Runa ir par ikdienu. Par to, ka tajā bez jau ierastajiem stereotipiem, kuru patiesumu visbiežāk nepārbaudām, paši izvirzām spriedumus vai secinājumus par to, ko esam uzņēmuši no citiem. Kā minētais piemērs par latvieti un viņa kumosu. Kā domājat – kas šādu stereotipu iedzinis tautā? Manuprāt, ka ne jau paši latvieši to pirmie sākuši kultivēt, bet kāds, kuram ir izdevīga savstarpēja ecēšanās to vidū.

Un vēlreiz par ikdienu, tikai vēsturiskā griezumā. Viens piemērs no 19.-20. gadsimta mijā Olaines pusē strādājošā literatūrkritiķa un literatūrvēsturnieka Teodora Zeiferta rakstītā par latviešiem: «Latvieši ir lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. Šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisma starp saimnieku un kalpu ir ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķietas lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši līdzinās angļiem, kam plaisas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp angļiem un latviešiem liela izšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju, bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas blakām senajiem grieķiem.»

Šo izlasot, gan liekas, ka mūsdienās nekas nav mainījies, ja nu vienīgi sāk mākt šaubas par salīdzinājumu ar grieķiem. Taču desmitgažu laikā klāt nākuši stereotipi, kas tolaik līdz ar informācijas telpas šaurību vienkārši nevarēja pastāvēt tādos apmēros un tik ilgstoši.

Tādēļ atliek kāda no divām alternatīvām – tas, kam ticam pēc pašu līdz galam nepārzinātiem procesiem vai pieņemt ne vienmēr patīkamo dzīves realitāti, ko gan mēs paši varam mainīt pozitīvā virzienā.