Rīgas plānošanas reģiona veiktā remigrantu aptauja par atgriešanās pieredzi liecina, ka 70% šo iedzīvotāju pēc atgriešanās Latvijā jūtas laimīgi.

Mācītājs Eduards Kāpostiņš svinēja savas kāzas tieši 1932. gada Ziemassvētkos. Daiļo un krietno Emīliju Trejāni viņš bija nolūkojis Pāvilostas rajona Sakas baptistu draudzē. Pirmais jaunajā ģimenē piedzima puisītis. Dēliņu nosauca par Emeraldu Danielu. Bet pēc trīs gadiem Dievs ģimenei bija sagatavojis jaunu dāvanu Ziemassvētkos un kāzu gadadienā – 1936. gada 25. decembrī, kamēr citās mājās skanēja Ziemassvētku dziesmas, mācītājmājā ieskanējās mazās Mirjamas pirmais skanīgais brēciens. Trīsgadīgais brālītis esot mazo tīstoklīti uzlūkojis un noteicis: “Dieviņ, svētī dvēselīti!”

Šogad foto un video koplietošanas sociālo mediju platformā “Instagram” ievēroju kādu jaunu māmiņu, kura ir realizējusi to, ko šajā laikā novērtē citas jaunās ģimenes ar maziem un darboties gribošiem bērniem. Kad veikalu plauktos nopērkamie Adventa kalendāri ar šokolādes konfektēm un mantiņām daudzus vecākus vairs neapmierina, īpaši aizraujoša liekas šīs jaunās sievietes uzdrošināšanās – radīt ko nebijušu.

Saskaroties ar vārdu “mīlestība”, atmiņā nevilšus var ieskanēties literatūras skolotāja stāstītais, ka “mīlestība” ir jānodala no “mīlas”, vai kāda “valodas policista” aizrādījums, ka latviski par ēdienu nesaka vis “mīlu”, bet gan “garšo” vai “patīk”. Šādas un līdzīgas valodas nianses šodien kā ar milzu slotu no mūsu vārdu krājuma aizslauka tik dažādi pārbagātā ekrānu multikultūra, un jaunieši nu jau savstarpējās sarunās pārāk bieži iestarpina citā mēlē aizgūtus vārdus piemirsta latviešu vārda vietā.