Vairākkārt esmu piedalījusies dziesmu svētkos Rīgā, Mežaparka priežu ielokā. Līdz ar citiem koristiem ļāvu savai balsij sajūsmā skanēt Jāzepa Vītola «Gaismas pilī».

Nesen veldzējos Raimonds Paula 75. šūpļa svētkiem veltītajā maestro melodiju pasaulē. Latviskuma un dzimtenes mīlestības izpausme. Vēl aizvien apziņā skan: «Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu? Man mīļa tā, ko dzimtā zeme dod.» Man ir mīļa baltos ziedos slīgstošā mežābele, nekas, ka tās ābolīši ir sūri. Toties Latvijas laukmalā ienākušies.

Man patika un padevās mācīties valodas – krieviski pratu tik labi, ka varēju rakstīt sacerējumus, un vāciski lasīju laikrakstus. Arī angliski šo to iegaumēju. Taču tas nenozīmē, ka man jātērgā svešvalodā. Latviski runāju arī tai laikā, kad cittautieši uzstājīgi gribēja dzirdēt krievu mēli. Nepiederu kaimiņienēm, kas uz ielas, krievietes sastapušas, uzreiz vervelē svešvalodā. Tādu iztapšanu uzskatu par nepieņemamu.

Jāciena Latvijas valsts, par ko cīnījušies un dzīvību atdevuši mūsu tautas patrioti. Labas satikšanas dēļ nevajag nopulgot to, kas svēts. «Ne žēloties, ne gaust, ar pašu spēkiem šauro loku lauzt,» – kā aicinājis Rainis. Un vienoti nostāties pret Latvijas ienaidnieku provokatīvo prasību noteikt krievu mēli par valsts valodu. Nekā nebūs. 18. februārī balsosim pret nekaunīgo prasību. Latvijā valsts valodai jābūt tikai latviešu.