Latgales atbilstība stacionārā stāvokļa ekonomikas modelim

(Komentēt)
Attēlam ir ilustratīva nozīme. Attēlam ir ilustratīva nozīme. Foto: arhīvs

Problēmraksts ir veltīts alternatīvam skatījumam uz ekonomikas mērķiem.

Priekšstats par izaugsmi kā ekonomikas mērķi, kas nekritiski tiek uzskatīts par pašsaprotamu, un ar to saistītā kapitāla koncentrācija un globalizācija ir novedusi pasauli pie bīstamas robežas. To faktu, ka ekonomikas izaugsme nekad nav ilgtspējīga, apliecina gan ekoloģiskas, gan ekonomiskas dabas apsvērumi.

Kādas ir alternatīvas esošajai ekonomikas paradigmai, kādos apstākļos tās var kļūt reālas, un kā tad varētu izmainīties pasaule – par to tiek diskutēts šajā rakstā, atsaucoties uz pasaulē plaši pazīstamiem autoriem. Stacionārā stāvokļa ekonomika kā viena no alternatīvām un šāda ekonomikas modeļa atbilstība realitātei tiek iztirzāta uz Latgales piemēra.

Ievads

 

Divdesmit pirmā gadsimta pirmā desmitgade bija visai neparasta. Gan dabā, gan sociālajā dzīvē lietu norise ir sākusi būtiski mainīties. Otrās desmitgades sākumā šādu izmaiņu intensitāte ir kļuvusi tik liela, ka ir jāaizver acis, lai to nepamanītu. Daudzie pravietojumi par Pasaules galu un Apokalipsi paver ceļu dažādām galējībām un diletantiskām spekulācijām. Tomēr otra galējība – uzskatīt šādus daudzu cilvēku apziņas augļus par pilnīgi nezinātniskiem ir ne mazāk aplami.

Vārds "apokalipse" tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē "atklāsme", kas pats par sevi nebūt nav draudīgs vai ļaunu vēstošs jēdziens. Pasaules notikumus XXI gadsimtā var uztvert kā signālus, ka cilvēce ir nonākusi pie robežas, kad ir nepieciešama atklāsme par to, ka daudzi priekšstati par vērtībām un mērķiem var izrādīties kļūmīgi un savu laiku pārdzīvojuši; atklāsme par to, ka cilvēcei ir nepieciešams mainīt šos priekšstatus un atbilstoši tam savu darbību, jo pretējā gadījumā Apokalipse tik tiešām var nozīmēt Pasaules galu. No iepriekš minētā izriet šī problēmraksta aktualitāte.

Cilvēkiem ir grūti mainīt savu vērtību sistēmu un atteikties no priekšstatiem, kuri tiem šķiet acīmredzami un pašsaprotami. Tāpēc autori, kuri norāda uz šādu izmaiņu nepieciešamību, riskē vispirms tikt izsmieti, tad, ja viņiem izdodas pamatot sava viedokļa nopietnību, izsmiekls pārvēršas naidīgumā, izmantojot jebkādus līdzekļus, lai noniecinātu vai pat iznīcinātu nevēlamā viedokļa paudēju. Es tomēr uzdrošinos kustināt šo „sāpošo zobu" un šajā rakstā apšaubīt tādu procesu kā ekonomikas izaugsme un globalizācija lietderību.

Raksts galvenokārt ir veltīts iespējamai paradigmas maiņai cilvēces priekšstatā par ekonomiku, un tas balstās uz dažādu ekonomistu un citu autoru izteiktajām domām galvenokārt pēdējo trīs gadsimtu garumā. Līdz ar to pētījuma laika periods aptver posmu no XVIII gadsimta beigām, kad E.Smits publicēja savu „Wealth of Nations", līdz pat pašiem jaunākajiem notikumiem 2011. gada sākumā.

Raksta mērķis ir iezīmēt alternatīvu koncepciju par mērķiem un vērtībām ekonomikā. Es saprotu, ka līdzīgi raksti, lai arī cik daudz un cik labi tie nebūtu, nav pietiekams arguments priekšstatu maiņai visu cilvēku apziņā. Tāpēc lūdzu nepārmest normatīvu pieeju. Aprakstītais alternatīvais ekonomikas modelis ir iespējams tikai tad, ja visu, vai vismaz vairuma cilvēku apziņā būs notikušas pārmaiņas, kas liks saprast līdzšinējo priekšstatu kļūmīgumu un nepieciešamību pēc jaunas pieejas. Lai šādas pārmaiņas notiktu, ir nepieciešami pietiekami spēcīgi globāla mēroga impulsi. Nav izslēgts, ka tādi tuvākā nākotnē ir iespējami.

Lai sasniegtu izvirzīto raksta mērķi, pirmajā nodaļā tiek skaidrots, kādā nozīmē raksta autors saprot tajā izmantotos jēdzienus, jo dzīvē bieži notiek, ka viedokļi atšķiras nevis tāpēc, ka atšķirtos idejas, bet gan jēdzienu, kādos šīs idejas tiek paustas, izpratne. Otrajā nodaļā tiek argumentēts, kāpēc pašreizējā ekonomikas paradigma var novest cilvēci strupceļā. Trešajā nodaļā tiek īpaši izdalīta visbūtiskākā problēma, raugoties no ekonomikas viedokļa – nodarbinātības problēma. Ceturtajā nodaļā tiek sniegts īss apraksts stacionārā stāvokļa ekonomikas (Steady-state economy) modelim.

Piektajā nodaļā tiek iezīmēts šāda ekonomikas modeļa hipotētisks piemērs – Latgales ekonomika. Protams, ka piektajā nodaļā rakstītais nav uztverams, kā uz dziļiem aprēķiniem un aktuāliem statistikas datiem veidots, lietošanai gatavs modelis, līdzīgi, kā Kārļa Baloža 1898. gadā izveidotais modelis Vācijas ekonomikai. Piektajā nodaļā tiek parādīta šāda izvērsta modeļa veidošanas lietderība.

1. Labklājība, ekonomikas attīstība un ekonomikas izaugsme

Gan plašā masu saziņas līdzekļu klāstā, gan šaurākā zinātnieku lokā daudz tiek diskutēts par tādu vai citu ekonomiskās politikas instrumentu lietderību, par resursu izmantošanas efektivitāti, par finanšu tirgiem, budžeta "konsolidāciju", nodokļu likmēm un daudz ko citu, turklāt dažkārt iedziļinoties pat vissīkākajās detaļās. Tas viss ir pareizi, tikai gandrīz pilnīgi novārtā ir atstāts jautājums, no kura izriet visi pārējie, iepriekš minētie – kas ir tautsaimniecības mērķis? Visbiežāk uz to tiek atbildēts, ka mērķis ir acīmredzams: mikrolīmenī maksimizēt peļņu, makrolīmenī pēc analoģijas ar mikrolīmeni – iekšzemes kopproduktu, reizēm pat to aizstājot ar IKP pieaugumu – tātad ekonomikas izaugsmi. Dažkārt gan tiek daudzināts ANO 1987. gadā formulētais mērķis "ilgtspējīga attīstība", taču, vismaz Latvijas politiķu gadījumā tas visbiežāk tiek uzskatīts par sinonīmu "ekonomikas izaugsmei ilgtermiņā". Šāds skaidrojums ir pilnīgi aplams.

