Ruta Bogustova. No keramikas līdz tekstilmākslai ^{Apriņķis.lv}

Priekškara autores meklējumos

Uzsākot darbu Saulkrastu Kultūras centrā un dzirdot par tekstilmākslinieces vārda saistību ar Zvejniekciema Kultūras namam septiņdesmitajos gados austo jau otro skatuves priekškaru, uzvirmo atmiņas un gandrīz vai neticams prieks par iespēju kādreizējo izstāžu zāles “Latvija” pārdzīvojumu līdzdalīt ar pašu gobelēnu autori. Un pajautāt – kā veicies ar Zvejniekciemam radīto darbu. Sazvanījusi un aprunājusies ar tekstilmākslinieci, esmu apbrīnas pilna – Ruta Bogustova joprojām rada mākslas darbus un regulāri piedalās izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs, pateicoties jauno kolēģu atbalstam, kuri darbus nogādā, kur vien nepieciešams.

“Nē, tas nav mans aizkars,” aplūkojusi atsūtīto fotogrāfiju ar šobrīd kultūras namā esošo skatuves priekškaru, atraksta māksliniece. Bet pirmajam vilšanās brīdim seko pārsteigums – Ruta Bogustova atsūta fotogrāfiju ar savu mākslas skolas diplomdarbu, un tas ir radīts tieši Zvejniekciemam. Bet vislielākais pārsteigums, ka tas nav tekstila, bet keramikas darbs! Slaida tumšmataina meitene ar rozēm rokās stāv blakus acīmredzot tikko aizstāvētajam darbam – loga ailes keramikas dekoram ēkas fasādē. Turpat blakus uz podesta dekora augšdaļā paredzētais akcents – keramikas zivis.

Marta sākumā kopā ar rokdarbu studijas “Krustaines” un audēju kopas “Kodaļa” vadītāju Asnati Grēvi apciemojam Rutu Bogustovu viņas mājās – darbnīcā, kur māksliniece mīt starp saviem daudzveidīgajiem tekstilmākslas darbiem.

Ar zīmuli rokā

Šogad 1. aprīlī tekstilmāksliniece Ruta Bogustova svinēja astoņdesmit devīto dzimšanas dienu. Augusi pašā Rīgas centrā, pie Ziedoņdārza, beigusi septiņgadīgo pamatskolu pretī vēlākajam tirdzniecības centram “Bērnu pasaule”. Toreiz pamatskolā bijuši iecienīti atmiņu albumi, kur skolēni par atmiņu cits citam varēja iezīmēt zīmējumus, ierakstīt dzejoļus. Rutai allaž stāvējusi paprāva atmiņu albumu kaudzīte no skolasbiedriem – daudzi vēlējušies, lai viņiem ko uzzīmē.

“Kad mācījos pamatskolā, man lika zīmēt skolas sienasavīzi “Avots”,” atceras Ruta. “Reizēm skolotāja teica: “Tagad vajag steidzami, rīt vari uz skolu nenākt, taisi sienas avīzi. Tā bija krievu valodas skolotāja, un man ar krievu valodu gāja ļoti slikti. Kad bija jāmācās himna krieviski, kalu no galvas, vispār nesapratu ne vārda. Bet avīzei vienmēr ko jaunu izdomāju, kā izrotāt virsrakstu. Zīmēšana man padevās un patika.”

Pēc pamatskolas beigšanas 1950. gadā tālāk ceļš vedis uz Rīgas Daiļamatniecības skolas Keramikas nodaļu. Kad Ruta Bogustova, tolaik Puzule, skolu 1955. gadā pabeidza, tā jau bija pārdēvēta par Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Jautāta par gaisotni “lietišķajos”, kas sakrita ar padomju okupācijas gadiem, Staļina un Hruščova valsts vadīšanas laiku, Ruta vispirms tomēr sāk ar atmiņām par sadzīvi.

“Tāda nabadzība bija, ka nebija ne ko ēst, ne ko mugurā vilkt. Es jau pati tolaik šuvu. Pēc skolas dienas “lietišķajos” gāju uz Matīsa tirgu un slaucīju laukumu tirgus dienas beigās. Bija vienošanās ar kādu gaļas izcirtēju, viņš man izsniedza algu – par katru darba dienu saņēmu rubli. Gadumijai tuvojoties, sazīmēju Ziemassvētku kartītes – ar rūķīšiem, nu, visādas. Tirgū bija tādas koka būdiņas, un es saliku tās kartītes tur, uz letes. Un tās manas kartītes nopirka! Par nopelnīto naudu nopirku gumijas zābakus. Tādus ar rāvējslēdzēju – tie bija domāti, lai tos valkātu virs augstpapēžu kurpēm, lai tās nesamērcētu. Bet es piebāzu tās augsto papēžu vietas ar papīriem un valkāju tāpat.

