Pieloc, draudziņ, ceļa somu – jūrā ieti man gribas... (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Trīs vīri laivā Bernātos

Ko gūstam šoreiz? Pirmkārt, atziņu, ka viedie netiekas tāpat vien: “Jānis Žīmants, Turaids Šēfers un Visvaldis Vecvagars trīs dienas un trīs naktis risināja eksistenciālas dabas jautājumus. Daži tika atrisināti, daži, tāpat kā dzīve, palika neatrisināti, un atbildes vēl tiek un tiks meklētas!”

Bernātus, kā zināms, 1924. gadā apmeklēja pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste, teikdams: “Te jābūt kūrortam!” Pēc diviem gadiem kāpas galā uzstādīja piemiņas zīmi, kurā bija iegravēti šie vārdi. Visus okupācijas gadus akmens nostāvēja bez būtiskiem bojājumiem, un nu mēs varam lūkot, vai Bernāti arī mūsdienās velk uz kūrviesu pusi.

Statistika vēsta, ka 2022. gadā Latvijas tūristu mītnēs apkalpoti 2,2 miljoni ārvalstu un vietējo tūristu, kas ir par 66,2% vairāk nekā 2021. gadā, bet par 23,9% mazāk nekā pirms pandēmijas 2019. gadā. Dienvidkurzemes novadā ir vairāk nekā piecdesmit naktsmītņu, Bernātos – aptuveni divdesmit. “Katrai no tām ir savs stāsts un pieskāriens, kas domāts romantiķiem, domātājiem, sapņotājiem, reālistiem, naturālistiem, naksnīgo zvaigžņu skaitītājiem, prezidentiem, karaļiem, priesteriem, citādi domājošiem un citādi saprotošiem. Katrs varēs atrast savu stāstu un tālāk to turpināt!” mudina žurnāls labai dienai “Bernāti”.

Šodienas piedāvājums ir gana plašs: kempings “Jūrmaļjēkuļi”, brīvdienu mājas “Laimes stari”, “Sīpoli”, “Lakstīgalas”, “Smilgas”, “Šķilas” un vēl un vēl. Paskat, cik rosinoši mājvārdi! Tā vien gribas pazust priedēs! Savukārt ģimenes kafejnīca “Dzintariņš” vēlīgi aicina: “Bernātu dabas parkā priežu mežā pie jūras piedāvājam no svaigiem un dabīgiem produktiem gatavotus latviešu tradicionālos un pasaulē iecienītus citu tautu ēdienus, pašmāju saldēdienus un kūkas, Latvijā ražotu vīnu un alu, labu Austrijas kafiju un aromātiskas vietējo pļavu zāļu tējas. Kafejnīca ar āra terasi atvērta visos gadalaikos cauru gadu. Līdz jūrai 800 metru.”

Kā īpašs gardums te minams cepts Nīcas siers, kārtots uz jauno zaļumu lapiņām, pasniegts ar smiltsērkšķu mērci, ogām un grauzdētām ķirbju sēklām – tāda pārpasaulīgi garda ēdmaņa ir tikai Bernātu “Dzintariņā”.

Bet ko trīs vīri laivā? Ieklausīsimies viņu runā: “Ķiļķēnu nebija, bet zivju piena zupu es atceros. Vecfāteris mencu acis koda tā, ka plakšķēja. Krita zupā. Spilgti atceros, ka es ēdu un mencu acis man peld zupā. Vecfāteris uzreiz: “Dod šurp!” Man sieva neieredz nēģu galvas, bet man tās ir mīļākās, tāpat kā mans mīļākais ēdiens ir vistu dibentiņi. Kaut kāda novirze tā ir. Tur arī kraukšķis ir.” Tā jau reizēm gadās, kad pēc ilgāka laika satiekas seni draugi, un kur nu vēl, ja Bernātos, turklāt – laivā! Kad tiekat krastā, nepaskrieniet garām autobusu pieturas “Eglītes” sešmetrīgajam soliņam Bernātos, kurš uzstādīts nakts aizsegā bez toreizējās vietvaras saskaņojuma, jo tas izsaka visu: “Laiks apsēsties, lai kopā runātu, darītu un būtu!”

Šī dzīves filosofija – kopā var vairāk, labāk un arī jautrāk – gluži kā bites tvanīgos ziedos jau gadiem tur piekrastnieku neformāļus pie patiesām dzīves vērtībām.