Ekonomika (šajā rakstā šo vārdu lietošu arī tādā nozīmē kā "tautsaimniecība") ir viena no daudzajām cilvēka dzīves jomām. Bieži ekonomika tiek saprasta nevajadzīgi šauri – kā materiālo labumu gūšanas veids un naudas pelnīšanas māka. Taču pats vārds "ekonomika", tulkojumā no grieķu valodas „mājas kārtība", liecina, ka tai ir daudz plašāka nozīme, jo, lai mājās būtu kārtība, nauda un materiālie labumi ir nepieciešams, bet nav pietiekams nosacījums. Ekonomikas zinātnes priekšmeta sašaurinājums ir radies tikai pēdējo simts gadu laikā, vulgarizējot neoklasiķu idejas, līdz ar to, ekonomikas nostādnes šādā šaurā izpratnē ir kļuvušas lielākā vai mazākā mērā pretrunīgas ar cilvēces izdzīvošanas interesēm.

Tā kā ekonomika ir viena no cilvēka dzīves jomām, tā nedrīkst būt pretrunā ar citām zinātnēm, līdz ar to ekonomikas mērķis ir pakārtots galvenajam mērķim – cilvēka dzīves mērķim. Daudzi filozofi, rakstnieki un citi domātāji ir veltījuši savas pārdomas šai problēmai, nonākot pie būtībā vienota secinājuma – cilvēka dzīves mērķis ir laimīgi dzīvot. Varētu likties, ka laimes jēdziens ir pārāk neviennozīmīgs un abstrakts, lai to varētu izmantot mērķa formulējumam ekonomikā. Taču jau Aristotelis pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem savā "Nikomaha ētikā" formulēja laimes jēdzienu, aprakstot to nevis kā stāvokli, bet kā procesu, kurā laimi veido tās cilvēka vērtības, kas viņam ir pašpietiekamas. (1.) Ekonomikā gan biežāk lieto nevis laimes, bet labklājības jēdzienu, ko nevajadzētu saprast tikai kā materiālo labklājību. Latviešu valodas vārds "labklājība", tāpat kā angļu valodas vārds "welfare", ir semantiski ļoti ietilpīgs, jo ietver sevī tās lietas, kas ir vajadzīgas, lai cilvēkam "labi klātos": Lai tā būtu cilvēkam ir vajadzīgi materiālie labumi – mājoklis, ēdiens, apģērbs u.c., kā arī veselība, svaigs gaiss, tīrs ūdens, acis priecējoša ainava, ģimene, darbs, labi draugi, drošība, kultūra, māksla, sports un daudz kas cits. Protams, katram cilvēkam šie labklājību veidojošie faktori var būt atšķirīgi, taču lielos vilcienos visiem cilvēkiem tie ir lielā mērā līdzīgi.

Tāpēc vienkārši skaidrojot, par ekonomikas mērķi ir izvirzāma labklājība. Šeit būtiskas ir divas atrunas – pirmkārt, nevis labklājība "vidējam cilvēkam", bet labklājība katram cilvēkam, līdz ar to vidēji labklājības rādītāji, kāds ir, piemēram, IKP per capita, sniedz tikai aptuvenu priekšstatu par sabiedrības un tās locekļu labklājību; otrkārt, pašreizējā labklājība nedrīkst būt veidota uz nākotnes rēķina – princips, ko sevī ietver vārds "ilgtspējīga".

"Ilgtspējīga labklājība" vai "ilgtspējīga attīstība" – vai šie jēdzieni atšķiras, un kāpēc ANO formulējumā ir ietverts otrais jēdziens? Vārds "attīstība" parasti tiek lietots, īpaši neiedziļinoties šī vārda jēgā. Latvijā gan politiķi, gan žurnālisti un pat ekonomisti vārdu "attīstība" lieto kā sinonīmu vārdam "izaugsme". To, ka šie vārdi nav sinonīmi, skaidri parāda arī to latviskā semantika. Viens no stacionārā stāvokļa ekonomikas korifejiem, amerikāņu ekonomists Hermans Deilī (H.Daly) definē šo atšķirību ļoti precīzi: "izaugsme ir tad, ja kādas lietas ir vairāk, attīstība ir tad, ja pie tā paša daudzuma mums šī lieta ir labākā kvalitātē". (5.) Tātad izaugsme nozīmē "kļūt lielākam", attīstība – "kļūt labākam". Ne vienmēr tas, kas kļūst lielāks, kļūst arī labāks. Līdz ar to izaugsmi izvirzīt par mērķi ir nepareizi, un tas nevar būt ilgtspējīgi, jo jebkurai izaugsmei pienāk gals. H.Deilī skaidro, ka "ilgtspējīga izaugsme" (kāda gan parādās arī ANO formulējumā) ir bezjēdzīgs vārdu savienojums, izaugsme nekad nevar būt ilgtspējīga pat tīri fiziskā izpratnē. (4.)

Šāds izaugsmes un attīstības skaidrojums ir attiecināms arī uz ekonomikas izaugsmi un ekonomikas attīstību, un ir līdzīgs skaidrojumam, ko deva viens no XX gadsimta izcilākajiem ekonomistiem Jozefs Aloizs Šumpēters (J.A.Schumpeter), kurš savā pirms simts gadiem publicētajā darbā "Ekonomikas attīstības teorija" rakstīja, ka ekonomikas izaugsme nozīmē kvantitatīvas pārmaiņas, kad produkcijas izlaide (ko Šumpēters vērtēja monetārā izteiksmē) palielinās resursu izlietojuma pieauguma rezultātā, bet ekonomikas attīstība kvalitatīvas pārmaiņas, kad produkcijas izlaide palielinās: 1) jauna produkta radīšanas vai jaunu īpašību piešķiršanas jau esošam produktam rezultātā, 2) izmantojot jaunas tehnoloģijas, 3) atrodot jaunus resursu avotus, 4) iekarojot jaunus produkta noieta tirgus, 5) mainot tirgus konkurences veidu, respektīvi, monopolizējot, vai demonopolizējot tirgu. (13.) Savā 1911. gada sarakstītajā darbā Šumpēters gan nelietoja vārdu „inovācijas", taču vēlāk Šumpētera formulētās kvalitatīvās pārmaiņas sāka dēvēt par inovācijām, un šādā, vairāk vai mazāk izkropļotā Šumpētera izpratnē inovāciju jēdziens vietā un nevietā tiek lietots arī mūsdienās.

