Voldemārs Lauciņš: Pasauluztvere. Vai manas uzmanības vērta? ^{Apriņķis.lv}

Cilvēka dzīves jēgu un vērtības nosakošā pasauluztvere

Līdzīgi ūdenī iemesta akmens radītajiem riņķiem, kas arvien tālāk iet, līdz norimst, arī pasauluztvere, saukta arī par pasaules skatījumu vai ainu, nosaka iekšējā “es” saskari ar apkārtējo pasauli. Vairumam pasauluztvere liekas līdzīga psihosomatiskā motorikā pašsaprotamai elpai. Daļēji jau var piekrist, jo gana nedrošo piecu maņu vien nepilnīgi pasauli aptvert spējīgs un prāta konstatējumu ierobežots pašplūsmā atstāts cilvēka racionālās, psihiskās un emocionālās dzīves kodols tik tiešām var veidoties it kā par sevi, piepildīties ar idejām. Šādi iegūstam gadu gaitā noderīgām lietām un totāliem krāmiem pilniem bēniņiem līdzīgu, vajadzīgā brīdī grūti, ja vispār, izšķirojamu pasauluztveri, kura nereti jārisina ar dažādiem psihes speciālistiem.

Neizklausās pārlieku iepriecinoši, vai ne? Līdzībai ar elpu ir vēl kāda gana būtiska atšķirība no pasauluztveres, tā ļoti maz vai nemaz neiespaido ārējo pasauli. Savukārt individuālā pasauluztvere, kā jau pieminētais akmens ūdenī, izraisot viļņus vai vilnīšus, praktiski skar daudzus. Turklāt tie vilnīši neveidotas un nekoptas pasauluztveres nekontrolētās izpausmes krīzēs un pārbaudījumos var cilvēku pašu pārsteigt, turklāt nepatīkami.

Dzīves jēgas un vērtību jautājumi ir reliģiski lielumi, tāpēc arī šajā šķietami sekulārajā laikā pasauluztveres ilustrācijai vispateicīgāk ir izmantot mūsu kultūrai labāk pazīstamo kristietības piemēru. Bībeles pasauluzskata pamatā ir izpratne par svētu visa radītāju, uzturētāju un pestītāju Dievu un cilvēku – grēcinieku, kas kā radība mijiedarbojas ar Dieva radīto. Radītāja Dieva mīlestība, dodot dzīvību un uzturot cilvēku, tam piešķir no viņa paša neatkarīgu vērtību. Problēma gan te ir, ka Dieva radības kronis – cilvēks – pēc savas izvēles ir kritis grēkā. Tāpēc cilvēkam nākas dzīvot pasaulē, kur līdzās Dieva mīlestībai ir arī sāpes un ciešanas.

Pasauluztveri formējošās idejas un ideoloģijas

Arvien pie kristietības piemēra paliekot – Bībele visa sākumu iezīmē ar vārdu, ar radīšanu aizsākušo dievišķo “lai top”. Ar vārdu iesākas ne tikai tik lielas, bet arī mazākas lietas. Varētu sacīt, ka vārds ir tapušo lietu un notikumu pirmā ideja. Bībele līdzās Dieva dotajai pareizajai radīšanas kārtībai grēcīgajā pasaulē parāda arī neskaitāmi daudz alternatīvu ideju. Katru no tām atsevišķi vai to kopumus apzīmē ar mūsdienās tik labi pazīstamo vārdu “ideoloģijas”.

Kad kā bērni ienākam jau pirms mums pastāvējušajā pasaulē, mēs to iepazīstam, apgūstam ar savu vecāku un skolotāju palīdzību, kuri kaut kādā brīdī mums parādīja un pastāstīja to, kas veido mūsu izpratni par pasauli un par mums pašiem. Viņi ir svarīgākie mūsu sākotnējās pasauluztveres autori. Dzīves laikā mēs šo sākotnējo ainu ar dažādām teorētiskām idejām un praktiskiem vērojumiem, protams, pakoriģējam.

Brieduma gados cilvēkam vajadzētu būt jau stabilai pasauluztverei, bet realitāte ir tāda, ka vairumam piemītošās paviršības dēļ tajā uzkrājas dažādas ideoloģiju driskas. Un te tik svarīgas nav visas vai katru cilvēku skarošā ideoloģija, bet gan mūsu pasauluztvere pamatjautājumos, jo visu nekad līdz galam nevar atrisināt.

Ar šo pamatu sakārtošanu visveiksmīgāk nodarbojas reliģija. Tomēr reliģijas nekonkurē vien savā starpā, par reliģiskām var uzskatīt arī tādas ideoloģijas, kuras gan nav ar izteiktu Dieva izpratni, bet kuras sniedz atbildi uz dzīves jēgas un vērtību jautājumiem. Nesenā pieredzē tāda ideoloģija bija marksisms – noteikta savā bezdievībā, tā solīja visiem tai ticīgajiem labu dzīvi šeit un ignorēja mūžību. Daudziem ar šo dzīvi pietika, bet tas jau ir cits stāsts.

