Kad laivas sedumā un kafejnīca pagalmā – izgaršo vasaru! (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Kulinārā tūrisma tendences pasaulē rāda, ka daudz interesantāka par tā saukto elitāro gastronomiju – izsmalcinātiem restorāniem un vīnu degustācijām – tūristiem šķiet vietējā, reģionālā virtuve, tās gatavotāji un produktu ražotāji. Latvijas krasts nav izņēmums, turklāt  ceļojumu garšu pasaulē var lieliski apvienot ar “Jūrtakas” iepazīšanu un saukļa “Jūra visu gadu” iedzīvināšanu.

Ar Livonijas garšu mutē

Livonija, valstu savienība Baltijas jūras krastā, 13.–16. gadsimtā Igauniju un Latviju vienoja ģeogrāfiski un ekonomiski, veidojot līdzīgu dzīves stilu un tradīcijas. Pārrobežu projekta “Livonijas garša” īstenotāji programmā “Interreg Estonia– Latvia” uzsver: “Kaut arī Livonijas robežas no kartēm sen jau izzudušas, latviešu un igauņu tradicionālo virtuvi joprojām lielā mērā veido tie paši ēdieni, no kuriem pārtika mūsu senči. Mēs vēl arvien paši spējam izcept maizi un brūvēt alu. Tāpat kā agrāk, bagātīgi azaidā izmantojam dabas veltes – meža ogas, sēnes, zivis un medījumus. Izrādās, tieši Livonijas laikā pie mums sāka iepazīt piparus, ingveru, krustnagliņas un kanēli, un pēc tā, cik daudz Austrumzemju garšvielu bija ēdienā, noteica Hanzas pilsētu augstmaņu turību.” Par to ik gadu atgādina arī tradicionālās Hanzas dienas un to gadatirgi, piemēram, šovasar jūnija sākumā varējām doties uz mazajām Hanzas dienām tepat pie kaimiņiem igauņiem – Vīlandē.

Runājot par ēdienu kultūru pagātnē, jāatceras, ka paralēli augstmaņu dzīrēm pastāvēja latviešu, līvu un igauņu zemnieku un zvejnieku, klosteru mūku un pilsētu iedzīvotāju virtuve. Daļa produktu bija atrodami uz visu sociālo slāņu iedzīvotāju galdiem. Pārtikā lietoja graudaugus, pākšaugus, piena produktus, dārzeņus un garšaugus, zivis, mājlopu, putnu un medījumu gaļu atkarībā no rocības un sociālā statusa.

Kulinārā tūrisma tendences pēdējos gados rāda vairākas arvien pieprasītākas lauku apceļošanas iezīmes – gastronomiskās ekskursijas vietējo iedzīvotāju pavadībā, mājas virtuves, kur notiek kopīga maltīšu gatavošana, street food un tirdziņi, kulinārijas kursi un meistarklases, lai nepiespiestā atmosfērā varētu iepazīties ar vietējiem produktiem un to likšanu uz kārā zoba. Projekta “Livonijas garša” veidotāji iesaka baudīt nēģus Carnikavā, cept maizi kopā ar zemnieku saimniecības “Bērziņi” īpašniekiem Jūrkalnē, izmēģināt roku sklandraušu gatavošanā senajā “Spēlmaņu krogā” suitos Alsungā, izbaudīt Ķiploku festivāla ēverģēlības pie Peipusa ezera Igaunijā vai viesoties brīvdienu mājas “Kopli” lauku ķēķī, cepot maizi, brūvējot dzērienus un taisot saldējumu ar meža veltēm.

Vērts iegaumēt arī šo to no viduslaiku un vēlāko gadu galda kultūras. Baltijas zemnieku un zvejnieku virtuvē kopīgi ēdiena trauki bija ierasta lieta līdz pat 19. gadsimtam: putra un biezputra – lielās māla bļodās; biezpiens un mērce – mazākās; rūgušpiens vai cits dzeramais – lielās krūzēs. Ēda ar koka karotēm no liela trauka. Katram bija sava karote, ko varēja atšķirt pēc kātā iegrieztās zīmes. Tā laika uzturu var raksturot kā “karošu ēdienu” – zupas, putras, biezeņi jeb viss, ko var ēst ar karoti. Saimes ļaudis pēc kārtas padzērās no lielās krūzes. Gaļas gabalu katrs nogrieza ar savu nazi un uzlika uz maizes rikas. Dakšiņas un naži zemnieku mājās parādījās tikai 19. gadsimta beigās.