Izcilais latviešu ekonomists Kārlis Balodis savā "Nākotnes valstī" piemin jēdzienu "attīstības fetišs", ar to gribēdams pateikt, ka attīstība attīstības dēļ nevar būt mērķis, ir svarīgi, lai attīstība ko sniegtu arī labklājībai. (2.) Līdz ar to izvirzās jautājums – varbūt "ilgtspējīga labklājība" ir pareizāks mērķa formulējums, nekā "ilgtspējīga attīstība"? Varbūt varam iedomāties tādu stāvokli nākotnē, kad tiktu sasniegts tāds labklājības stāvoklis, kad jebkādas izmaiņas būtu nevēlamas? Tomēr, domājams, ka Aristoteļa teiktais par laimi kā procesu, nevis stāvokli, nozīmē, ka cilvēka dabai raksturīgā pieeja vērtēt stāvokļa nemainību kā pasliktināšanos, drīzāk liek dot priekšroku "ilgtspējīgai attīstībai", nevis "ilgtspējīgai labklājībai". Taču ļoti būtiski ir apzināties, ka attīstība nozīmē kvalitatīvas un ne kvantitatīvas izmaiņas, tāpēc "ilgtspējīga izaugsme" nevar tikt uzskatīta par mērķi pat tad, ja tāda būtu iespējama. Kā tiks parādīts ceturtajā nodaļā, kvalitatīvas izmaiņas ir iespējamas arī bez kvantitatīvām izmaiņām, līdz ar to cilvēce jau ir sasniegusi to pakāpi, kad ir jāmeklē attīstības iespējas bez izaugsmes.

2. Uz izaugsmi un globalizāciju balstītās ekonomikas strupceļš

To, ka ekonomikas izaugsme nevar būt ilgtspējīga, var skaidrot ļoti vienkārši – ekonomika ir globālās sistēmas „Pasaule" apakšsistēma. Globālā sistēma neaug, līdz ar to, ja aug tās apakšsistēma, tā izspiež ārā visas citas apakšsistēmas, agri vai vēlu apstājoties savā izaugsmē, tad, kad tā būs kļuvusi vienāda ar savu supersistēmu. (Skat. 1. attēlu.) Pēc dažādiem vērtējumiem jau šobrīd pasaules ekonomika patērē 1,3 līdz 1,4 vairāk resursu, nekā globālā sistēma tos spēj atjaunot. Tas, kā arī dabā vērojamie procesi liecina, ka ekonomikas tālākas izaugsmes iespējas jau ir izsmeltas, un, ja mēs uztveram dabu kā pašregulējošu sistēmu, tad tā drīz noregulēs ekonomiku līdz pieļaujamajam apmēram. Visticamāk šis process jau ir sācies, un vulkānu izvirdumi, zemestrīces, virpuļviesuļi, plūdi, sausumi un citas pašlaik vērojamās parādības nav nejaušas.

Lielākajai daļai cilvēku šīs domas šķiet nepieņemamas, jo tās neizbēgami noved pie nepieciešamības pārskatīt savus priekšstatus, tāpēc kāri tiek tverti jebkādi fakti, kas it kā apgāž dabā notiekošo pārmaiņu objektivitāti, vai, vēl vienkāršāk, kompromitē tos cilvēkus, kuri izsaka šādas domas. Tā, piemēram, globālās sasilšanas neesamība tiek pamatota ar pēdējo divu gadu salīdzinoši aukstajām un sniegotajām ziemām Ziemeļu puslodē, neizprotot, vai nevēloties izprast, ka jau pats vārdu savienojums „globālā sasilšana" nozīmē globālas pārmaiņas, kas neizslēdz „lokālu atdzišanu", vai citas atšķirīgas pārmaiņas atsevišķās mūsu pasaules vietās.

Tomēr izaugsmes problēmas ekoloģiskais aspekts nav šī raksta priekšmets, jo raksta autors ir speciālists ekonomikā, nevis ekoloģijā, apzinoties, ka šīs divas zinātnes ir ne vien cieši saistītas, ko liecina arī to nosaukumi, bet drīzāk pat uzskatāmas par vienas zinātnes divām apakšnozarēm.

Ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes neiespējamības ekonomiskais aspekts ir ne mazāk būtisks kā ekoloģiskais. Tam ir veltīti daudzu ekonomistu, filozofu un citu zinātņu pārstāvju darbi, galvenokārt XX gadsimtā.

Vispirms pieminēsim amerikāņu ekonomista Keneta Boldinga (K.E.Boulding) 1966. gadā sarakstīto darbu „Kosmosa kuģa „Zeme" ekonomika", kurā Boldings tēlaini lieto divu atšķirīgu ekonomiku jēdzienus: „kovboju ekonomika" un „kosmosa kuģa ekonomika". (3.) Kovbojs pasauli uztver kā bezgalīgu prēriju, kurā visa kā ir bezgalīgi daudz, ir tikai jātiek tam klāt, lai iegūtu to savā īpašumā. Ja kovbojs ir sabojājis vidi kādā vienā prērijas nostūrī, nav liela nelaime – viņam vienmēr atradīsies viss vajadzīgais, ieskaitot darbu, citur bezgalīgi plašajā prērijā. Līdz pat XX gadsimta vidum cilvēki, tai skaitā ekonomisti tā arī uztvēra pasauli. XIX gadsimta beigās angļu strādnieku kustība, kad viņi tīšuprāt bojāja mašīnas, uzskatot tās par saviem konkurentiem, vienprātīgi tika skaidrota kā aplama rīcība, jo jaunu darba iespēju taču pietiks visiem. Neoklasiķu darbi XIX gadsimta beigās izvirzīja ekonomikas izaugsmi kā procesu, kuram nav un nevar būt kādu robežu, jo prērija (pasaule) taču ir bezgalīgi liela.

„Kosmosa kuģa ekonomikā" ir citādāk. Pasaule vairs nav bezgalīgi liela, un resursu ierobežotības problēma, atkritumu problēma jau tagad ir kļuvušas tik izteiktas, ka nav grūti saskatīt to tiešās un netiešās sekas arī ekonomikā notiekošajos procesos (naftas cenu krasās svārstības, zelta, metālu, graudu cenu pieaugums u.tml.). Nodarbinātības problēma ir ieguvusi pavisam citas nianses, un ne tikai Latvijā tiek runāts par „darba vietu radīšanu", kas varētu likties absurdi pat XX gadsimta pirmās puses ekonomistiem. Nodarbinātības problēma saistībā ar ekonomikas augsmi tiks izskatīta nākamajā nodaļā.

Ekonomikas izaugsmes nepieciešams nosacījums ir kapitāla koncentrācija. Savukārt kapitāla koncentrācijai nepieciešams nosacījums ir ekonomikas izaugsme. Ekonomikas klasiķi un neoklasiķi E.Smits., D.Rikardo, E.Māršals, Dž.M.Keinss (agrīnajā periodā arī uzskatāms par neoklasiķi) daudz un saprotami ir skaidrojuši, ka tieši kapitāla koncentrācija bija nepieciešamais priekšnosacījums Industriālajai revolūcijai, kas milzīgā mērā pārmainīja pasauli XIX gadsimtā, eksponenciāli turpinot šīs pārmaiņas XX gadsimtā. Tiesa, gan Smits, gan Rikardo ieminējās, ka kapitāla koncentrācija nevar turpināties bezgalīgi, tāpēc ir pozitīvi vērtējama tikai noteiktā cilvēces vēsturiskās gaitas posmā. Taču neoklasiķi šādus ierobežojumus vairs nepieminēja, izveidojot esošo kapitāla koncentrācijas, un no tās izrietošo ekonomikas izaugsmes un globalizācijas paradigmu.

