Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors filozofs Vents Sīlis pauž domu, ka mēs dzīvojam laikmetā, kad ir zudusi kopīgā nozīmju telpa, kurā iespējams saprasties. Un sarunāties kļuvis pat bīstami. “Konteksts savulaik bija kultūras skelets. Izglītība, kas sevī ietvēra padziļinātu literatūras analīzi, kultūras vēsturi, matemātiku, bioloģiju un ķīmiju, kā arī filozofijas pamatus. Pati valoda ir sašķēlusies, un līdz ar valodu – domāšana. Katrs dzīvo savā algoritmiskajā nišā, kur vairs nav “sabiedrības”, bet gan personalizētu ziņu plūsma, kas izolē katru no mums savā informācijas burbulī,” pārdomās dalās filozofs.

Ar Jāni Rožkalnu esam pazīstami jau sen – apmēram kopš 2005. gada, tātad aizjoņojuši jau divdesmit gadi. Pazīšanās ātri pārauga draudzībā. Jau sākumā izjutu pret Jāni lielu cieņu – viņa cienījamās pagātnes, nelokāmā cīņas gara, bezgala korektās stājas un iedzimtās inteliģences dēļ. Jau sen gribēju uzrakstīt sarunu ar pašu Jāni, jo gan lasītāji mudināja, gan arī paša pienākums lika. Bet allaž kaut kā paliku pie baltas lapas – cieņas un pietātes dēļ. Un velti.

Budžets un Saeimas vēlēšanu tuvošanās veselības aprūpē rada nozīmīgu papildu turbulenci bez visa minētā jau tā vētrainajā Latvijas nozarē. Galu galā veselība ir nozīmīgākais, ko mēdzam novēlēt viens otram. Tiesa, dalot nodokļu maksātāju naudu nozarēm, tieši veselības aprūpe lielākoties paliek sērdienītes lomā.

1517.gada 31.oktobrī maz pazīstams vācu mācītājs un profesors Mārtiņš Luters pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm pienagloja 95 tēzes, aizsākot reformāciju Rietumu kristietībā. Pieļauju, pēc iepriekšējā teikuma izlasīšanas vēlme un patika lasīt tālāk izsīka cilvēkiem bez intereses par kristietību vai vēsturi. Tomēr atļaušos apgalvot, ka šis 508 gadus senais notikums var pastāstīt ko svarīgu, jo ar to ir saistītas trīs nozīmīgas lietas, kuru eksistenci daudzi nav pat apzinājušies.