Pāvils Brūvers: Indes upe ^{Apriņķis.lv}

Šie un daudzi citi jautājumi aizvien nodarbina ļaužu prātus, meklējot atbildes, ko tas nozīmē. Par dabas katastrofu cēloni populāri pieņemts viedoklis, ka tā pamatā ir cilvēku izraisītais atmosfēras piesārņojums, un šodien ļaudis ar lielāku vai mazāku centību piedalās dabas piesārņojuma mazināšanā, cerot, ka kaut kad nākotnē daba atkal nomierināsies un cilvēki varēs atgriezties pie normālām, siltām vasarām un skaistām, sniega pilnām ziemām.

Tomēr vairāk par dabas katastrofām šobrīd mūs satrauc karš Ukrainā. Pamazām tas aizsniedz arī Krievijas pilsētas, arī Maskavā ik pa brīdim izceļas kāds ugunsgrēks, Krievijas provincēs aizvien stiprāk parādās separātisma tendences, un pastāv bažas, ka šis konflikts varētu pārvērsties par Trešo pasaules karu, kas nestu neiedomājami lielu iznīcību visai pasaulei. Gandrīz vai katru reizi, kad tiekos ar ļaudīm, agrāk vai vēlāk tiek pacelts jautājums par karu Ukrainā  – kāpēc tas sācies, kad un kā tas varētu beigties?

Es cerēju, ka tas beigsies vēl šajā gadā ar visas Ukrainas teritorijas atbrīvošanu. Gan jau Krievijas melu industrija izdomātu kādu “varoņstāstu”, ko pasniegt tautai, ka karš noslēdzies ar uzvaru un visu mērķu sasniegšanu. Krievijas tauta, kas pieņem visu, ko pasniedz viņu TV, ar to būtu gandarīta, un kādu laiku mēs atkal varētu dzīvot mierā. Tomēr, redzot rietumvalstu neapņēmību un pat gļēvumu, vilcinoties ar nepieciešamās palīdzības sniegšanu Ukrainai, šķiet, ka šis asiņainais karš šogad nebeigsies un turpināsies gadiem ilgi.

Avīze “Neue Zürcher Zeitung Deutschland” nesen publicējusi ukraiņu psihologa Sergeja Gerasimova rakstu, kurā viņš pašreizējo situāciju iztēlo kā ainavu. Tajā Ukraina attēlota kā liels aizsprosts, kas no Eiropas norobežo indes pilnu ezeru – Krieviju. Aizsprosta otrā pusē drošībā atrodas miermīlīgās Eiropas lauki un mājas. Lai arī aizsprostā parādījušās sazarotas plaisas, tas joprojām spēj noturēt Krievijas ūdeņus no Eiropas pārplūdināšanas.

Tomēr pāri aizsprosta malai un arī cauri plaisām sūcas nelielas tērcītes, tās satiekas aizsprosta pakājē, veidojot upi, kas plūst cauri Eiropas pilsētām un laukiem, saindējot tuvāko apkārtni un jūru, kurā tā ieplūst. Lai arī ūdens ir indīgs un radioaktīvi piesārņots, daži ļaudis tajā peldas un viens otrs tās krastos pat būvē dzirnavas, no tām gūstot personīgu labumu. Upes krastos parādās tādas kā Černobiļā dzimušas žurkas, lielas kā aitas, un dažas no tām iemācījušās staigāt uz divām kājām, skaļi un pārliecinoši runāt un kļūt arī par politiķiem.

Tomēr sliktākais ir tas, ka inženieri, kas ieradušies no ASV, lai aizsprostu salabotu, nodarbojas vienīgi ar plaisu mērījumiem, aprēķiniem, riska pakāpes noteikšanu un veic nelielus uzlabojumus, lai indīgā straume nepieņemtos spēkā. Tā vien izskatās, ka nevienu patiesi neinteresē, ka saindētais, radioaktīvais ūdens no ezera, vārdā Krievija, pamazām no Eiropas zemes izskalo visu to vērtīgāko, ko tā gadu simtos cauri grūtībām, asinīm un sāpēm ir ieguvusi, – humānisma pamatus, cilvēka tiesības, demokrātiju, brīvību, indivīda vērtību, godīgumu, cieņu pret citu viedokļiem, kultūras daudzveidību utt.

Šķiet, ka šī ukraiņu psihologa vīzija ir samērā tuva patiesībai un rāda, ka mūsu kopīgā iesaistīšanās cīņā par šīs indes straumes apturēšanu nav mazāk svarīga par ogļskābās gāzes samazināšanu atmosfērā un apkārtējās vides aizsardzību – gan viena, gan otra ir par mūsu un mūsu bērnu nākotni. Lai Dievs palīdz mums to aptvert un rīkoties!