Aptauja: Kāpēc, jūsuprāt, notiek traģiskas ugunsnelaimes?
- Publicēts Viedokļi
- Autors: Liene Ozola
- Komentāri
Čības pie mazā slimnieka gultas pārvēršas par kuģiem, iztēlota puķe tiek ielikta iedomātā vāzē, ratiņkrēsls pārtop par sacīkšu vāģi, ģipsis – par cukurvati, garlaicīga siena tiek pārkrāsota visās varavīksnes krāsās ar klaunu košajiem lakatiņiem, slimnīcas palāta piepildās ar tīģeriem un lauvām, krāšņiem putniem un to dziesmām, viss ir kļuvis iespējams, bet vislielākais brīnums, ka asaras nožūst un ieskanas dzidri smiekli, apātija pārvēršas aizrautībā, mammas bezmiegā nogurušās acis iemirdzas un pat drūmais tētis iesaistās spēlē, – to visu kā rotaļājoties un kā caur joku paveic dakteri klauni. Dakteru klaunu kustība Latvijā aizsākās 2012. gadā.
Janvāra trešā pirmdiena – šogad 19. janvāris – ieguvusi reputāciju kā gada drūmākā diena jeb “Blue Monday”. Un Latvijā tas tiešām var rezonēt: ziemas tumsa jau nogurdinājusi, pēcsvētku sajūsma izdzisusi, bet Jaunā gada apņemšanās? Tās jau prasa vairāk izturības, nekā sākumā šķita. Kā šajā brīdī nepadoties, nepārvērst pirmās grūtības paškritikā un tomēr turpināt ceļu uz izvirzīto mērķi?
Atkal domāju par notikumiem pirms 35 gadiem, par neiedomājamu tautas gara spēka fenomenu – barikādēm. Atkal satieku draugus, cīņu biedrus no tālajām, trauksmainajām 1991. gada janvāra dienām. No sena cīņu drauga pēkšņi dzirdu kaut kādas gaudas: “Ja tagad būtu jāiet, es jau nu gan neietu, ne par tādu Latviju mēs gājām.”
Ugunsgrēks daudzdzīvokļu mājā Krustkalnos, kurā dzīvību zaudēja divi iedzīvotāji, ir sāpīgs atgādinājums par ugunsdrošības nozīmi dzīvojamās ēkās. Tas parāda, ka drošība mājoklī ir atkarīga gan no ēkas tehniskajiem risinājumiem, gan iedzīvotāju ikdienas paradumiem un zināšanām par rīcību ārkārtas situācijās.
Ziemā cilvēkiem darbinot apkures iekārtas un papildu sildierīces, strauji pieaug elektroenerģijas patēriņš, kas rada lielu slodzi elektrotīklā. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ik gadu saņem arvien vairāk izsaukumu uz ugunsgrēkiem, ko izraisa elektroierīču bojājumi vai nepareiza lietošana: VUGD dati liecina, ka tas ir otrais biežākais ugunsgrēku cēlonis dzīvojamās ēkās.
“Vajadzētu saskaitīt, cik audzēkņu esmu izskolojusi,” smej pazīstamā koklētāja Valda Bagāta. Un darba viņai nudien netrūkst! Valda strādā Babītes Mūzikas skolā, vada vairākus koklētāju ansambļus, kā arī ir Pierīgas reģiona koklētāju ansambļu virsvadītāja. Kopā ar saviem skolēniem uzstājas koncertos visā pasaulē, un viņas vadītie kolektīvi saņēmuši apbalvojumus par izcilību. Bet kokle un pedagoģija nav vienīgā Valdas aizraušanās – kad vajag izvēdināt galvu, viņa liek plecos mugursomu un dodas garos pārgājienos gan gar jūras krastu, gan pa leģendāro Santjago ceļu Spānijā. “Ejot es atceros, no kurienes nāku un kurp dodos,” viņa saka. Viena no Valdas misijām – ar kokles spēli pamodināt bērnos mīlestību pret tautas kultūru. Šī intervija ir arī divu senu draudzeņu saruna, kurā ievijas kopīgas atmiņas, tādēļ šoreiz lietoju uzrunu “tu”.
2024.gada decembrī “Oxford University Press” frāzi brain rot – ‘smadzeņu puve’ izvēlējās par gada vārdu. Ar “smadzeņu puvi” apzīmē garīgo spēju – koncentrēšanās un motivācijas – kritumu, kuru izraisa pārmērīga nenozīmīga tiešsaistes satura patērēšana, īpaši jaunākajās paaudzēs. Par 2025. gada vārdu tika izvēlēts apzīmējums rage bait – ‘dusmu ēsma’, kas apzīmē tādu tiešsaistes saturu, kurš apzināti radīts, lai izsauktu dusmas vai sašutumu, ir nomācošs, provokatīvs vai aizskarošs, ar mērķi palielināt šī satura radītāja auditoriju. Meriama-Vebstera vārdnīcas 2025. gada vārds ir slop – ‘draza’, ar ko apzīmē zemas kvalitātes mākslīgā intelekta radītu saturu.
Dānijas ārlietu ministrs Larss Leke Rasmusens trešdien Vašingtonā preses konferencē pēc tikšanās ar ASV viceprezidentu Džeimsu Deividu Vensu un valsts sekretāru Marko Rubio raksturoja šīs sarunas kā atklātas un konstruktīvas, bet atzina, ka ASV un Dānijai ir pavisam atšķirīgs skatījums uz Grenlandi.
“Vai zināt diriģentu, kurš teiktu: “Es nevaru!” un būtu noguris? Protams, mūža nogalē augums sakrītas, bet, kamēr vien var, arī ļoti cienījamā vecumā jāstrādā,” saka koru diriģents raiskumietis Ēriks Derums un piebilst: “Nedomāju par to, kas būs, dzīvoju šodienai, un šodien ir labi. Paredzēt, kas būs pēc desmit un divdesmit gadiem – tādu spēju man nav.”
