Zeltaina mirdzēšana ar zaļiem kristāliem
- Publicēts Kultūra
- Autors: Ieva Veide
- Komentāri
Viens, divi, trīs, četri... Mani bērni skaita laiku, sarkanajai saules bumbai tik strauji ienirstot jūrā, un nepaspēj aizskaitīt pat līdz desmit, kad tā jau ir prom. Laika ritums arī manī atbalsojas, jo gribot negribot esmu iekļauta šīs pasaules laikos jeb pakļauta tiem, un laiks ir tāds, ka tieši rīt no rīta man vajadzētu intervēt dzejnieku, bet dzejnieks ir sasirdzis. Un tad es atceros rindas, kas ir runājušas manā sirdī, un to autore ir ANDA LĪCE. Negribas tā pēkšņi cienījamo dzejnieci iztraucēt. Man ceļu uz sarunu bruģē Andas Līces meita Elīna Līce, par kuru es ne vienu reizi vien esmu priecājusies kā par ziedošu rozi, kad viņa izpaužas mūzikā, dziesmā un vārdā. Turpat, vēl ar basām kājām jūras smiltīs stāvot, man telefonsarunā galu galā izdodas saņemt labvēlību, un, braucot pa mēnesnīcas pielieto ceļu mājup, es zinu, ka, jaunai saulei uzlecot, došos ceļā pie dzejnieces uz Cesvaini.