Dažu alternatīvo skolu pārstāvji gan brīdināja par tiem izkropļojumiem ekonomikā un līdz ar to cilvēku domāšanā, ko var radīt neierobežota kapitāla koncentrācija. Amerikāņu ekonomists Torstens Veblens (Thorsten Veblen) 1899. gadā izdotajā „Nestrādājošās šķiras teorijā" brīdināja par problēmām ekonomikā, kādas radīsies, ja „labumu radīšana" tiks aizstāta ar „naudas radīšanu", par „pārspīlēto patēriņu" (conspicious consumption), kas nozīmē to, ka cilvēki iegādāsies preces, lai pārspētu cits citu. (14.) Par labklājības faktoru XX gadsimta gaitā ir kļuvusi uzvara „patēriņa sacensībā", respektīvi, iegādājoties tādas lietas, kas objektīvi cilvēka labklājību nepalielina, bet ļauj viņam justies pārākam par saviem līdzcilvēkiem. Šādā sacensībā vienmēr būs uzvarētāji un zaudētāji, tāpēc sabiedrības labklājības līmeni kopumā tas nepalielina. Amerikāņu sociologs Freds Hiršs 1977. gadā publicētajā „Izaugsmes sociālie ierobežojumi" norāda, ka „apmierinājums, ko gūst indivīdi, patērējot preces un pakalpojumus, ir atkarīgs ne tikai no viņu pašu patēriņa, bet arī pārējo cilvēku patēriņa ne mazākā lielā mērā." (6.) Līdz ar to šādai sacensībai patēriņā no labklājības viedokļa nav jēgas, bet tā ir vajadzīga no ekonomikas izaugsmes viedokļa, tāpēc tiek visādi stimulēta un uzkurināta. K.Boldings raksta, „doma, ka patēriņš un ražošana ir drīzāk sliktas nekā labas lietas ir ļoti grūti pieņemama ekonomistiem", kuri balstās uz ekonomikas izaugsmes koncepciju. (3.) Šeit ir jāpiezīmē, ka Boldings bija tā sauktās „kvēkeru" reliģiskās draudzes biedrs, un viens no kvēkeru baušļiem ir pieticība – tātad viņi necenšas pārspēt cits citu patēriņā. Tāpēc kvēkeri ir turīgi un labi pārtikuši cilvēki, taču acīmredzami šis kvēkeru bauslis ir ļoti bīstams uz izaugsmi balstītai ekonomikai.

Ekonomikas izaugsmes izvirzīšana par mērķi jau ir radījusi būtiskus izkropļojumus cilvēku domāšanā. Kā palielināt ekonomikas izaugsmi? Vajag ražot lietas, kuras nekalpo ilgi, vienlaikus ietekmējot sabiedrības apziņu, ka „cilvēkiem patīk jaunas lietas." Cilvēks atteiksies no labi strādājoša mobilā telefona, datora, automašīnas utt. tikai tāpēc, ka tas ir „novecojis modelis", tāpēc to lietot nav prestiži. Vēl ekonomikas izaugsmi paātrinās lietu saistīšana ar dažādām papildinātājprecēm, kuras ir piemērotas tikai noteiktam modelim – datori ar datorprogrammām, printeri ar kartridžiem, viena veida medikamenti ar citiem u.tml. Ir skaidrs, ka šāda veida ekonomikas izaugsme reālam labklājības pieaugumam tikpat kā neko nedod, bet eksponenciālā tempā pārvērš dabas resursus par atkritumiem.

Vēl bīstamāka ir ekonomikas izaugsme spekulatīvajā ekonomikā. Industriālās revolūcijas sākumā tā tiešām bija attīstību virzošs spēks. Mūsdienās tā ir pārvērtusies par spēku, kas ir sabojājis tirgus mehānismu, ko ir atzinuši daudzi ekonomisti, un bijuši spiesti atzīt politiķi, piemēram, Francijas prezidents Nikolā Sarkozī (N.Sarkozy) savā 2010. gada 27.janvāra runā Pasaules Ekonomikas forumā Davosā (11.). Kapitāli plūst uz ienesīgākajām nozarēm, un tās acīmredzami ir spekulatīvajā ekonomikā. R.Kantiljona un E.Smita skaidrojums par „neredzamo roku", kas izlīdzina ienesīgumu dažādās nozarēs, ir pareizs, taču „neredzamo roku" bremzē finanšu inovācijas. Galu galā „neredzamo roku" vairs neizdodas apturēt, un spekulatīvās ekonomikas burbulis plīst ar sprādzienu, kā tas bija šīs krīzes sākumā. Taču kapitāla īpašnieku ietekme uz procesiem pasaulē ir tik liela, ka krīzes smagums tiek novelts uz iedzīvotāju pleciem, kur Latvija ir viens no tipiskākajiem piemēriem. Izeja no krīzes tiek meklēta, atjaunojot spekulatīvās ekonomikas izaugsmi, kas savukārt rada pamatus jaunai, vēl dziļākai krīzei. Aizvien vairāk cilvēku pasaulē, tai skaitā no ietekmīgo aprindām, sāk apjaust, ka šī procesa vienīgais risinājums ir globāls, postošs karš, tāpēc ir jārod paradigmas maiņa.

Ekonomikas izaugsme, kapitāla koncentrācija un globalizācija būtībā ir vienas parādības trīs izpausmes. Globalizācijas piekritēji to pamatoti saista ar ekonomikas izaugsmi, un, ja izaugsme ir mērķis, tad globalizācija šī mērķa kontekstā ir vērtējama pozitīvi. Taču globalizācijas radītie draudi var izrādīties bīstamāki par šķietamo labumu, ko tā sniedz kopā ar ekonomikas izaugsmi.

Cilvēks ir egoistiska būtne. Visa mūsdienu mikroekonomikas teorija balstās uz cilvēka „racionālu izturēšanos", ar to saprotot savas individuālās derīguma funkcijas, kas gan var būt visai sarežģīta, maksimizāciju. Morālei labākajā gadījumā šeit ir vieta tikai kā vienam no derīguma funkcijas parametriem. Taču sabiedrība nebūtu varējusi pastāvēt, ja nebūtu spēku, kas reizēm liek cilvēkam nostādīt sabiedrības intereses augstāk par individuālajām, tātad, pēc mikroekonomikas teorijas, rīkoties iracionāli. Šādi spēki ir sabiedrībā pastāvošie tikumi (šo vārdu saprotot ne tikai pozitīvā nozīmē). T.Veblens šo tikumu kopumu dēvēja par instinktiem (instincts) un institūtiem (institutions) – „institūti ir uz paradumiem veidotas metodes sabiedrības dzīves norisei" (14.). Instinkti izriet no cilvēka dabas, tāpēc visu rasu un tautu cilvēkiem tie ir kopīgi. Institūtu veidošanos nosaka vide, tāpēc tie dažādām rasēm un tautām ir lielā mērā atšķirīgi. Mēģinājumi uzspiest citiem savus tikumus (institūtus) pie laba nenovedīs.

