Valentīna dienu 14. februārī dēvē par mīlestības svētkiem, to svin un saista ar mīlestību. Šajā dienā jaunieši un gados vēl jauni ļaudis izpaužas vairāk vai mazāk banāli un kreatīvi un pārdevēji un apkalpojošais sektors var rēķināt stabilu noietu: kartītes, puķes, mīkstās rotaļlietas, restorāni, saldumi un tā tālāk. Taču aiz šķietami vienkāršās izkārtnes un iemesla pasvinēt kaut kas Valentīndienas sakarā man liekas pat nedaudz bīstams.
Problēma ir saistīta ar šajā dienā it kā svinamo mīlestību. Vai tā ir cita labā uzupurēties gatava mīlestība? Visbiežāk nē. Visbiežāk runa ir par kaut kādu sajūtu mīlestību, par skaistos un romantiskos vārdos maskētu erotisku vilkmi, kuru viens cilvēks vēlas apmierināt ar otru. Man tas vairāk izklausās pēc izmantošanas.
Ja no šiem skopajiem un piezemētajiem apzīmējumiem tev, godātais lasītāj, vēl neradās nojausma, precizēšu – man tas viss ne pārāk patīk un interesē. Protams, varu ar sievu arī šo dienu pasvinēt, jo laulībā nereti ir labi pasvinēt jebko, – tas vienkārši nāk par labu vīra un sievas attiecībām. Taču neaizraujos. Un tomēr – šogad man būs Valentīndienas vēstule. Man būs arī šo mīlestības svētku apņemšanās.
Kāds vārds par Svētā Valentīna dienu
Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem mana krustmāte no Amerikas radinieces saņēma Valentīna dienas kartīti, un mēs visi mēģinājām saprast, par ko ir runa. Bet tad arī pie mums atnāca izklaides industrija, kas ieviesa skaidrību: tā ir romantiska lieta. Citiem vārdiem – pirms amerikāņu filmās sāka apspēlēt Valentīndienas nozīmi, mēs šeit par tādas dienas svinēšanu neko daudz nezinājām, un Valentīndienas popularitāte ir viens no pierādījumiem izklaides industrijas lielajai un ne vienmēr labajai ietekmei.
Popularitāti guvušajā Valentīndienas variantā nav vietas tam, ka Svētais Valentīns bija ar leģendas stāstu apstiprināts personāžs – kristīgās ticības mācītājs, kuru pagānu romiešu vara sodīja ar nāvi par to, ka viņš neatļauti laulāja karavīrus kristiešus. Mūsdienās laulība, kur nu vēl kristīga, vairs nav modes lieta, cilvēki svin, ko katrs iedomājas, un ar iespējamo vēsturisko nozīmi vai vismaz izpratnes par mīlestību gūšanu tam nav nekāda sakara.
Bet, protams, mīlestība!
Par spīti manai skepsei, ir iemesls, kāpēc es tomēr rakstīšu Valentīndienas vēstuli, jo ir mīlestība, kuru es vēlos svinēt.
Tā kā mīlestība ir tik plaši lietots vārds, laiku palaikam ir labi tomēr precizēt, par ko ir runa, citādi var sanākt kā kādā pasākumā, kad smejies par joku tāpēc, lai iekļautos kompānijā, kaut arī sacītais nav smieklīgs, un beigu beigās tikai tāpēc, ka tā dara visi klātesošie.
Pirmā būtu mīlestība, ko vecāki dāvā saviem bērniem, – pašaizliedzīga un atbalstoša. Tajā nav nekā egoistiska vai ļauna. Diemžēl dzīvē ne visi to var baudīt, vēl aizvien ir jādarbojas iestādēm un vietām, kur bērni var tikt paglābti no nepareizas vecāku “mīlestības”. Arvien ir jābūt kādam, kurš ir gatavs atvērt savu māju un sirdi audžuģimenes vai adopcijas procesā. Kaut arī gadās šādi nepareizi piemēri, kopumā tā paliek kā standarts, paraugs, pēc kā tiekties katram savā dzīvē. Šai mīlestībai mūsu kalendārā jau ir gan Mātes diena, gan Tēva diena un pat vecvecāku dienas. Šo mīlestību var svinēt arī Valentīna dienā, jo labai vecāku mīlestībai svētku nav par daudz.
Otrā būtu draugu mīlestība. Tā ir arī labas laulības pamatā, protams, paturot prātā vīra un sievas starpā esošo unikālo erotisko, seksuālo noti, kas laulību padara par tiešām īpašu savienību. Šāda drauga (arī laulātā drauga) mīlestība ir labs atskaites punkts, jo draugs ir gatavs paiet ar tevi vēl jūdzi tavās grūtībās, kad ne viena vien jūdze jau ir noieta. Arī šādu mīlestību svinēt ir labi, un to dara arī laulību gadadienās un citā laikā.