Ņemot vērā uzkrāto pieredzi un lauku ceļotāju atsauksmes, ar pārliecību var teikt, ka “Livonijas kulinārais ceļš” ir tālejoša mārketinga stratēģija, kas patiesi ļauj tūrisma uzņēmumiem Latvijā un Igaunijā pozicionēt savu piedāvājumu, izmantojot mūsu kopīgo vēsturi cauri laiku lokiem.

Avīzē cepta siļķe Lībiešu krastā

Kad esam iepazinuši seno Livonijas garšu, laiks pārcelties pāri Rīgas līcim, kur “Mājas kafejnīcu dienas” Lībiešu krasta zvejniekciemos vienmēr pārsteidz ar savu radošumu un daudzkrāsaino garšu gammu.

Andris Antmanis Pitragā laipni uzņem viesus savā “Zivju ķēķī”, cienājot lauku ceļotājus ar zivju zupu, vārītiem kartupeļiem un ceptu zivi, piedevās servējot saules apmirdzētus mājas salātus. Uz atvadām līdzņemšanai mājās palicējiem vienmēr var iegādāties kādu Andra kūpinātu zivi, jo tās viņam ir izcili gardas – trīsdesmit gadus kūpinot jūras veltes, ir uzkrāta liela pieredze.

Turpat netālu “Kukšupītēs”  aicina uz “Pitraga pieturu”, kur vecās zivju kūpināšanas fabrikas teritorijā omulīgā kafejnīcā var nobaudīt čia sēklu pudiņu, trifeļu čipsus un Pitraga plātsmaizes. Dzērienu izvēle – visiem vecumiem un visdažādākajiem dvēseles noskaņojumiem: kombuča, kremants, espresso, kapučino, latte.

Savukārt Kolkas centrā, kur kādreiz bijis Patērētāju biedrības veikals, Māra un Jānis Tarlapi jūs gaidīs “Zvīņu mājas kafejnīcā”. Kad būs nobaudīti tradicionālie sklandrauši un bukstiņputra ar mājās žāvētas gaļas mērcīti, neticēsit, bet jūs uzrunās laša žuljēns un foreles uzputenis.

Dundagas pagasta Anstrupē “Punču” mājās tiks atvērta lauku sēta “Trušu raibumi”, kur galdā cels gan trušu gaļas šmorējumus, gan sātīgu foreļu zupu. Bet – kur zupa, tur strēbēji! Alsungā kafejnīcas “Janc’s Rīgā” saimnieki dod padomu karstgalvjiem: “Pirms raukt degunu, pagaršo!” Un piena sakņu zupa ar siļķi tiešām ir uzslavas vērts ēdiens – īsta suitu tradicionālā ēdmaņa.

Ko vēl var darīt ar siļķi? Protams, tīt vecā avīzē, kā to dara Elmārs Rojas pagasta Ģipkā. “Joku” mājās, kur 2020. gadā filmēts tālrādes šovs “Lauku sēta”, patiesi galdā tiks celta avīzē cepta siļķe ar kartupeļiem un biezpienu.

Ne mazāk aizraujoši stāsti būs dzirdami Mazirbes “Brankos”, jo te saimnieko atraktīvais lībiešu pavārs Igors Ginters. Bet, ja nu kādam ļoti sagribēsies kaut ko mūsdienīgāku, mājas kafejnīca “Pilnu muti” Mazirbē piedāvās labākās Lībiešu krastā īstā malkas krāsnī ceptās itāliešu picas, ko ikdienā var baudīt, meklējot tīmeklī “Mazās Irbes picas”. Tomēr te nu būsim precīzi – arī Livonijas garšu paletē ir picas. Mazie ceļotāji būs priecīgi, uzzinot, ka kulinārajā mantojumā ir arī picas. Savulaik maizes krāsnī pēc lielo klaipu cepšanas mēdza ievietot mazus, plānus apaļus raušus vai plāceņus ar sīki sagrieztas gaļas, asiņu, zivju, sēņu, kaņepju vai burkānu virsu. Izrādās, ka šādi picas priekšteči raksturīgi daudzu tautu, kas cep maizi krāsnī, virtuvē.

Nobeigums sekos.