Globalizācija neizbēgami ved pie institūtu zuduma, kas ir acīmredzami mūsdienu Rietumu pasaulē. Mēģinājumi uzspiest „Rietumu demokrātijas vērtības", pat ja tādas būtu, citu rasu un tautu pārstāvjiem jau tagad ir par iemeslu asiņainām sadursmēm un terora aktiem. Divkosība ir vislielākā „Rietumu demokrātijas vērtība", jo, sludinot iecietību un toleranci, tai pat laikā tiek zaimotas citu reliģiju vērtības, dažkārt jau pat tiešā tekstā demokrātijas vārdā aicinot uz „islāma iznīcināšanu". Ja tiks apkaroti gadu simtu gaitā veidojušies tikumi, sabiedrība zaudēs būtībā vienīgo spēku, kas liek indivīdam rēķināties ar sabiedrības interesēm.

Visbeidzot kapitāla tālāka koncentrācija novedīs pie tālākas teritoriālās nevienlīdzības pieauguma, veidojot metropoles un provinces. Pašreiz Latvija kā Eiropas Savienības sastāvdaļa atkārto to pašu procesu, ko nesenā pagātnē Latgale kā Latvijas sastāvdaļa – kvalificētā darbaspēka aizplūšanu, izglītības un kultūras iestāžu slēgšanu, infrastruktūras zudumu; ar vienu vārdu sakot – provincializāciju.

Ekonomikas izaugsme rokrokā ar globalizāciju novedīs tie tāda stāvokļa, kad spējīgākie un talantīgākie iedzīvotāji pametīs provinces, lai dotos uz metropolēm, līdz ar to novedot provinces pie nīkulīgas eksistences. Taču arī metropolēs labklājību aizvien lielākā mērā apdraudēs sabiedrības interešu ignorēšana tikumu zuduma dēļ.

3. Ekonomikas augsmes pretruna

Iepriekšējā nodaļā tika pamatots fakts, ka ekonomikas izaugsme nekad nav ilgtspējīga. Tomēr, lai izdarītu tālākus secinājumus, ir jāapzinās, ka pie pašreizējās ekonomikas sistēmas ekonomikas izaugsme ir nepieciešama 1) nodarbinātībai, 2) finanšu tirgiem, kuri nevar pastāvēt bez izaugsmes.

Tehnoloģiju attīstības un kapitāla pieauguma rezultātā ar to pašu darba resursu daudzumu radītais saimnieciskās darbības rezultāta apjoms gadu no gada palielinās. Pie kapitālismam raksturīgā labumu sadales principa – „katram pēc ieguldītajiem resursiem", kapitāla resursu un dabas resursu īpašniekiem, kuriem ir noteicošās iespējas vadīt tehnoloģiju attīstības virzienu, jo to rokās ir finansiālās sviras, tehnoloģiju attīstība ir vērsta galvenokārt uz darba resursu samazināšanu saimniekošanas procesā. Līdz ar to, ja tiktu apstādināta ekonomikas izaugsme, esošais produkta apjoms varētu tikt radīts ar aizvien mazāku darba resursu izlietojumu. Šo procesu varam vērot pat pie augošas ekonomikas; ne velti par vienu no populārākajiem politiķu lozungiem ir kļuvis „radīt jaunas darba vietas". Pēc būtības tas ir aplami, jo ne jau darba vietu skaits, bet darba procesa rezultāts būtu svarīgs no labklājības viedokļa. Taču, ņemot vērā iepriekš teikto, darba vietu radīšana ir vajadzīga tā iemesla dēļ, ka tehnoloģiju attīstības rezultātā arvien vairāk cilvēkiem rodas draudi palikt bez darba, līdz ar to bez iztikas līdzekļiem.

Ekonomikas augsmes pretrunu sīki ir iztirzājis angļu profesors Tims Džeksons (Tim Jackson) savā populārajā darbā „Labklājība bez izaugsmes". Šajā grāmatā, balstoties uz bagātīgiem statistikas datiem viņš parāda, ka reālais labklājības līmeņa pieaugums vairs nav atkarīgs no ekonomikas izaugsmes. „Kamēr bagātie kļūst bagātāki, vidusslāņa reālie ienākumi Rietumu valstīs nepalielinājās jau ilgi pirms recesijas." (7.). Tātad ekonomikas augsme vairs nav nepieciešama labklājībai, bet gan nodarbinātībai.

Vai nav tā, ka ekonomikas izaugsmes problēmai ir vienkāršs risinājums? Jau 1930. gadā izcilais angļu ekonomists Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes) sarakstīja eseju „Mūsu mazbērnu ekonomiskās iespējas", kurā paredzēja, ka viņa mazbērnu paaudze, tātad mēs, strādāsim tikai piecpadsmit stundas nedēļā, jo tehnoloģiju attīstības līmenis būs pietiekams, lai tādējādi nodrošinātu visu iztikai nepieciešamo. (8.) Tas sasaucas ar „utopisko sociālistu" T.Mora XVI gadsimtā rakstīto, ka cilvēki strādās sešas stundas dienā, un R.Ouena XIX gadsimtā rakstīto, ka cilvēki strādās četras stundas dienā. Arī K.Balodis „Nākotnes valstī" (2.) pauž līdzīgu ideju, tikai attiecinot to nevis uz darba dienas vai nedēļas ilgumu, bet gan cilvēka darba mūža garumu.

Ja Moru, Ouenu un arī Balodi liela daļa attiecinātu pie „utopistiem", tad Keinsu gan neviens neuzskatītu par tādu. Kāpēc nav piepildījusies Keinsa prognoze? Kāpēc pieaugot produktivitātei, kas ļauj radīt fiksētu produkcijas daudzumu ar aizvien mazāku darba izlietojumu, cilvēku kopējais darba izlietojums nesamazinās pat valstīs ar augstu dzīves līmeni? Tik tiešām, varbūt nemaz nevajag „radīt jaunas darba vietas", bet pietiek samazināt darba nedēļas garumu jau esošajās darba vietās? Īsu un precīzu atbildi uz to sniedz zviedru ekonomists Karls Viderkvists (Karl Widerquist): „Keinsa paredzējuma kļūda ir pieņēmumā, ka tehnoloģiju attīstība un kapitāla apjoma palielināšanās noteikti palielinās algas. Tā tas varētu būt, taču patiesībā izaugsmes labumi ir nonākuši pie kapitāla īpašniekiem un pie strādājošo augšējām aprindām, kuru darba grūtības pakāpe aizvien pieaug. Kas notiks, ja kapitāls kļūs tik ražīgs, ka spēs visu saražot bez darba līdzdalības? Darba algas tad būs nulle un strādājošiem nebūs citas iespējas izdzīvošanai, kā tikai kapitāla īpašnieku žēlastība." (15.)

Mors, Ouens un Balodis savus paredzējumus izteica ar vienu atrunu – nav privātīpašuma uz kapitāla precēm. Keinsam šādas atrunas nav, līdz ar to šajā gadījumā viņš ir vienīgais utopists no četriem minētajiem.

