Ada zeķes ukraiņiem un dodas garās pastaigās Apriņķis.lv
- Autors: Iveta Rozentāle, “Druva”
Lidija Jonāne labprāt vēro ārā notiekošo, arī zīlīšu dzīvi, kas ietur maltīti barotavā uz balkona. Foto - Iveta Rozentāle
Kopš kara sākuma Ukrainā multiplās sklerozes biedrība “MSs Cēsis” ikvienu aicina adīt zeķes, lai tā palīdzētu Ukrainas karavīriem frontē. Dziju biedrībai ziedo “Limbažu Tīne”, bet pieteikties adīt zeķes var ikviens, kurš jūt aicinājumu. Viena no adītājām ir deviņdesmitgadīgā cēsniece Lidija Jonāne, kurai ne tikai padodas brīnišķīgu zeķu adīšana, bet ir arī lieliska humora izjūta un spēja priecāties par dzīvi. Viņa dzimusi Daugavpilī, bet dzīve atvedusi uz Cēsīm.
Lidija smej, ka, tā kā senāk nulli neskaitīja, tagad viņai ir deviņi gadi. Bet nākamgad februārī paliks 19 gadi. Kad kāds vaicā, kā viņai iet, omulīgā un možā seniore atbild – kā jau jaunībā – labi.
Lidijas kundze neslēpj, ka dzīvē bijis gana daudz pārdzīvojumu, mūžībā pavadīts vīrs un dēls, arī no bērnības ģimenes, kurā viņi bija pieci bērni, palikuši tikai divi. Pie savējiem Lidija regulāri paciemojas un parunājas Meža kapos. Un tad staigā pa mežu, kur ļoti patīk vērot dabu, kokus. Netālu ir vieta, kur viņai ar vīru bija dārzs, tur joprojām aug viņu iestādītās egles un ozols, kas izauguši tik vareni, ka egles viņa apķert vairs nevar. Savukārt viena no viņu eglēm reiz uz svētkiem rotājusi Rožu laukumu.
Tāpat Lidija katru nedēļu dodas uz baznīcu: “Dieviņš palīdz dzīvot. Par dzīvi nevaru sūdzēties.” Lielu prieku sagādā meita, mazbērni un mazmazbērni, kuri visi dzīvo Latvijā, labprāt piezvana un apciemo. “Kamēr varu, tikmēr dzīvoju pati par sevi, jo bērniem ir sava dzīve. Ja viņiem ir labi, tad man arī ir labi.” Kopš vecākā mazmeita iesauca Lidiju par mammammu, tā viņu sauc visi mazbērni un mazmazbērni. Ne vienu vien seniore ir auklējusi un arī vadājusi ar žigulīti. Lidija bija tā, kura uzņēmās būt pie stūres. Vīrs teica – ja tu brauksi, tad krāsim mašīnai. Viņa piekrita un brauca arī.
Savukārt par sevi Lidija ar humoru teic: “Kādreiz varēju iet ar ceturto ātrumu, tagad ar otro. Bet nav ne vainas. Arī ceļots ir daudz, bet tagad labāk mierīgāk pa māju. Gandrīz katru dienu staigāju. Lielākoties piecus sešus kilometrus, jo eju uz kapiņiem, tāpat aizstaigāju līdz Žagarkalnam, Ozolkalnam. Garākais maršruts šogad ir bijis 16, 17 kilometri, bet pērn – 24 kilometri. Ja vajag, atbalstam izmantoju kūjiņas. Tagad daudzi saka, ka ir garlaicīgi, bet man tas nav saprotams, jo vienmēr ir, ko darīt. Arī ciemiņus labprāt uzņemu, parunājos. Bet nekad nesūdzos, jo tāpat otrs man nevar palīdzēt. Labāk ir runāt par priecīgo.”
Seniorei mājās ir pat mazas stellītes, viņa ne tikai ada, bet ir uzaudusi arī latviskas jostas un skaistus deķīšus. Adīšanai pievēršas tad, kad ir lietains laiks, jo labā laikā vienmēr dodas ārā. Adīkli rokās ņem arī tad, kad naktī nenāk miegs. Tik tikko uzadījusi krāšņas zeķes pati sev – tādas, ko vēsākā laikā var izstiept garākas, bet siltākā laikā savilkt īsākas. Viņa arī nesatraucas, ja kaut kas neizdodas pareizi, jo arī defektu var pārvērst par efektu. Ja cilvēks dara, tad vienmēr var gadīties arī kļūdīties.
Vēl Lidijai aiz loga ir vesela putnu pasaule. Arī mūsu sarunas laikā uz barotavas balkonā nemitīgi atlido zīlītes un dzilnas. Reiz zīlīte ielidojusi dzīvoklī, katru telpu apskatījusi un pati izlidojusi ārā. Seniore labprāt vēro putnu darbošanos un ievērojusi to dažādos raksturus. Arī putnu vērošana rada prieku un piepilda ikdienu.