Kopā ar zvejniekiem Rojā un Kaltenē

Tā nu sanāk, ka šis garšas un jūras izjūtu ceļojums vairāk mūs aizvirzījis uz Rīgas līča Kurzemes piekrasti, kur daudzu gadu garumā vērtīgu latviešu un lībiešu selgas vīru nodarbju kultūraspektu izpēti veic Rojas Jūras zvejniecības muzejs. Tā aprūpētajā “Kaltenes klubā” izveidots un izvietots muzeja atklātais krājums “Zvejniecība”, kas iepazīstina ar senatnīgiem eksponātiem – vecajiem zvejas un zivju apstrādes rīkiem. Te arī lūkojami un klausāmi stāsti par dižajiem burinieku būvētājiem un zvejniekiem, par visu laiku ievērojamajiem ļaudīm, kuri dzīvojuši un darbojušies Kaltenē.

Ekspozīcijas radošās darbošanās centrā ir iespēja izzināt piekrastei raksturīgos dabas procesus, kas tik nopietni pēdējos gados ietekmē jūras krasta izmaiņas Kurzemē. Te varam noskaidrot, kādiem vējiem jāpūš, lai murdos un tīklos nāktu brangs loms, kad labāk iet jūrā un kad pūš bada vējš. Stāsts par zivju daudzveidību Rīgas jūras līča rietumu piekrastē, putniem un gājputnu ceļiem ir gana aizraujošs. Katrs pats var iemēģināt roku jūrnieku mezglu siešanā un virvju vīšanā (vēl tikai derētu apgūt arī Morzes ābeci, lai sūtītu gaismas signālus kaijām!). Kopā ar ģimeni un draugiem “Kaltenes klubā” var uzspēlēt lielformāta “Riču-raču”, atbildot uz dažnedažādiem jautājumiem par dzīvi un darbošanos jūrkantē. Tepat var pieteikties izzinošai pastaigai “Kaltenes kalvas” aizrautīga gida vadībā un uzzināt par Kaltenes akmens krāvumiem.

Kad nu baudīti Kaltenes stāsti, jādodas garšu ceļojumā uz Roju, kur SIA “Pundiķi” blakus viesnīcai piedāvā četras atšķirīgas programmas visiem vecumiem un dvēseles noskaņojumiem. Ieteikšu četrstundīgo, kas sākas ar izbraucienu jūrā īstā zvejnieku laivā (zvejas sezonas laikā pārlūkojot, vai trāpījies bagāts loms!), kam noslēguma graķītis no pašmāju brūvējuma, lai labāk garšotu uz dzīvas uguns vārīta zivju zupa ar pašceptu rupjmaizi, kūriņā kūpinātās piekrastes zivis ar alu un Rojas avotiņa ūdeni. Tam seko dižraušu cepšanas meistarklase ar degustāciju, ko noslēdz izklaidējoša programma zvejnieku sievu virsvadībā. Tā teikt – veči savu jūrā padarījuši, nu toni uzdod sievas!

Sākas dziesmas un rotaļas, dižošanās vietējā dialektā, amatu mācība un mērošanās ar spēku un prātu. Uzvarēs, protams, gudrākais! Kad nu visa šī ampelēšanās “Mazjūr’s ziv’ zup’” būs galā, mājās palicējiem varēs iegādāties rojēniešu zivju kulināriju – tā teikt, lai nākamreiz līdz Rojai tiek arī viņi paši. Mielasts zvejnieku sētā un došanās līdzi zvejniekiem selgā var kļūt par aizvadītās vasaras visintriģējošāko piedzīvojumu.

Mūsu marīnistikas vecmeistars Jānis Lapsa (1930–2006) savā dokumentālajā aprakstā “Zilā grāmata” (1988) rosina mūs uz jūru un zvejnieka arodu lūkoties redzīgākām acīm: “Kuģis nespēj orientēties bez kompasa, bez sīkās magnēta adatiņas, kas rāda uz ziemeļiem. Arī katrā jūrniekā atrodas tāda neredzama un nesataustāma adatiņa. Jo ilgāk viņš klejojis pa lielajiem ūdeņiem, jo pavēlošāk tā rāda uz mājām. Lai kā kuģenieks mīlētu zilos plašumus, jūra nekad nevar kļūt par viņa pastāvīgu dzīvesvietu uz mūžu mūžiem.

Kamēr jūrnieks ir dzīvs, viņš allaž paklausīs iekšējam kompasam, kas rāda uz dzimto pilsētu vai ciemu. Šo ilgu uguni nespēj apdzēst ne tāli pārlidojumi, ne nogurdinoši pārgājieni miglās un vētrās.” Aizraujošu atvasaru!