Problēmai būtu atrisinājums pie sadales principa „katram pēc padarītā darba". Taču tas nozīmē atteikšanos no kapitāla preču privātīpašuma. Tad arī tehnoloģiju attīstība būtu vērsta galvenokārt uz dabas resursu izlietojuma samazināšanu, kas būtu vēlami no ilgtspējīgās attīstības viedokļa. Taču vēsturiskā pieredze rāda, ka vismaz pie pašreizējā sabiedrības locekļu apzinīguma līmeņa, šāds sadales princips neveicinātu uzņēmību un saimniecisku rīcību.

Otrs arguments par ekonomikas augsmes nepieciešamību – finanšu tirgus eksistences nodrošināšana, ir neapgāžams, domājot esošās paradigmas ietvaros. Taču, ja finanšu tirgi nevar iztikt bez ekonomikas izaugsmes, tad varbūt ekonomika var iztikt bez finanšu tirgiem? Domājot izaugsmes ekonomikas garā, šāds risinājums liekas absurds. Taču, atskatoties uz ekonomikas klasiķiem, kuri paredzēja kapitāla koncentrāciju un finanšu tirgu eksistenci kā parādības, kas nav mūžīgas, varbūt šobrīd jau ir pienācis laiks, kad finanšu tirgi ir savu padarījuši un vairs nav vajadzīgi? Protams, uz papīra rakstītā veidā šāds apgalvojums liekas neparasts un grūti pieņemams. Taču, pieļaujot šādu iespējamību tuvākā vai tālākā nākotnē, varētu rast risinājumus ekonomikas augsmes problēmai. Viena iespēja būtu nodalīt nefinanšu kapitālu – kapitāla preces no finanšu kapitāla. Kapitāla preces ir privātīpašumā, uzņēmuma īpašnieks gūst ienākumus gan ar savu darbu, gan kapitālu. Finanšu kapitāls ir sabiedrības (valsts) īpašumā. Ar to gūtā peļņa nonāk valsts budžetā. Sekmīgie uzņēmēji, kuru gūtā peļņa ir pietiekami liela, lai veidotu finanšu uzkrājumus, to dara valsts bankās ar nelielu, bet droši fiksētu procentu likmi. Taču šāda risinājuma priekšnosacījums būtu atteikšanās no ekonomikas izaugsmes un pāreja uz stacionāra stāvokļa ekonomiku.

4. Stacionārā stāvokļa ekonomika

Stacionārā stāvokļa ekonomikas ideja nav jauna. Jau 1848. gadā viens no klasiskās ekonomikas skolas pārstāvjiem Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill), kurš tāpat kā citi klasiķi uzskatīja kapitāla koncentrāciju un ekonomikas izaugsmi par vēsturiski pārejošām parādībām, savā darbā „Politiskās ekonomikas principi" iekļāva nodaļu „Par stacionārā stāvokļa ekonomiku". Šeit Mills rakstīja: „Vislabākais cilvēku sabiedrības stāvoklis ir tāds, kur neviens nav nabags, neviens nevēlas kļūt bagātāks, kā arī nebīstas kļūt nabagāks, jo tam nav iemesla baidīties, ka kāds vēlēsies viņu vēlēsies atstumt atpakaļ, lai pats izrautos uz priekšu." (10.) It kā sagaidot iebildumus par „stagnāciju", kādā šajā gadījumā var ieslīgt sabiedrība, Mills tālāk raksta: „Stacionārs ekonomikas stāvoklis nenozīmē stacionāru cilvēka stāvokli. Šeit var būt lielākas iespējas kā jebkad visu veidu gara kultūrai, morālam un sabiedriskam progresam; lielākas iespējas Dzīves Mākslas pilnveidošanai, un daudz lielāka vēlme to pilnveidot, jo cilvēku prātus vairs nenodarbinās izdzīvošanas māksla.... Kļūdās tie, kuri uzskata savstarpēju cīņu par vietu zem saules par cilvēcisku būtņu normālu stāvokli; ka cīkstēšanās, grūstīšanās un kāpšana citiem uz kājām, kas ir pamatā eksistējošai sabiedrības dzīvei, ir visvairāk piemērotas cilvēku sabiedrībai. Tie ir raksturīgi simptomi tikai vienai industriālā progresa fāzei." (10.)

No daudzajiem domātājiem, kuri turpināja un izvērsa Milla ideju, šajā rakstā pieminēsim vācu izcelsmes angļu ekonomistu un sociologu Ernestu Šumaheru (Ernest Schumacher). 1973. gadā viņš publicēja savu grāmatu „Mazs ir skaists – ekonomika, ja cilvēkiem būtu nozīme", kas būtībā ir vairāku Šumahera eseju apkopojums. Šumahers raksta: „Ir acīmredzami, ka alkatīga un skaudīga pieprasījuma virzīta, neierobežota ekonomikas izaugsme nevar iekļauties ierobežotā vidē." (12.) Šumahers norāda, ka mūsu paaudzei nav ko lepoties ar to, ka „tas kas bija greznumlietas mūsu tēviem, ir kļuvis par pirmās nepieciešamības precēm mums". Ar to cilvēce ir kļuvusi nevis stiprāka, bet gan vājāka un mazāk dzīvotspējīga. Pēc Šumahera teiktā uz dzīvesveidu balstīti mazi uzņēmumi ir tas, kam ir jāveido ekonomikas pamats. „Mazā uzņēmumā privātīpašums ir dabisks, auglīgs un taisnīgs. Lielā uzņēmumā privātīpašums ir rīks, kas dod iespēju īpašniekiem parazitēt uz citu darba. Tas ir ne vien netaisnīgi, bet arī nesaprātīgi, jo tas izkropļo attiecības uzņēmuma iekšējā vidē." (12.)

Visrūpīgāk un visdziļāk stacionārā stāvokļa ekonomiku ir aprakstījis amerikāņu ekonomists Hermans Deilī (Herman Daly). Savā 1996. gadā publicētajā grāmatā „Viņpus izaugsmes" (4.) viņš sīki un detalizēti atspēko argumentus pret stacionārā stāvokļa ekonomiku un norāda uz visai acīmredzamām kļūdām pašreizējos priekšstatos par ekonomikas izaugsmi. Šīs grāmatas īss apskats šajā rakstā nespētu sniegt vajadzīgo priekšstatu par grāmatas pārliecinošo un argumentēto saturu, savukārt detalizēts izklāsts aizņemtu pārāk daudz vietas. Tiem, kuriem ir radusies interese par stacionārā stāvokļa ekonomikas teorētisko modeli, iesaku iepazīties ar šo H.Deilī grāmatu. Angļu valodā tiek lietots apzīmējums „Steady-state economy", iespējams latviešu valodas termins varētu būt „Stingrā stāvokļa ekonomika", tomēr šī raksta autors neriskē lietot šādu apzīmējumu un pieturas pie Milla lietotā apzīmējuma XIX gadsimtā.

