Mūsu laikrāža leģenda
Runā, ka seno lībiešu vadonis Kaupo viesošanās laikā pie Romas pāvesta mājās atgriezies ar noslēpumainu saini, ko tam pasniegusi pati diženā ekselence. Citi stāsta, ka tur bijuši 100 zelta gabali, vietējie, - ka noslēpumaina romiešu un krustnešu atribūtika, ar kuras palīdzību lībiešu vadonis iecerējis gūt uzvaras kaujās un kopā ar vāciem pakļaut vietējos.

Taču klīst arī nostāsti, ka sainī Kaupo bijusi kāda noslēpumaina ierīce, ar kuras palīdzību varējis noteikt laiku, ko izmantoja arī citās Eiropas zemēs. Pēc Kaupo nāves par to gan nekas vairs nebij’ dzirdams, taču vēlāk laikrādis atrasts.
Un tas bijušajās līvu zemēs, kuru teritorijas galvenokārt pletušās tieši mūsdienu Rīgas apriņķa apgabalā, palicis vietējo rīcībā pareiza laika noteikšanai...

Senlatvieši, tāpat kā vairums tautu, laika skaitīšanu veica, vadoties pēc četrām dabas parādībām: dienas un nakts mijas, Mēness fāzēm un gadalaiku maiņas.

Tie, kuri par svarīgāku atzina mēnesi, nonāca pie Mēness kalendāra, bet, kuri par nozīmīgāko uzskatīja gadu, tie – pie Saules kalendāra. Savukārt tie, kuri mēģināja abus savstarpēji saskaņot – pie Mēness–Saules kalendāra.