Prātoju par raibiem laikiem, gluži vai negaidīti uzkritušiem. Jutos pilnībā apradis ap mūsu sabiedrības mierīgo, bet neizbēgamo virzību uz arvien jauniem atklātības un caurspīdības krastiem. Ikkatrs viens jau esam aizpildījuši savā bankā anketu un svēti nozvērējušies, ka neesam kamieļi, ka cienījamās institūcijas kontos zagtu naudu neliksim un teroristiem nepārskaitīsim, un pārraugošās instances modri to visu pārrauga.

Ekspolitiķe un bijusī iekšlietu ministre Linda Mūrniece atšķirībā no daudziem citiem bijušajiem politiķiem nekur nav pazudusi – jau septiņus gadus viņa vada viesnīcu “Hotel Roma” un teju katru dienu ieraksta kādu interesantu vai atklātu domugraudu “Twiter” vai “Facebook”, turklāt šie ieraksti allaž izpelnās ļoti lielu interesi un rezonansi. Atgriezties politikā Linda nedomā, taču, ja kādam būtu nepieciešamas viņas zināšanas, tad gan, iespējams, neatteiktu. Bet pašlaik Linda Mūrniece no sirds izbauda brīvību.

Skolotāja darbs ir sūtība, un labam pedagogam mūsdienās jābūt kā gidam, kurš norāda bērniem pareizo virzienu, nevis visur ved pie rokas.

Man bija tā vēsturiskā iespēja būt aculieciniekam Vecrīgas grautiņiem janvārī pirms 10 gadiem, kad nevardarbīgi protesti pārauga iepriekš neredzētā jandāliņā. Toreiz strādāju Latvijas Radio, kas atrodas tieši Doma laukumā. No balkoniņa bija labs skats, un jau koncerta laikā jutu, ka kaut kas briest.