Par trešo mīlestību varētu uzskatīt pieklājību. Tā ikdienā ļoti daudziem noder, atvieglo dienas ritumu un dod papildu motivāciju tik daudzām labām lietām. Tik tiešām – nav taču grūti padot labudienu sētniekam vai trauku mazgātājai, jo pateicoties tieši viņiem ir noticis kaut kas šķietami neliels, bet ļoti svarīgs, arī ar manu labklājību saistīts. Nezinu, vai šo lietu vajag svinēt, bet gribu domāt, ka katrs mazais labais vārds vai darbiņš ir pelnījis vismaz paldies, kas arī ir mazi svētki – gan sacītājam, gan saņēmējam.
Un tad ir tās lietas, kuras daudzi sauc par mīlestību, bet, manuprāt, tas ir maldinoši. Kad divi cilvēki, kas nupat satikušies diskotēkā un alkohola reibumā viens otram kaut ko mēģina šļupstēt par mīlestību, tas pat vairs nav smieklīgi. Kad divi cilvēki, kas vēlas veldzēt savu seksuālo iegribu, vairāk vai mazāk liekulīgi nododas miesas baudai, tad tā ir abpusēja vai vienpusēja melošana un vēlamā uzdošana par patiesību. Nepārprotiet – es neiebilstu pret pašu dzimumdzīvi, bet pret meliem un liekulību, ar ko nereti dzimumdzīve mūsu sabiedrībā ir saistīta.
Visbeidzot – ir vēl viena mīlestība, kura te jāpiemin, un tā ir Dieva mīlestība. Kāds varbūt tūlīt bildīs, ka mēs dzīvojam sekulārā jeb laicīgā valstī un ka reliģiskie pātari jāatstāj tiem paredzētā vietā. Tomēr Dieva mīlestība ir realitāte, kas pastāv neatkarīgi no tā, vai cilvēkam to patīk atzīt vai nē. Šī mīlestība darbojas gluži kā gravitācija, kas uztur šo pasauli griežamies. Un, lai cik nepatīkami tas būtu Dieva noliedzējiem, tieši šī ir mīlestība, kas ir katras citas patiesas mīlestības pamatā. Līdz šim demokrātiskās valstīs reliģiskā elementa nozīmi kaut kā ir sapratuši, tāpēc visu citu demokrātisko vērtību pamatā ir vārda brīvība, kas nesaraujami saistīta ar reliģijas brīvību. Taču nupat piedzīvota situācija, kad cilvēks personificēja vismaz vairākas no minētajām svinēt vērtajām mīlestības formām.
Vēstule Paivi
Manā pieredzē labas lietas nenāk un nesaglabājas pašas par sevi. Gluži kā kārtība un tīrība mājās nav pašsaprotama, bet arvien apņemšanās un darīšanas nosacītas, tāpat arī laba un pareiza mīlestība ir tik svarīga, ka to atkal un atkal ir jāmācās novērtēt un tā jāuztur. Ir svarīga vecāku un vecvecāku mīlestība, bet svarīga ir arī Dieva mīlestības patiesības aizstāvēšana.
Vēsts par šo trīs mīlestību apdraudējumu pirms pāris gadiem mani sasniedza no Somijas, kur parlamenta deputāti, sievu, māti un vecmammu Paivi Rāsānenu (Päivi Räsänen) apsūdzēja un tiesāja par ticības apliecības paušanu. Kāds bija viņas noziegums? Viņa izmantoja savu demokrātiskā valstī it kā nodrošināto pamatbrīvību – pauda savu ticības pārliecību. Viņa savu Baznīcu aicināja apzināties Bībeles patiesību par laulību kā vienas sievas un viena vīra savienību uz mūžu, un tika par to tiesāta. Viņas tiesas process notika tieši Valentīna dienā. Veselas valsts tieslietu sistēma bija nostājusies pret cilvēka tiesību paust savu ticību. Nāk atmiņā kaut kas no komunisma režīma, bet nē – tā ir mūsdienu Somija, kas divus asiņainus karus ir izkarojusi pret komunisma diktatūru.
Mīlestības, kuru viņa pārstāv, dēļ es rakstīju vēstuli Paivi. Ar to es apliecināju, ka Valentīndienas īstais saturs ir mīlestībā, kura balstās Dieva Vārdā, kas var izpausties vecākiem pret bērniem un kas Dieva dotā laulātā drauga personā mums piešķirta kā dāvana.
Tik daudz par Valentīna dienu un manu vēstuli. Jā, ar sievu arī pasēdēsim, lai baudītu mūsu attiecības.
