Pulkstenim tikšķot arvien skaļāk, Vecgada vakars tuvojas ar visu, kas tam pienākas, – dzirkstošiem dzērieniem, jaunā gada sagaidīšanas sajūsmu, gavilēm piepildītiem saucieniem, salūtu debesīs, ballēm, atrakcijām un pasākumiem, kas nereti ievelkas līdz pat rīta gaismai. Taču daudzdzīvokļu mājās šī svētku nakts ir arī pārbaudījums kaimiņattiecībām.

Šo atziņu pauž Madonas novada sporta vecmeistars Pēteris Ārents, piebilstot: “Ja nekustas, tad sirds vairs nestrādā.”

Katram cilvēkam ir savs dzīves albums – ne tikai tas, kas guļ vecās kumodes atvilktnē, bet arī neredzamais, kuru glabājam sirdī. Lappusē pēc lappuses šajā albumā krāsojas ainas, ko ne vienmēr var iemūžināt fotogrāfijās: tā ir bērnības pagalma smarža, pirmās dienas skolā, jaunības neprāts, klusie sapņi, satraukums pirms lieliem lēmumiem, un siltums, kas pārņem, atceroties cilvēkus, kuri bijuši blakus. Mūsu dzīves albums nereti ir daudz bagātāks par jebkuru bilžu krājumu, jo tajā iemūžināts viss – arī tas, kas nekad nav ticis nofotografēts.

Savulaik gana labi skolas laiku ilustrēja anekdote, ka vislabākie atmiņā palikuši brīži no skolas ir tieši starp-brīži. Domāju, ka no šīs patiesības labo brīžu atmiņas sarakstiņā tālu nav arī tāda pirms mobilo tālruņu skolas laika komunikācija, kā stundas laikā uz kādas papīra skrandas rakstīta zīmīte, kuru caur vairāk vai mazāk “pastniekiem” pārsūtīt nedaudz tālāk sēdošam klases biedram.