Katram cilvēkam ir savs dzīves albums – ne tikai tas, kas guļ vecās kumodes atvilktnē, bet arī neredzamais, kuru glabājam sirdī. Lappusē pēc lappuses šajā albumā krāsojas ainas, ko ne vienmēr var iemūžināt fotogrāfijās: tā ir bērnības pagalma smarža, pirmās dienas skolā, jaunības neprāts, klusie sapņi, satraukums pirms lieliem lēmumiem, un siltums, kas pārņem, atceroties cilvēkus, kuri bijuši blakus. Mūsu dzīves albums nereti ir daudz bagātāks par jebkuru bilžu krājumu, jo tajā iemūžināts viss – arī tas, kas nekad nav ticis nofotografēts.

Savulaik gana labi skolas laiku ilustrēja anekdote, ka vislabākie atmiņā palikuši brīži no skolas ir tieši starp-brīži. Domāju, ka no šīs patiesības labo brīžu atmiņas sarakstiņā tālu nav arī tāda pirms mobilo tālruņu skolas laika komunikācija, kā stundas laikā uz kādas papīra skrandas rakstīta zīmīte, kuru caur vairāk vai mazāk “pastniekiem” pārsūtīt nedaudz tālāk sēdošam klases biedram.

“Esmu apbraukājis pasauli un kā Sprīdītis atgriezies mājās,” smaidot saka Jēkabs Rumpe no Ogres novada Tomes, stāstot par līdzšinējo dzīves pieredzi. Viņš saimnieko savas dzimtas sētā, vada trīs kafejnīcas, daudz sporto un aizraujas ar ārmreslingu jeb roku divcīņu. Daudzi Jēkabu pazīst arī kā televīzijas šova “Lauku sēta” 2025. gada sezonas uzvarētāju. Viņš pats gan atzīst, ka nemaz nav tiecies pēc galvenās balvas, tikai gribējis izbaudīt filmēšanas procesu.

Dieva mīļotie,