Vada vilkšana – sena nodarbe ar mūsdienīgu piesitienu (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Kā sendienās lašus ar vadu zvejoja

Publicists un fotogrāfs Mārtiņš Sams savā piekrastes dokumentējumā “Latviešu jūras zvejnieki” (1932) atstājis tā laika liecību par Vidzemē vēroto zveju ar vadu:

“Lašus ar vadiem zvejo visvairāk Rīgas, Mangaļu, Carnikavas un Pēterupes jūrmalā; pie Salacas un Ainažiem jūrā vairāk akmeņu, kādēļ te ar vadiem zvejot nevar – viņi aizķeras dibenā un tos nevar izvilkt krastā. Vadu zvejas kārtība šāda: jūrā izbrauc laivā (“kārbā”) ar lielo lašu un zivju vadu parasti 7–8 zvejnieki, no kuriem vecākais saucas par stūrmani. Tas noteic, kurā vietā metams loms. Viens zvejnieks – lencmanis – ar striķa galu paliek krastā.

Vadu sāk izmest aiz smilšu kalniņiem (jūras piekrastē parasti 3 smilšu uzkalniņi – baņķi), un tas iestiepjas jūrā dažreiz veselu kilometru. Vada vidū ir tā sauktais āmis – kule, kur zivis sabēg, atduroties pret vada spārniem – linumu. Vadu izmet, aprēķinot, lai tas peldētu ar jūras straumi – zivīm pretim. Vada virsējā pusē ir pludiņi, kas tam neļauj nogrimt, apakšā – akmeņi. Neraugoties uz šo akmeņu smagumu, vads virzās jūrā stiprākos vējos uz priekšu pa straumi ļoti ātri.

Izmetuši vadu, zvejnieki piesienas otrā galā, uzvelk buras un “stoģē” – palīdz jūras straumei dzīt vadu uz priekšu. Stoģēšanas laikā iebauda brokastis, pusdienu, palaunadzi. Tad sāk risināt garos striķus un brauc malā. Sākas vada izvilkšana ar vinču un jostām, kāpjoties soli pa solim atpakaļ, sākumā uz krasta pusi, vēlāk – ūdenī. Noķer līdz 65–70 mārciņas smagus lašus (gandrīz vidusmēra cilvēka garumā), kādi gadījušies Salacas jūrmalā. Tādā pat veidā zvejo ar jūras vadiem citas zivis – asarus, garšīgās sīgas, vimbas.” 

Kurzemnieki velk vadu atspērušies

Olafs Gūtmanis savā “Jūrmalciemā” (2001) atceras, ka vadu vilkuši gan rakstnieki un dzejnieki, gan kompartijas funkcionāri: “Vēl jāpiebilst, ka vada vilkšana, uzaicinot attiecīgus priekšniekus, bija iegansts, lai veiksmīgi kārtotu dažādas saimnieciskas darīšanas. Tolaik, iekļaujoties “blata” sistēmā, gan kolhozam, gan vēlāk Nīcas padomju saimniecībai tas bija visai izdevīgi.”

Turpat lasāms kāds dramatiska piedzīvojuma apraksts: “Atceros, izpildkomitejas priekšnieka vietnieks Miša Prudņikovičs, pēc izskata spēkavīrs, piesēdās pie viena no airiem. Sēkļos nikni plīsa bangas, un bija dūšīgi jāairē, lai tiktu jau aiz sēkļiem daudz mierīgākā jūrā. Izrādījās, Miša nav nekāds airētājs, ar irkļiem pa gaisu vien grābsta. Straume smago, līdz lūpai piekrauto laivu sāka spiest pie mola, un teju teju varēja notikt avārija, laivai triecoties pret steķiem. Tad nu vecais Miķelis Jūrmalis, allaž prātīgs un pieklājīgs, tik sīvos vārdos sabļāva uz airētāju, ka arī mums pārējiem, kas nejutās vainīgi, ausis svila. Bet brīdis bija dramatisks.”

Rakstnieks atminas, ka, strādājot Liepājas avīzē, vadu vilkt uz Jūrmalciemu braukuši gana bieži. Pēc zvejas, kad nokopuši vadu un sadalījuši lomu, sagājuši lielajā laivu šķūnī, “kura bēniņos tolaik mita nesen kā saprecējies Kadeģu pāris un auklēja zvejniekdēlu Oskaru”. Jā, jā, to pašu Oskaru, kurš mūsdienās Jūrmalciemā atvēris zvejnieka māju “Oskars” un kūpina zivis ar sentēvu metodēm! Viņa nozvejotais sezonā nopērkams arī Liepājas promenādē, atliek tikai sekot līdzi informācijai sociālajos tīklos.

Olafs Gūtmanis piemeldē: “Vienus mūs jūrā nelaida. Vienmēr izkomandēja kāds īstens zvejnieks: Jaunzemju Andrejs, vecais Kronbergs, vecais Jūrmalis, vēlāk brigadieris Modris Unts. Arī no robežsargiem ikreiz bija jāprasa atļauja.” Esot pat braukuši jūrā kopā ar ihtiologiem un citiem zinātņu vīriem, sēžot amfībijā, un tās jau nu gan tad bijušas īstas “akadēmiskās lustes” – visi vilkuši vadu atspērušies.

Nobeigums sekos.