Vēl par tirgū nopelnīto naudu nopirku sarkanu kleitu un, lai to pagarinātu, papildināju ar oranžu pašas adītu joslu. Pati šuvu arī savu tērpu diplomdarba aizstāvēšanai – atlasa blūzi ar lielām baltām divrindu pogām. Viena no skolotājām, partijniece, man aizrādīja: ”Jūs neesat pieklājīgi apģērbusies!” Bet man jau nebija izvēles – otra bija tāda parķa blūzīte... Arī, ja gribēja izskatīties neikdienišķāk un, teiksim, nokrāsot matus, vajadzēja izlīdzēties ar, piemēram, streptocīdu.”

“Lietišķie” un Zvejniekciems

Katrs, kurš paviesojies kultūras namā “Zvejniekciems” kā ekskursants vai pabijis, piemēram, 2023. gada rudenī notikušajās radošajās darbnīcās ģimenēm, ir dzirdējis par ēkas projekta autores arhitektes Martas Staņas ideju iesaistīt kultūras nama tēla veidošanā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņus.

Izdevniecības “Neputns” 2009. gadā izdotajā skolas arhivāres Brigitas Sturmes sastādītajā grāmatā “Mūs pazina kā “lietišķos”“ lasāms: “Skultē^* 50. gadu vidū strādāja un projektēja arhitekte Marta Staņa, daudzpusīga un radoša personība, kurai pateicoties jau tajā laikā skolai radās iespēja risināt vienu no grūtākajiem uzdevumiem lietišķajā mākslā – veidot telpu iekārtas ansambļus. Arhitekte, pasniegdama stundas arī skolā, konkrētas ēkas un vides veidošanā iesaistīja virkni dažādu topošo mākslinieku, un tā viņiem bija laba prakse turpmākam darbam.”

Par 1955. gada diplomdarbiem mazliet vairāk uzzinām no raksta “Literatūrā un Mākslā”: “Vairums diplomandu – dekoratīvās tēlniecības, mākslas keramikas, mākslinieciskās metāla apstrādes un citu nodaļu absolventi – strādājuši Lietišķās mākslas vidusskolas šefības kolhozam “Zvejnieks” [..] Ēkas galvenās fasādes ornamentālu apdari izstrādājusi mākslas keramikas nodaļas absolvente V. Čače [vēlāk pazīstama kā Vilma Zariņa, – Brigitas Sturmes piezīme]. Ornamentālas starplogu celtniecības detaļas darinājis jaunais tēlnieks G. Piesis [vēlāk kinorežisors Gunārs Piesis, – Brigitas Sturmes piezīme], bet logu apdari keramikā – R. Puzule [vēlāk tekstilmāksliniece Ruta Bogustova, – Brigitas Sturmes piezīme]. Ļoti rūpīgi un skaistiem ornamentiem veidots Č. Glaudāna radiatora režģis, formā interesants – dzeramais trauks, ko darinājis J. Štālbergs utt. 1955. gada diplomande Valija Dzene kluba logam bija darinājusi vitrāžu “Zivs”. Pie Zvejnieku arteļa kluba ēkas darbs turpinājās, un nākamajā gadā astoņas diplomandes noauda skatuves priekškaru, kurā atspoguļojās jūras tēma.”

“Kā tapa jūsu keramikas diplomdarbs?” abas ar Asnati jautājam Rutai Bogustovai.

“Tas keramikas loga dekors bija paredzēts kādai no kolhozam “Zvejnieks” projektētajām, zvejnieku ģimenēm paredzētajām individuālajām dzīvojamām mājām. Mums, protams, deva arī ēkas projektu, lai ar to iepazīstamies. Taču, man šķiet, to neuzbūvēja. Loga dekors fotogrāfijā nav redzams visā augstumā. Zivīm vieta bija virs loga, dekora augšdaļā. Tās zivis es daudz sataisīju. Bija gan glazētas, gan neglazētas, no terakotas materiāla. Man pašai gan vairs nav saglabājušās, jo toreizējā darbnīcā bija maz vietas.

Toreiz diplomdarbu aizstāvēšana notika Lāčplēša ielā [Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas vecā ēka, kas 2014. gadā atjaunota pēc arhitektes Zaigas Gailes biroja projekta, – aut.), tur mums notika arī gleznošanas nodarbības. Keramikas darbnīca bija Skolas ielā, vēlāk Dzirnavu ielā. Skolotāja Einberga mācīja kompozīciju. Arī Heimrāts toreiz strādāja skolā, bija vēl ļoti jauns, kādus deviņus gadus vecāks par mums. Diplomdarba tēma gan bija brīva izvēle. Mana kursabiedrene Ivonna, toreiz Bogdanoviča, izvēlējās veidot servīzi. Te mēs abas esam redzamas fotogrāfijā uz Skultes ostas mola. Mēs, visi beidzēji, kas izstrādājām diplomdarbus, braucām uz Zvejniekciemu, arī pasniedzēji, atceros Nikolaju Petraškeviču un daudzus citus. Arī pie Lilitas Postažas viņi brauca, Marta Staņa ar viņu draudzējās.

Cik atceros Martu Staņu, viņa bija ļoti forša,” – tieši tādiem vārdiem sava īsā keramiķes perioda stāstu noslēdz Ruta Bogustova un pasmaida.

^*Skultes Zvejniekciems