Laikam jau esmu cilvēks, kas ļaunu prātu tur ilgi. Ne atriebības dēļ, vienkārši tāpēc, ka dažas lietas neaizmirstas. Arī šo notikumu atceros šodien – pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Protams, ne katru nedēļu, ne katru mēnesi, pat ne katru gadu. Bet ikreiz, kad sabiedrībā uzvirmo diskusijas par veselības aprūpi, ārstu kļūdām vai kad mediķu vārdi tiek pateikti kā spriedums, nevis kā skaidrojums, tas atdzīvojas manī no jauna. Šī ir mana, kā politiķiem patīk teikt, refleksija. Un tā man joprojām liek domāt par atbildību.

Katram bērnam kādā brīdī skolas apmeklējums var kļūt par izaicinājumu – kādam zūd interese par mācībām, citam rodas konflikti ar draugiem vai parādās bailes kļūdīties. Redzot, ka bērns piedzīvo kādas grūtības, vecākos var rasties satraukums – kā bērnam palīdzēt? Vai šis notikums neatstās neizdzēšamas sekas bērna dzīvē? Ja nu es kā vecāks kļūdos ar savu palīdzību, ja nu iesaku kaut ko, kas bērnam nemaz neder?

Profesoram gastroenterologam Anatolijam Danilānam bieži mēdz vaicāt par ēdienu. Viņš pats smej: “Mani bieži jauc ar dietologu. Es zinu, kāds ir kuņģis, zarnas, gļotāda, un tas nav tikai ēdiens, kas ietekmē visu to lietu.” Tiesa, bez ēdiena pieminēšanas neiztikām arī šajā sarunā, bet tās centrā šoreiz viņš pats. Kā allaž, optimistisks, ar humoru uz tu. Īsts un patiess savās domās un emocijās.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, septembrī Latvijā bija 59,3 tūkstoši bezdarbnieku, kas ir par 1,8 tūkstošiem mazāk nekā augustā un par 2,4 tūkstošiem mazāk nekā 2024. gada septembrī. Mēneša laikā vīriešu bezdarbnieku skaits bija samazinājies par 0,6 tūkstošiem līdz 31,6 tūkstošiem un bez darba esošo sieviešu skaits samazinājies par 1,2 tūkstošiem līdz 27,8 tūkstošiem.