H.Deilī arī vēlāk ir publicējis grāmatas un rakstus par stacionārā stāvokļa ekonomiku, no kuriem ir jāpiemin 2008. gadā publicētais raksts (5.). Šajā rakstā jau no jaunāko pasaules notikumu perspektīvas Deilī vēl pārliecinošāk parāda stacionārā stāvokļa ekonomikas modeļa humānismu un ilgtspēju. Deilī raksta: „Divsimt gadus mēs esam dzīvojuši izaugsmes ekonomikā. Tāpēc mums ir grūti iedomāties, kā varētu darboties stacionārā stāvokļa ekonomika, lai gan lielum lielo daļu savas eksistences cilvēce ir dzīvojusi ekonomikā, kur ikgadējais pieaugums ir bijis nenozīmīgs. Izaugsmes ekonomika cieš neveiksmi. Ekonomikas apakšsistēmas ekspansija palielina vides un sociālās izmaksas vairāk, nekā palielinās labumi no produkcijas (šeit Deilī runā par analoģiju makrolīmenī ar robežizmaksu un robežienākumu pieaugumu mikrolīmenī, kad pārsniedzot noteiktu produkcijas izlaides līmeni, robežizmaksas sāk pieaugt straujāk nekā robežienākumi. Aut. piez.), līdz ar to padarot mūs trūcīgākus, nevis bagātākus.... Mēs nepūlamies nodalīt izmaksas no ienākumiem mūsu nacionālajos kontos. Tā vietā mēs sametam tos kopā kā „aktivitātes", rēķinot iekšzemes kopproduktu." (5.)

Deilī norāda uz būtisku lietu: „stacionārā stāvokļa ekonomika nav apstājusies izaugsmes ekonomika ... tāpat kā nevar uzskatīt helikopteru par lidmašīnu, kura ir zaudējusi ātrumu". (5.) Pāreja uz stacionāra stāvokļa ekonomikas modeli prasa citu cilvēku domāšanu un citu ekonomikas uzbūvi – vairākos līmeņos strukturizētu autarķiju, kas balstās galvenokārt uz maziem uzņēmumiem, finanšu sektoram esot valsts īpašumā.

Katrai tautai ir jābūt spējīgai attīstīties saviem spēkiem, bez palīdzības no ārienes. Visi dzīvībai svarīgie produkti iespēju robežās ir jāražo pašu valstī. Tikai tāda valsts spēs būt patiesi neatkarīga. Jebkura valsts, kuras ekonomika ir atkarīga no citām valstīm, ir ne vien pakļauta krīzēm, bet arī var kļūt par dažāda veida izspiešanas upuri. Un otrādi – patiesi neatkarīgas valstis var veidot veselīgas tirdzniecības attiecības ar citām valstīm, apmainot ražošanas pārpalikumus un specifiskus produktus, taču saglabājot ekonomisko neatkarību un nenonākot parādu jūgā.

Nākamajā nodaļā ir ieskicēts šādas ekonomikas modelis uz Latgales piemēra.

5. Hipotētisks stacionārā stāvokļa ekonomikas modelis Latgalei

Latgale – trešā zvaigzne Latvijas ģerbonī vienmēr ir bijusi kā Latvijas atslēga un Latvijas nākotnes iezīmētāja. Vēl tikai veidojās ideja par neatkarīgu Latvijas valsti, kad Latgales latvieši savā kongresā izcilā Latgales dēla Franča Trasuna un viņa līdzgaitnieku vadībā skaidri paziņoja, ka Latgale ir Latvijas sastāvdaļa un latgalieši ir latviešu tautas daļa. Divu gadsimtu garā nošķirtība no Latvijas pārējām daļām izveidoja Latgali un tajā dzīvojošos latviešus nedaudz atšķirīgus kultūras, reliģijas, mentalitātes un valodas ziņā. Pat mūsdienās daudziem ir grūti pieņemt domu par to, ka šī atšķirība nekādā ziņā nav uzskatāma par Latvijas zemi un tautu šķeļošu, bet tieši otrādi – tā ir Latgales un visas Latvijas bagātība.

Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē ekonomikas likumi darīja savu. Kapitāla salīdzinošais deficīts un darba salīdzinošais pārpalikums Latgalē attiecībā pret pārējo Latviju bija par iemeslu tam, ka latgalieši kā lētais darbaspēks plūda uz Rīgu un citām Latvijas daļām, iemantojot pret sevi augstprātīgi nicinošu attieksmi tajā latviešu daļā, kuri saskatīja latgaliešos konkurentus darba tirgū. Šis process ir sāpīgi līdzīgs pašlaik Eiropā notiekošajiem procesiem, kur latviešu darbaspēks aizplūst uz Rietumeiropas valstīm. Tomēr Latvijas valsts politika trīsdesmitajos gados bija Latgalei labvēlīga, jo Latvijas valdība apzinājās, cik svarīgi ir saglabāt lauku vidi un veidot infrastruktūru visā Latvijā, it īpaši Latgalē, jo Latgales lauku vides degradācija būtu tikai sākums šādai degradācijai visā pārējā Latvijā. Padomju laikos, lai gan tika apdraudēta Latgales etniskā vide, tāpat kā daudzviet citur Latvijā, lauku vide un infrastruktūra kopumā tika saglabāta un pat pilnveidota.

Pēc neatkarības atjaunošanas Latgales patrioti darīja daudz, lai veidotu Latgali kā plaukstošu un etniski savdabīgu Latvijas daļu. Rēzeknē tika izveidota augstskola, tika atjaunots drukātais vārds latgaliešu valodā, kas padomju gados bija ignorēts. Tomēr pakļaušanās izaugsmes ekonomikas ideoloģijai rezultātā ekonomikas likumi darīja savu. Šodien Latgales vide ir iztukšota un latviskas Latgales eksistence ir apdraudēta vairāk nekā jebkad agrāk. Pēc 2009. gada statistikas datiem iedzīvotāju dabiskais pieaugums, kas ir negatīvs visā Latvijā, Latgalē ir vislielākajos mīnusos – 8,0 uz 1000 iedzīvotājiem, turklāt ir jāņem vērā arī negatīvie migrācijas rādītāji. Latgalē ir vislielākais mirušo zīdaiņu skaits uz 1000 iedzīvotājiem. Laika posmā no 1990. līdz 2010. gadam, kad iedzīvotāju skaits ir samazinājies visā Latvijā – par 15,8%, Latgalē šis samazinājums ir vislielākais – 19,7%, turklāt šie skaitļi ir vēl salīdzinoši optimistiski, jo šī gada tautas skaitīšanas dati var uzrādīt daudz dramatiskāku samazinājumu. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latgalē 2008. gadā bija 51,6% no Latvijas vidējā rādītāja un 29,1%, salīdzinājumā ar Rīgu. (9.)

Ir jāsaprot, ka pie esošā uz izaugsmi un globalizāciju vērstā ekonomikas modeļa, Latgale un pēc tam arī Latvija pārvērtīsies par atpalikušu Eiropas provinci ar iztukšotu lauku vidi un noplicinātu infrastruktūru. Taču, ja notikumi pasaulē pavērs ceļu stacionārā stāvokļa ekonomikas modelim, Latgale un arī visa Latvija var uzplaukt. Vēsturiski veidotā Latgales vide varbūt pat lielākā mērā kā citur Eiropā ir piemērota šādam ekonomikas modelim. Kāda tad varētu izskatīties stacionārā stāvokļa Latgales ekonomika?

