērtēts kā uzvedības normu pārkāpums.  Arī to, ka šis viedoklis tika pausts ļoti emocionāli, pat ja pieņemam skolotāja versiju par lietotajiem izteicieniem, izraisīja paša skolotāja neprofesionāla rīcība.

Par to, kādi izteicieni sarunā lietoti, pedagoga un meitenes versijas atšķiras, bet tam konkrētajā gadījumā nav izšķirošas nozīmes, jo, paužot šo viedokli, meitene jau pašu skolotāju nenolamā, viņa pauž emocijas par viņa attieksmi,” uzskata bērnu tiesību speciālisti. Viņi ir arī pārliecināti, ka meitenes vecākiem noteikti bija pamats iesniegt sūdzību par sporta skolotāja rīcību.

Skandāls piekariņa dēļ

Par trešo gadījumu man pastāstīja kāds Siguldas novada iedzīvotājs. Pagājušā gada 25. maijā viņa dēls Roberts [vārds mainīts – aut.], kuram tobrīd bija piecpadsmit gadu, kopā ar klasi devās mācību ekskursijā uz novada centru – Siguldu. Nav skaidrs, kāpēc šo ekskursiju dēvēja par mācību. Varbūt tāpēc, ka tā notika stundu laikā? Ekskursijas programmā bija ar mācībām nesaistīti pasākumi – uzņēmuma “Baltu rotas” apmeklējums un rotu darināšanas meistarklase, izklaides atrakciju parkā, kā arī mielošanās ar burgeriem.

Roberts bija sapratis, ka rotu darināšanas meistarklasē būs iespēja darināt kādu gredzenu vai ko tamlīdzīgu, bet izrādījās, ka skolēniem paredzēts pats elementārākais darbiņš – piekariņa izgatavošana. Puisi un vēl dažus viņa klasesbiedrus tas neinteresēja, tāpēc viņi atteicās. Ar tādu pavērsienu nebija mierā ekskursijas vadītāja – sociālā pedagoģe. Iespējams, ka iemesls bija maksa par piekariņa izgatavošanu (1,80 eiro), kas apsolīta meistarklases vadītājiem no katra bērna. Citus ekskursijas dalībniekus skolotājai izdevās pierunāt, bet Robertu neparko.

Tā vietā, lai liktu pusaudzi mierā, pedagoģe visas klases priekšā lika Robertam zvanīt saviem vecākiem, lai tie brauc viņam pakaļ un ved mājās, jo viņš ekskursiju turpināt vairs nedrīkstot. Iespējams, skolotāja bija izdomājusi Robertu tādā veidā sodīt, jo kurš bērns gan negribētu izklaidēties atrakciju parkā vai mieloties ar burgeriem? Puika piezvanīja savam tēvam un izstāstīja, kas noticis. Tēvs saprata, ka izveidojusies konflikta situācija, kuras dēļ viņa dēlam nebūt vēlams palikt kopā ar saniknoto ekskursijas vadītāju. Viņš gan pats tobrīd bija aizņemts darbos, bet no Siguldas līdz mājām ir tikai pārdesmit kilometru, Roberts arī iepriekš ir braucis uz Siguldu ar satiksmes autobusu, un nauda biļetei arī viņam bija. Tēvs teica Robertam, lai viņš iet uz autoostu un brauc mājās ar autobusu. To pašu viņš telefoniski pateica arī sociālajai pedagoģei.

Roberts devās uz autoostu, bet pusceļā pie viņa piebrauca Siguldas novada pašvaldības policijas ekipāža, pajautāja, vai viņa vārds ir Roberts, un lika kāpt mašīnā. Automašīnā viens no policijas inspektoriem sāka izteikt zēnam pārmetumus par to, ka viņš patvaļīgi pametis skolas ekskursiju. Izrādās, ka policijai par to ziņojusi skolotāja, kura pirms tam gribēja, lai audzēknis dodas projām. Roberts centās policistiem to skaidrot un teikt, ka mājup viņš dodas ar sava tēva ziņu, bet kārtības sargi pat nedomāja viņu klausīties, atbildot, ka aizbrauks pie skolotājas un tur tiks skaidrībā. Ekskursijas vietā nekāda “skaidrībā tikšana” gan nenotika. Pašvaldības inspektors kopā ar sociālo pedagoģi klases klātbūtnē pamatīgi sarāja Robertu, viņam pašam neļaujot bilst ne vārda. Puisis pēc tāda nelāga sākuma bija spiests palikt pasākumā, no kura pirms tam ar pārmetumiem bija raidīts projām.

Skolotāja rīkojusies neētiski

Bērnu tiesību aizsardzības speciālistu komentārs: “Bērna tēvam ir pamats iesniegt sūdzību par sociālā pedagoga rīcību. Skolas pasākuma laikā pedagoģei izveidojās konfliktsituācija ar vienu no skolēniem, taču bērna rīcība neapdraudēja ne pedagoga, ne citu audzēkņu veselību vai dzīvību. Zēna  rīcība netraucēja pārējiem bērniem darīt to, kas jādara. Tātad secināms, ka nebija nekādas nepieciešamības un arī tiesiska pamata izraidīt zēnu no nodarbības un sūtīt uz mājām.

Tēvs varēja vienkārši atteikties braukt pakaļ, nesakot, ka atļauj zēnam pašam braukt uz mājām ar autobusu. Ko skolotāja tad darītu? Izsauktu policiju ar pamatojumu, ka kāds no skolēniem nepilda uzdevumu?  Skaidrs, ka policijai pedagoģe ziņoja tāpēc, ka vismaz tik daudz saprata – ja ar zēnu kaut kas notiks ceļā uz mājām, piemēram, viņš iekļūs satiksmes negadījumā, tā būs viņas atbildība, jo ekskursijas vadītājai nemaz nebija tiesību likt zēnam doties prom no skolas organizēta pasākuma. Protams, ka pamata pieprasīt, lai vecāki nekavējoties ierodas pakaļ savam bērnam, viņai arī nebija.”

Roberta tēvs tiešām vērsās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā ar iesniegumu par to, ka sociālā pedagoģe ar savām darbībām aizskārusi viņa dēla pašcieņu un godu, tātad – varētu būt bijusi emocionāli vardarbīga pret bērnu. Šajā gadījumā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas inspektore lēma, ka skolotāja nav izdarījusi administratīvo pārkāpumu, tāpēc process nav uzsākams. Tajā pašā laikā lēmumā norādīts, ka sociālās pedagoģes rīcība pret bērnu atzīstama par profesionālajai ētikai neatbilstošu, tāpēc varētu būt pamats disciplinārlietas uzsākšanai. Par to, vai disciplinārlieta tika uzsākta, informācijas nav. Iespējams, tādas lietas nebija, jo sociālā pedagoģe pēc šī gadījuma pati esot nolēmusi pārtraukt darba attiecības ar skolu, kurā mācās Roberts.

Atsevišķs stāsts varētu būt par to, cik profesionāli vai drīzāk neprofesionāli šajā gadījumā rīkojās Siguldas novada pašvaldības policijas darbinieki, kuri tā vietā, lai sazinātos arī ar bērna vecākiem, puiku kā tādu no ganāmpulka noklīdušu jēru savāca uz ielas un aizveda uz vietu, kur viņiem bija likusi skolotāja. Tēvs uzskata, ka Roberts bijis pretlikumīgi aizturēts, policija un pašvaldība atbildējusi, ka tā nebija aizturēšana. Šobrīd Roberta tēvs taisnību meklē jau tiesā.