Andris Upenieks: Cilvēks visskaudrāk pamana, cik grūti dzīvo Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Itin dabiski gribētos, lai Adventa laiks būtu ne vien sirdsmiera, pārdomu, sirds attīrīšanās – izlīguma un piedošanas –, bet arī labdarības un dvēseliskās solidaritātes laiks – labklājībā, labā jušanā, saticībā, garā. Pirms vairākiem gadiem no rokas rokā, no sirds uz sirdi ceļoja Imanta Ziedoņa lūgšana, kas mani saviļņoja tik stipri, tāpēc ka tajā pateikta labas un krietnas dzīvošanas jēga un noteikumi tās izpildei. Var tikai nojaust, kāpēc viņš šo būtisko atskārsmi ielicis lūgšanā un uzticējis Dievam. Iespējams, viņš domāja, ka citam nevienam ļaudis neticēs, arī Tautas dzejniekam ne, Dievam – varbūt… Nocitēšu pilnībā šo vēstuli, lūgšanu, kas, iespējams, adresēta arī mums.
“Šai lūgšanu brīdī, Dievs, sapulcē visus šeit kopā zem Tava jumta! Tās domas, ko domājam dažādās vietās par vienu un to pašu: kā pasargāt dvēseli sevī un tautā, kā laukus uzturēt Dievā, kā ielas uzturēt gaismā un bērnus ticībā iecelt! Dievs, sapulcē manus radus – kaut domās – še altāra priekšā: lai no mūsu mājām viņu domas sanāk šai brīdī zem Tava jumta! Es lūdzos. Cik katrs ir labs, tik atnāks un paliks pie labā, un atstās te kopā. Mēs nevaram visi tikt kopā, bet domās – mēs varam! Kungs, dari, lai jūtu, ka viņi ir klāt savās domās šai brīdī! Es piesaucu savējo domas šai brīdī! Es piesaucu savējo domas šai vietā šai lūgšanu brīdī: cik vien esam labi, tik būsim šai brīdī kopā! Kungs, nedali mūsu labumu daļās: lai esam kopā! Cik es esmu stiprāks, tas tiks manam brālim, un viņa darbi atmirdzēs māsā un manī!
Es lūdzos! Mūsu Tēvs Debesīs, manu tēvu un vectēvu domas ir Tevī, un tās ir te klāt mūsu ģimenē – zem Tava jumta! Lai nāk mūsu bērni pie mums, Dievs, iedali viņiem te vietu! Lai viņiem ir viss, ko te sanesam; lai tiem nav jādala, lai tiem ir viss! Dievs, palīdzi augt mūsu dzimtai vēl lielākā gaismā un iet uz gaismu, un turēties tīriem! Es piesaucu gaismu šai brīdī no savas dzimtas un turu to Dievā. Kungs, palīdzi augt mums, es lūdzos! Vienalga, kur mani bērni šai brīdī un brāļi, un māsas, es saucu tos šurp, mēs izaugam lieli Tavā vārdā, šai brīdī mēs nometam tumsu. Dievs, palīdzi mirdzēt mums, es lūdzos!”
Tas, ja atzīšos, ka šiem gaišajiem Dzejnieka lūgsnas vārdiem ne reizi vien esmu aplaudējis, ne reizi vien par tiem drūmi saskumis, nav ne arguments, ne kāds cits drošinājums, tev, mans lasītāj. Pat nevaru galvot, vai to tiešām rakstījis Imants Ziedonis, tāpat kā neatceros, kas man šo vēstuli atsūtīja. Bet man gribas ticēt, ka tā bija un ir joprojām.
Cerībā uz labu, gaišu Adventa laiku un vērā ņemamu ļaužu atteikšanos no liekulības, jāatsaucas uz joprojām populāro Bernardu Šovu, īru rakstnieku, dramaturgu, kritiķi un politisko darbinieku, kas nodzīvoja 94 gadus. 1925. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Viņš ironizējis dzēlīgi: “Ļoti nožēloju, ka man jāpieskaras Ziemassvētkiem: Ziemassvētkus iedzīvotājiem uzspiež bodnieki un prese... Lai katram, kam iekārojas, dotu iespēju iztīrīt sava tuvākā kabatas... Mums jāpērk nevienam nevajadzīgas lietas un jādāvina tās ļaudīm, kuri mums nepatīk...” Jūs teiksiet, ka tas nu ir par traku? Varbūt, bet sava daļa taisnības ir arī šajos vārdos.
Manī ap šo laiku parasti iemājo klusa vēlēšanās un vēlējums: valstsvīri un valstssievas, lūdzu, neturiet svētku runas! Varbūt par nieka daļu liekulības pasaulē kļūs mazāk. Labdari un ziedojumu vācēji, neleciet no laimes gaisā, cik esat atkal savākuši. Jo ne jau jūs esat to izdarījuši, bet mēs. Bagāti ļaudis… kā tur bija? “Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi: / Dzird par grūtdienīšu raudām, / Tūdaļ kabatā bāž roku, / Izvelk savu – nēzdodziņu.” (Rainis.) Un es pats? Nevaru lielīties, bet savu dvēseles barometru uzmanu cieši. Aizvadītais gads atgādināja skaudri: kāds es būšu pats, tādi pret mani būs citi…
Priecīgu, gaišu Adventa laiku un Ziemassvētkus, draugi!