Kā jau tika minēts, stacionārā stāvokļa ekonomikas modelis balstītos galvenokārt uz mazajiem uzņēmumiem, kuru produkcijas noieta tirgus būtu tuvākajā apkārtnē. Latgalē pagastu centri ir izvietoti salīdzinoši nelielā attālumā cits no cita. Katra šāda pagasta centra infrastruktūra spētu nodrošināt iedzīvotājus ar visu izdzīvošanai nepieciešamo pat gadījumā, ja šāds centrs uz laiku līdz nedēļai būtu izolēts no pasaules – maizes ceptuve, pamatskola, ambulance, veikals būtu katrā centrā. Kā rāda pētījumi pilsētvides ekonomikā, šādai ekonomiskai apakšsistēmai pietiktu, ja apmaiņai uz āru domātas produkcijas ražošanā piedalītos līdz 10% šādā sistēmā nodarbināto.

Nākamais līmenis – novadu centri būtu ekonomiska sistēma, kas spētu nodrošināt iedzīvotājus ar dzīvei nepieciešamo laikā līdz mēnesim. Pēc pašreizējā administratīvi teritoriālā dalījuma Latgalē šādi novadu centri galvenokārt ir pilsētas ar iedzīvotāju skaitu no 2000 līdz 8000 iedzīvotājiem, izņemot lielās pilsētas – Daugavpili un Rēzekni, kā arī novadus bez pilsētām – Aglonas, Baltinavas, Ciblas, Riebiņu, Rugāju un Vārkavas novadus. Taču arī šo novadu vistālākajiem nostūriem attālums līdz citu novadu pilsētām nepārsniedz 30 kilometrus – attālums, kas pie labas ceļu infrastruktūras, kāda Latgalē ir (problēma tāpat kā citur Latvijā ir ar šo ceļu kvalitāti), ir pietiekami neliels. Šādā ekonomiskā apakšsistēmā uz āru vērstā saimnieciskā darbībā pietiktu ar 7% iedzīvotāju.

Lielie centri – Daugavpils un Rēzekne nodrošinātu Latgales iedzīvotājiem visu dzīvei nepieciešamo, ieskaitot teātrus, augstskolas u.c. Daugavpilī dzīvo apmēram 30% no visiem Latgales iedzīvotājiem, Rēzeknē apmēram 10%. Teritoriāli šie centri ir izvietoti tā, ka no vistālākā Latgales nostūra attālums līdz vienam no tiem nepārsniedz 100 kilometrus. Turklāt Latgali visā garumā ziemeļu – dienvidu virzienā šķērso dzelzceļš – vecākais Latvijā, kurš šobrīd mazā mērā tiek izmantots Latvijas vajadzībām. Taču apstāklis, ka dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanā ir ieinteresēta Krievija, neapšaubāmi ir priekšrocība. Savukārt rietumu – austrumu virzienā Latgali šķērso cits dzelzceļš, kura infrastruktūras uzturēšanā Krievijai arī var būt interese. Aizvien biežāk izskan viedokļi par dzelzceļa tautsaimnieciskās nozīmes atdzimšanu.

Latgales lauku vide vēsturiski ir veidojusies, balstoties uz nelielām lauku saimniecībām. Izaugsmes ekonomika ir iznīcinājusi lielāko daļu mazo lauku saimniecību, efektivitātes vārdā upurējot cilvēku dzīves veidu. Stacionārā stāvokļa ekonomikas apstākļos cilvēkam tīkams darbs tīrā vidē, ražojot dabisku un tīru lauksaimniecības produkciju būs svarīgāks par efektivitāti, līdz ar to atjaunojot uz zemnieku saimniecībām balstītu lauku vidi, kas, iespējams, ir pats galvenais Latgales un visas Latvijas atdzimšanas nosacījums.

Secinājumi un priekšlikumi

Divdesmit pirmā gadsimta sākuma notikumi rāda, ka pasaule mainās, un ir sagaidāmas vēl būtiskākas izmaiņas, tai skaitā cilvēku domāšanā, izpratnē par vērtībām un izpratnē par ekonomiku. Uz kapitāla koncentrāciju, ekonomikas izaugsmi un globalizāciju vērstā ekonomika piedzīvo sakāvi. Ekonomikas izaugsmes pretruna – tas, ka ekonomikas augsme nav ilgtspējīga no vienas puses, un tas, ka tā ir nepieciešama nodarbinātībai un finanšu tirgiem, esošās ekonomikas paradigmas ietvaros nav atrisināma.

Risinājums ir meklējams, atsakoties no finanšu kapitāla privātīpašuma un galvenokārt no priekšstata par ekonomikas augsmi kā mērķi. Stacionārā stāvokļa ekonomikas modelis, kura iezīmes ir atrodamas jau XIX gadsimta autoru darbos, XX gadsimtā un XXI gadsimta sākumā tiek teorētiski izstrādāts aizvien dziļāk un iegūst arvien jaunus piekritējus.|

Latgale vēsturiski ir veidojusies tā, ka tās vide ir lielā mērā atbilstoša stacionārā stāvokļa ekonomikas modelim – aizpildīta lauku vide, ko veidoja galvenokārt mazas zemnieku saimniecības, nelielas, tuvu izvietotas pilsētas, divi samērīgi lieli reģionālie centri, piemērota autoceļu un dzelzceļu infrastruktūra. Kapitāla koncentrācijas, globalizācijas un ekonomikas izaugsmes apstākļos Latgalei ir lemta nīkuļošana kā atpalikušai provincei. Mainoties ekonomikas paradigmai, Latgale kā Latvijas neatņemama sastāvdaļa var atdzimt.

Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Auda @fkauda iesit trīs un uzvar, Super Nova ielaiž trīs un zaudē @KomandaLV #manakomanda aprinkis.lv/sports/item/44… pic.twitter.com/z6ThxHYXeK
aprinkislv
Aptauja Rīgā. Kā nodokļu reforma ietekmējusi jūsu ienākumus – saņemat vairāk, mazāk vai tikpat?… twitter.com/i/web/status/9…
aprinkislv
Komentārs. Par "piespiedu brīvprātīgajiem" ziedojumiem aprinkis.lv/component/k2/i…

Twitter Citi raksta

Kekavas_novads
20. aprīlī Valsts policija veikusi bojātā paceļamā basketbola groza konstrukcijas demontāžu Ķekavas sākumskolas sp… twitter.com/i/web/status/9…
NMPdienests
"Ik dienu vidēji 18 skolas vecuma bērni gūst traumas, kuras varēja novērst. Tādēļ vecākiem mājās ar bērniem būtu jā… twitter.com/i/web/status/9…
Marupes_novads
14.aprīlī Mārupē jau trešo gadu tika rīkota darba birža “Dzīvo Mārupē, strādā Mārupē”, kas pulcējusi ievērojamu da… twitter.com/i/web/status/9…

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2018