Nedaudz tuvākskats mijiedarbībai starp pasauluztveri un ideoloģiju

Kārtību pasauluztveres pamatjautājumos visskaidrāk var novērtēt, kad jāpieņem lēmumi eksistenciālu problēmu priekšā, kamēr, atgriežoties pie pavirši veidotas pasauluztveres bēniņu analoģijas, haoss pamatjautājumos ved strupceļā. Piemēram, kad dzīves ierasto ritumu sašūpo mīļotā laulātā drauga zaudējums. Kas dod spēku saturēt sevi? Vai bardaks pasauluztveres bēniņos, kad tūlītēji jāatrod atbilde uz jautājumu, kas notiek pēc nāves ar mani, ar aizgājēju?

Visticamāk, neziņa un neskaidrība, kad mierinājumu atrast ir ārkārtīgi grūti, vairumā gadījumu – neiespējami, cilvēku vairāk grūdīs nepārvaramā depresijā. Vai arī, kā es izmantoju stāvokli, kad manā varā nonāk kāds cilvēks? Vai, balstoties kādā idejā, es paaugstinos pār viņu vai varbūt aizdomājos par viņu, vai viņu izsūcu savam labumam un vēlāk izspļauju? Šie morāli it kā skaidri un vienkārši atbildamie jautājumi praksē tomēr ļoti daudziem liek paklupt. Ne par velti cilvēkus, kas spēj saglabāt cilvēcību apstākļos, kad viņiem ir nelaime vai kad viņu rokās nonāk citi cilvēki, tik augstu vērtē.

Un tomēr runa nav tikai par personisko līmeni, bet par ideju, kuras iespaidā daudzi kaut ko novērtē vai nonicina. Piemēram, tas pats marksisms par ienaidnieku pasludināja cilvēku, kam kas piederēja, kas varēja algot citus. It kā var atrast pamatu jautājumam par godīgu attieksmi pret tavā varā esošu cilvēku, darbinieku tavā uzņēmumā, bet tūlītēji pasludināt kādu par ienaidnieku nozīmē neiedziļināties problēmas būtībā, bet ar vienkāršu klišeju dragāt pasauli ap sevi, visbiežāk ar to aiz sevis atstājot bēdas, ciešanas un citādu postažu.

Šādu iemeslu dēļ katra pasauluztverē būtu jābūt vismaz šai kategorijai – cilvēcību ārkārtējās situācijās saglabātspējas zināšanām. Paspēlējoties ar šo, varam uzdodot jautājumu sev, kāda ideoloģija ir manas pasauluztveres pamatā? Un tas, protams, nav jautājums, uz kuru jāatbild kādam citam, tas ir primāri jautājums pašam sev.

Kad kādai ideoloģijai savā pasauluztverē jāpasaka nē

Man personīgi šogad šis mēnesis ir svarīgs ne tikai kā Ciešanu laiks baznīcā, atcere par manas tautas ciešanu stundu – 25. martu – un veselas valsts šobrīd ciešanu laiku zem agresora uzspiesta kara, bet arī tāpēc, ka aprit simt gadu, kopš mana personīgi Sibīrijas “jaukumus” pieredzējušā vectēva dzimšanas. Pieminu viņu tāpēc, ka viņa dzīvē ir piemērs personiskās pasauluztveres uzvarai pār kļūdainu ideoloģiju, lai nebūtu jārisina dažādu grētu vai kristapu saskanējušie jautājumi.

Mans vectēvs bija marksisma ietekmēts, “sarkans”, bija pat pagrīdes komjaunietis slavenajos Ulmaņlaikos. Tāpēc, kad Latviju okupēja par strādnieku valsti sevi pasludinājusī kārtējā agresīvā Krievijas imperiālisma forma – Padomju Savienība –, viņam likās, ka viss ir kā vajag. Bet, kad visi okupācijas jaukumi sāka līst laukā, mans vectēvs izdarīja ko tolaik ļoti bīstamu – viņš partijas komitejā nometa uz galda savu biedra karti. Viņš savā pasauluzskatā pārvilka strīpu kļūdaini izvēlētajai ideoloģijai. Domāju, ka šāda revīzija nenāca ne viegli, nedz vienkārši. Bet tā bija nepieciešama. Tāpēc es viņu par to cienu.

Kāpēc to atceros šodien? Tāpēc, ka šodien, kad cilvēki ir tik pavirši pret reliģiju (kristietību!), daudzi cilvēki savu pasauluztveri ir piepildījuši ar ideoloģijām (visbiežāk, to driskām), kuras viņi nav līdz galam sakārtojuši. Nav tik svarīgi tērēt laiku, izķerot maznozīmīgas lietas, tādas tik tiešām var atstāt zirgam, kuram liela galva. Tomēr ir pasauluztveri konstituējošas ideoloģijas, kurās būtu vērts tikt skaidrībā. Vislabāk – savlaicīgi, bet der arī mana vectēva piemērs, kad viss atsedzas. Par to domāju, kad labu gribošs cilvēks publiski runā par visām ģimenēm, nesaprotot, ka ar šādu ideoloģiju grauj vienīgo patieso vīra un sievas mūžgaru laulību, viņš ir konkrētas ideoloģijas varā, kas, ja ne šodien, tad rīt noteikti ietekmēs visu sabiedrību un arī viņu pašu ilgtermiņā.

Atceroties par pasauluztveri un to turot daudz maz ideoloģiskā kārtībā vismaz pamatjautājumos, arī citas lietas saliekas savās vietās šajā – Ciešanu – laikā un arī tālāk.